Intro.lv 2019. gada labāko albumu TOP 25

Nu jau tā ir kļuvusi par teju vai tradīciju — decembrī atskārst, ka, pavisam nemanāmi, iepriekšējie divpadsmit mēneši ir paskrējuši vēja spārniem, un jau atkal tiekamies Intro.lv gada labāko ierakstu apskatos. Kā jau ierasts, kā pirmo piedāvājam, iespējams, svarīgāko no topiem — atskatu uz 25 šī gada labākajiem albumiem.

2019. gada tops mums ir īpašs, jo šī ir jau desmitā reize pēc kārtas, kad esam apkopojuši gada labākos ierakstus. Interesanti, ka divi no pirmā topa laureātiem ir atrodami arī šajā sarakstā, tāpat arī varu pačukstēt, ka vēl pāris apvienību vārdi būs redzami arī mūsu dziesmu topā. Gan jau mūsu uzticīgākie lasītāji varēs savilkt vēl pāris paralēles starp mūsu 2010. un 2019. gada izvēlēm, taču — tās šoreiz nav galvenās. Galvenais ir lieliska mūzika, un tās mums šogad netrūka.

Nebaidos apgalvot, ka šis varētu būt viens no, ja ne pats krāsainākais tops mūsu vēsturē, tāpat arī tas izcēlās ar virkni ļoti sīvām cīņām un asām diskusijām mūsu redakcijas starpā par to, kuram tad būtu jāatrodas kurā pozīcijā. Turklāt neaizmirsīsim — pirmajos deviņos gados nevienam mūziķim nebija izdevies divreiz triumfēt mūsu albumu topā. Šogad vairāki iepriekšējie uzvarētāji uz to nopietni pretendēja, bet vai viņiem tas izdevās — to uzzināsiet jau tūlīt pat. Lai patīkama lasīšana un daudz lieliskas mūzikas!

25. Fontaines D.C. — Dogrel

Par šiem skarbajiem britu jauniešiem jau rakstījām, kad apskatījām potenciālos Mercury balvas ieguvējus, un, lai gan grupa pie prestižā titula netika, tas tomēr nemazina faktu, ka puišu albums ir spēcīgs ieraksts modernā pankroka panteonā. Ja pēdējo desmit gadu laikā varēja šķist, ka pankroks mūsdienās nespēj atrast savu vietu, tad pēdējie pāris gadi ir pierādījuši, ka tā nu gluži nav un tieši tādi ieraksti kā Dogrel ir iemesls tam. Fontaines D.C. lielākais pluss ir grupas vokālists Grians Četens, kura balss ir acumirklīgi atpazīstama un aizved uz piepīpētiem Anglijas bāriem, kuros ieraksta dziesmas tiek spēlētas publikai, kurai, iespējams, ir vienalga, bet grupu tas nerausta, jo kvintets katrā dziesmā ieliek visu savu enerģiju.

24. Baroness — Gold and Grey

Jau fakts, ka Baroness joprojām izdod jaunu mūziku, ir pieminēšanas vērts — 2012. gadā grupa cieta autobusa avārijā, vairākiem dalībniekiem gūstot smagas traumas. Lai arī visi spēja atveseļoties, jau visai drīz sākās sastāva izmaiņas, kas varēja novest arī pie grupas izjukšanas. Šobrīd, septiņus gadus pēc negadījuma, Baroness joprojām eksistē un ir izdevuši ļoti krāšņu ierakstu visās šī vārda nozīmēs. Gold and Grey balansē no atmiņā paliekošām ģitāras partijām, kuras vienlaikus ir gan sasodīti lipīgas, gan saglabā žanram raksturīgo smagumu, līdz pat akustiskām balādēm un sintezatoru melodijām. Izjūtas, ka šis ieraksts grupas vokālistam Džonam Beizlijam ir ļoti personīgi tuvs, nepamet ne uz mirkli, turklāt tas rezultējas albumā, kas pārpildīts ar dažādām un krasi atšķīrīgām idejām, kuras kopā strādā lieliski.

23. Jamila Woods — LEGACY! LEGACY!

Pēc daudzu mūzikas kritiķu un klausītāju pārsteigšanas ar savu debijas ierakstu, dziedātājai un dzejniecei Džamilai Vudsai ir veiksmīgi izdevies izvairīties no tā sauktā “grūtā otrā albuma" efekta un izveidot ierakstu, kas ir vēl iespaidīgāks par tā priekšteci. Iedvesmojoties no saviem elkiem mūzikā, mākslā un literatūrā, katra dziesma ir vai nu veltījums kādai no šīm personībām vai mēģinājums pievērsties albuma autorei aktuāliem tematiem no viņu skatu punkta, tādējādi savijot kopā melnādaino kultūras pagātni, tagadni un nākotni. Šī interesantā pieeja apvienojumā ar viņas patīkamo vokālu un prasmīgo producentu darbu padara LEGACY! LEGACY! par vienu no pēdējo gadu spilgtākajiem neo-soul žanra piemēriem.

22. Charli XCX — Charli

Britu ballīšu karaliene Charli XCX šogad beidzot izdeva savu ļoti ilgi gaidīto trešo studijas albumu, kas pilnībā lauž popmūzikas standartus. Tas ir pārpildīts ar futūristisku elektroniskās mūzikas skanējumu, ko Čārlija aizsāka 2016. gadā ar savu miniplati Vroom Vroom, kurā viņa sāka sadarboties ar PC Music kolektīva dalībniekiem Sophie un A.G. Cook. Šī sadarbība turpinājās līdz ar viņas miksteipiem Number 1 Angel un Pop 2, un kulminē jaunajā albumā Charli, kuru pilnībā producēja A.G. Cook. Kā atzīst Čārlija pati, šis albums ir īpašs ar to, ka pa vidu ballīšu hitiem viņa runā arī par savu garīgo veselību un personīgajām jūtām. Turklāt šo plati lieliski papildina virkne ar viesmāksliniekiem, kā piemēram, Christine & the Queens, Lizzo, Troye Sivan, u.c., pieliekot dziesmām savu vienreizējo rokrakstu. Ja tu esi Boom Clap ēras fans, tad šis albums tev varētu šķist pārāk eksperimentāls, bet tieši tādēļ tādiem mūzikas mīļiem kā mums, Charli šķiet ļoti nozīmīgs notikums un solis uz priekšu popmūzikā.

21. Nilüfer Yanya — Miss Universe

Mūsu albumu topa debitante Nilufera Janja ir dzimusi Londonā, bet viņā rit gan īru, gan barbadosiešu, gan turku asinis. Bērnībā viņas gaitas pavadīja turku un klasiskā mūzika, bet drīz par viņas lielo mīlestību kļuva ģitāra. Miss Universe gan ir piepildīts ar dažādu stilu ietekmēm, sākot no indīroka, turpinot ar džezu un pat iejaucot nedaudz dzīvespriecīga popa. Niluferas zemais un dziļais vokāls, kuram pilnīgu vaļu viņa dod tikai tam piemērotākajos brīžos, lieliski piestāv visam no iepriekš minētā, turklāt viņa ir arī ļoti talantīga dziesmu autore, kas spēj savienot visas savas vēlmes albumā, kurā nav ne miņas no haosa — tikai pārdomāta kvalitāte.

20. Bat for Lashes — Lost Girls

Natašas Kānas jeb Bat for Lashes vārds mūzikas mīļiem galīgi vairs nav svešs. Viņas muzikālais rokraksts ir priecējis un iedvesmojis vairākus mūziķus un fanus šo gadu garumā, un ar jauno albumu Lost Girls, šķiet, ka Nataša nedaudz atgriežas pie sava sākotnējā skanējuma. Platē var saklausīt daudz ietekmju no 80. gadu mūzikas un filmu skaņuceliņiem, kā arī albuma nosaukums un vizuālā reprezentācija ar vampīrmeitenēm ir tieša asauce uz 1987. gada filmu The Lost Boys. Varbūt tieši tādēļ šajā albumā ir tik viegli iemīlēties, jo tas sevī apkopo labāko no 80. gadu mūzikas — kosmiskus sintezatorus, tumsnējus ģitārrifus no The Cure Disintegration ēras, un lipīgas melodijas, kas liek šo albumu klausīties vēl un vēl.

19. Billie Eilish — When We All Fall Asleep, Where Do We Go?

Vēl pērn Bilijas Eilišas vārds popkultūrā izskanēja samērā reti. Jā, cilvēki bija dzirdējuši Ocean Eyes, bet īsalbumi-viendiennīši internetā nāk un iet, taču jau 2019. gada sākumā sāka kļūt skaidrs, ka septiņpadsmitgadīgajai popmūzikas sensācijai šis būs viens no lielākajiem gadiem viņas karjerā. Pirmkārt, 2018. gada beigās dienasgaismu bija ieraudzījuši pirmie divi singli You Should See Me in a Crown un Bury a Friend, kuri abi izpelnījās gan kritiķu, gan publikas ievērību. Tālāk martā jau sekoja albums, kurš skan tieši tā, kā jāskan jauniešiem domātai popmūzikai 2019. gadā. Muzikālā iedvesma ņemta gan no trap mūzikas, gan no indie. Daļa no tekstiem arī droši iederētos 2007. gada emo grupu albumos. Proti, šis Bilijas ieraksts apvieno gan jauno, gan veco, bet to dara pavisam unikāli.

18. Lizzo — Cuz I Love You

Baltam vīrietim rakstīt par Lizzo jauno albumu no vienas puses šķiet nepareizi, jo es, viennozīmīgi, neesmu šī ieraksta mērķauditorija, bet izcila mūzika ir izcila mūzika. Pirmkārt, muzikāli albums paņem labāko no r'n'b, džeza un fanka. Otrkārt, Lizzo personība katrā šī albuma dziesmā pārņem skaļruņus un ķermeni. Māksliniece savos tekstos nekautrējas no sava ķermeņa, seksualitātes vai ādas krāsas. Šis albums ir triumfiāls paziņojums — es šeit esmu un nekur projām neiešu. Cerēsim, ka Lizzo azotē ir vēl vismaz trīs šādi ieraksti, jo meinstrīmam jau sen ir vajadzīga šāda mūzika.

17. Caroline Polachek — Pang

Visvairāk zināma ar savu sadarbību duetā Chairlift, Karolīne Polačeka šogad atgriezās mūzikas pasaulē ar savu pirmo solo albumu Pang. Līdzīgi kā Charli XCX viņa vērsās pie PC Music čaļiem, lai palīdzētu viņai producēt šo nozīmīgo ierakstu. Tad nu ar Danny L Harle pie galvenās producenta pults ir tapis brīnišķīgs pierādījums, ka Karolīne ļoti labi tiek galā arī bez sava bijušā grupas biedra Patrika Vimberlija. Viņas vienreizējās vokālās spējas ir dzirdamas viscaur albumam, kas kopā ar sapņaino skanējumu padara Pang par lielisku ceļojumu Karolīnes pasaulē. Kā apraksta Karolīne pati, Pang ir albums romantiķiem — tiem, kas meklē, atrod, lido un krīt.

16. Danny Brown — uknowhatimsayin¿

Ja šīs desmitgades sākumā Danny Brown vēl bija tikai mazpazīstams Detroitas reperis, tās otrajā pusē viņa vārds bieži vien tika minēts starp ievērojamākajiem mūsdienu hiphopa māksliniekiem. Šo statusu viņš turpina nostiprināt arī ar šī gada ierakstu uknowhatimsayin¿, kas gan muzikāli nešķiet tik ambiciozs kā viņa iepriekšējais veikums Atrocity Exhibition, bet Denija liriskais talants tajā atklājas tikpat izteikti. Atšķirībā no iepriekšējā albuma izteikti groteskās noskaņas, šeit viņš savu trauksmaino pagātnes pieredzi ik pa brīdim apspēlē arī caur melnā humora prizmu, bet arī šādā pasniegšanas manierē viņa drūmie ielu dzīves stāsti ir atstājuši paliekošu iespaidu uz neskaitāmiem klausītājiem.

15. Slowthai — Nothing Great About Britain

Šim 24 gadus vecajam mūziķim 2019. gads bijis diezgan jestrs. Viņš gan izdeva debijas albumu, gan ieguva Mercury nomināciju, gan sacēla makten lielu traci, kad Mercury balvas pasniegšanas ceremonijā uz skatuves atradās ar nozāģētu Lielbritānijas premjera Borisa Džonsona galvu. Tieši šis pēdējais fakts lieliski raksturo Nothing Great About Britain, jo Slowthai ir dusmīgs par apkārt notiekošo un vēlas, lai arī tu būtu nikns. Muzikālais pavadījums reizēm ir minimāls, bet tas ir otršķirīgs Slowthai ritmiskajai pantu skaitīšanai. Ja tev patīk grime kā žanrs, tad arī Slowthai tev patiks. Ja nē, tad šis albums ir labs atsperšanās punkts, lai ienirtu pasaulē, kas Latvijā vēl ir samērā mazzināma.

14. FKA Twigs — Magdalene

FKA Twigs ir stāsts par paralizējošām sirdssāpēm un spēju atdzimt caur Marijas Magdalēnas prizmu un viņas mainīgo, iztirzāto tēlu. Lai tiktu līdz šim albumam, FKA Twigs diemžēl vajadzēja iziet cauri ellei, kurā viņa pārdzīvoja sāpīgo šķiršanos no ilggdaējā drauga Roberta Patinsona un sāpīgo operāciju, lai atbrīvotos no dzemdes audzējiem. Lieki piebilst, ka šādi notikumi atstāj gan emocionālas, gan fiziskas rētas, un šis albums visnotaļ palīdzēja FKA Twigs izrakt sevi no bedres un izpaust sakrājušās bēdas. Iespējams, tādēļ albuma skanējums ir diezgan pieklusināts un FKA Twigs tajā bieži vien dzied gandrīz čukstot, taču tajā ir arī vairākas dziesmas, kā piemēram Mary Magdalene un Fallen Alien, kurās viņa ļauj dusmām vaļu, un Nikolass Džārs lieliski ietērpj šīs izjūtas šausmu filmu vērtās skaņās. Ar šo albumu FKA Twigs pierāda, ka no sāpēm tik tiešām bieži vien rodas skaistākā māksla un ka viņa vēl joprojām ir viena no interesantākajām un talantīgākajām māksliniecēm mūsdienu mūzikā.

13. Kano — Hoodies All Summer

Hoodies All Summer skanējuma ziņā ir ļoti raibs albums, dziesmu pa dziesmai pārlecot no stīgu orķestra pie drūmiem grime bītiem, tad pie Karību salu skaņām, gospeļu kora vai elektroniskās mūzikas, un katrā no šiem dažādajiem žanriem Kano jūtas kā zivs ūdenī. Tikmēr albuma vienojošā tēma ir dažādi viņam sāpīgi jautājumi kā sociālā nevienlīdzība, rasu diskriminācija vai bezjēdzīgā ielu vardarbība, par kuriem Kano runā te caur dusmām, te caur melanholiju, te caur cerību pilnu skatīšanos nākotnē. Šis ir ieraksts, kas turpina cementēt Kano statusu starp izcilākajiem grime un britu hiphopa māksliniekiem, uzskatāmi demonstrējot tā autora daudzpusību un spēju savā mūzikā pārdomāti apspriest sarežģītus tematus.

12. Sharon van Etten — Remind Me Tomorrow

Kopš pēdējās reizes, kad Šārona van Etena iekaroja Intro.lv albumu topu, pagājuši jau pieci gadi. Pa šo laiku mūziķe gan paspējusi kļūt par māti, gan izmēģinājusi aktrises arodu, epizodiskā lomā piedaloties arī atjaunotajā kulta seriālā Twin Peaks. Par spīti pārmaiņām personīgajā dzīvē, van Etena joprojām savās dziesmās nebaidās pieskarties sāpīgiem tematiem no savas pagātnes un Remind Me Tomorrow tos ietērpusi vēl smeldzīgākā un emocionālākā atmosfērā nekā iepriekš. Ieraksts nekautrējas turēt klausītāju sasprindzinājumā, liekot spēcīgi izjust visas emocijas, ko mūziķe tajā ietvērusi. Šajā drūmi cerīgajā noskaņā noteikti nav par skaļu teikt, ka arī šoreiz Šāronai izdevies radīt īstu meistardarbu.

11. Little Simz — GREY Area

Uz britu hiphopa māksliniekiem šī žanra cienītāji okeāna otrā pusē (un arī citur pasaulē) ilgu laiku ir skatījušies ar neslēptu skepsi, bet pēdējos gados tas ir sācis mainīties, un šogad vairāki no Britu salām nākuši hiphopa albumi spēja saņemt plašu atzinību visapkārt pasaulei. Viens no spilgtākajiem to vidū bija Little Simz trešais albums GREY Area, kas ļāvis viņai nostiprināt savu statusu kā vienai no mūsdienu hiphopa interesantākajām jaunajām balsīm. Šis ir muzikāli dažāds un liriski spēcīgs ieraksts, kurā tā autore stāsta par savu un citu mūsdienu divdesmitgadnieku dzīvi no dažādām prizmām, apspriežot vienmēr aktuālo tematu — vai viegli būt jaunam?

10. The National — I Am Easy to Find

Vīri labākajos gados no Ņujorkas izbauda vīnu, labu mūziku un melanholiju. Es uzskatu, ka The National droši var dēvēt par emo mūziku cilvēkiem pēc 30. Jā, Mets Berningers un kompānija ir izdevuši kārtējo albumu, kurš atrodams daudzu kritiķu gada beigu topos. Ir grūi paskaidrot, kas tieši ir The National maģija, bet arī šajā albumā tās ir pārpārēm. Mūzika, kuru klausoties, rodas vēlme pēc vīna un dziļas sarunas pie virtuves galda ap četriem no rīta vai zvana kādam aizmirstam cilvēkam. Katram The National radīs savas emocijas, bet, maz ticams, ka grupa kādu atstās vienaldzīgu.

9. Denzel Curry — ZUU

Denzels Karijs īsā laikā ir spējis izlaist jau divus augsti vērtētus albumus, turklāt ZUU ir kļuvis arī par spilgtu veltījumu viņa dzimtajam Floridas štatam un Kerolsitijai — pilsētai, no kuras nāk viņš pats. Atsauces ir iekļautas gan viņa pantos, gan izmantoti citu no Floridas nākušu mākslinieku sempli, bet dziesmā Birdz kā viesmākslinieks uzaicināts Rick Ross. Karijs lēkā starp 80. gadu cienīgiem sintezatoriem, kas ir vēl viena ļoti iederīga atsauce uz Maiami un tās deju klubu dzīvi šajā desmitgadē, kā arī mūsdienīgākiem bītiem. Tas ļāvis viņam radīt spilgtu un piesātinātu ierakstu, turklāt Denzela spēja radīt lieliskus pantus un atmiņā paliekošā plūsma jau atkal spilgti apliecina, ka šobrīd viņš ir viens no labākajiem žanra pārstāvjiem.

8. Better Oblivion Community Center — Better Oblivion Community Center

Ja Konors Obersts mūzikas biznesā ir jau vairākas desmitgades, kuru laikā viņš vislabāk bijis zināms kā Bright Eyes līderis, Fēbe Bridžesa ir savas karjeras sākumposmā. Līdz šim viņa izdevusi tikai vienu soloalbumu, kurā kā viesis piedalījās arī Obersts. Šobrīd viņu sadarbība jau izaugusi līdz kopīgai grupai. Šis ir albums par izdomātu ārstniecības iestādi nezināmā nākotnē, tiesa, šim konceptam cauri izvērti arī daudzi citi Oberstam un Bridžesai tuvi ziņojumi. Viņu balsis kopā skan ārkārtīgi saskanīgi un ļoti piestāv albuma sērīgajam un nedaudz sāpīgajam folka un indīroka skanējumam. Albums ir tieši tāds, kādam jābūtu divu šādu mūziķu kopdarbam, kas vienlaikus ir gan tā galvenais raksturojums, gan kompliments — tā kvalitāte ir neapšaubāma, bet noskaņa tik tiešām spēj aizvest uz “Better Oblivion Community Center”.

7. American Football — American Football

Midwestern emo ir viens no tiem žanriem, kam piestāv novecot, proti, skumji vīrieši flaneļa kreklos izklausāsās vienādi labi gan 20, gan 40 gadu vecumā. Amerikāņu emo scēnas veterāni — American Football 2014. gadā atgriezās pēc 14 gadus ilgas pauzes un izdeva, visnotaļ, lielisko otro albumu, taču, ja minētajā ierakstā varēja just, ka vīri vēl ir ierūsējuši, tad jaunajā, nu jau trešajā albumā, šī rūsa ir pazudusi un ir izdevies ieraksts, pie kura ir vēlme atgriezties vairākkārtīgi. Ja grupas pirmais ieraksts ir kļuvis par emo mūzikas Godfather, tad jaunais disks, viennozīmīgi, ir Godfather otrā daļa, nevis trešā. Īpaši jāizceļ dziesma Uncomfortably Numb, kurā piedalās Paramore vokāliste Heilija Viljamsa.

6. James Blake — Assume Form

Assume Form pavisam droši var uzskatīt par lielu pagrieziena punktu Džeimsa Bleika karjerā, jo pirmo reizi mūžā viņa skanējums ir kļuvis tik pacilāts un gaisīgs, kā arī ietver jaunas ietekmes no hiphopa, r'n'b un popmūzikas. Turklāt šādai skanējuma maiņai ir gaužām vienkāršs izskaidrojums — Džeimss ir iemīlējies. To pamanīsiet ātri vien arī dziesmu vārdos, kas veltīti viņa nu jau četrus gadus ilgajām attiecībām ar britu aktrisi un aktīvisti Džamilu Džamil. Ir patiess prieks vērot, kā Džeimss ir audzis šī albuma laikā gan muzikāli, gan personīgi un cik skaisti šis process ir attēlots Assume Form veidolā.

5. Vampire Weekend — Father of the Bride

Vampire Weekend faniem jauna albuma gaidīšana šoreiz izvērtās ilgāka nekā iepriekš — Modern Vampires of the City pēctecis klajā nāca sešus gadus vēlāk, turklāt 2016. gadā grupu atstāja Rostams Batmanglijs, kurš gan, kā jau iepriekš bija solījis, pāris dziesmu radīšanā palīdzēja arī šoreiz. Tā rezultātā Father of the Bride, lai arī saglabā daudzas grupai raksturīgās iezīmes, savas spēcīgākās puses parāda citur. Tas ir dažādu muzikālo ietekmju kokteilis gandrīz stundas garumā un ved klausītāju vieglā un skaistā ceļojumā no dziesmas uz dziesmu, vienlaikus katrai detaļai joprojām esot ārkārtīgi pārdomātai. Atliek tikai secināt, ka šī bezrūpīgā rūpība grupai ļoti piestāv un ir vēl viens solis pareizajā virzienā.

4. Nick Cave & The Bad Seeds — Ghosteen

Nika Keiva un kolēģu septiņpadsmitā studijas albuma ēteriskais skanējums ir izteikts pretstats drūmajām noskaņām, kurās ir ieturēta lielākā daļa viņu iepriekšējā materiāla, bet to būtu grūti nosaukt par viegli uztveramu ierakstu. Tā radītā noskaņa, lai gan silta un patīkama, ir tik spēcīga, ka ik pa brīdim pat gribas paņemt atelpu no ieraksta klausīšanās, lai sakopotu domas. Tādu pašu reakciju izsauc arī Keiva eksistenciālās pārdomas dziesmu tekstos, tomēr Ghosteen skaņu ainavās ir vērts atgriezties vēl un vēl, jo tas ir pasakaini skaists ieraksts, kas klausītājā spēj aizskart daudzas emociju stīgas. Vēl viens klasisks albums no grupas, kas savu mūsdienu klasiķu statusu ir spējuši noturēt jau ceturto desmitgadi — ko gan vairāk šeit piebilst?

3. Angel Olsen — All Mirrors

Šķiet, ka ar katru nākamo albumu rūpīgi izveidoti aranžējumi spēlē arvien lielāku lomu Eindželas Olsenas mūzikā. Ja sākotnēji viņa sevi pieteica ar minimālistisku folkmūziku, ko reti pavadīja kas vairāk kā ģitāra un bungas, viņas iepriekšējais ieraksts MY WOMAN bija ietērpts jau daudz krāšņākās skaņās, pievienojot arī sintezatorus, klavieres un citus instrumentus. Šogad izdotajā All Mirrors viņa devusies vēl soli tālāk, lielāko daļu albuma dziesmu pavadot ar stīgu orķestri. Priekšplānā gan joprojām ir palicis viņas emocionālais vokāls, bet orķestra aranžējumi to vēl vairāk pastiprina, rezultātā iegūstot spraigu un elpu aizraujošu ierakstu, kura dziesmās Olsena vienlaikus izklausās gan ārkārtīgi spēcīga gan arī tikpat trausla.

2. Tyler, the Creator — Igor

Savā sestajā studijas albumā amerikāņu reperis Tyler, the Creator pārvēršas par ļauno tēlu Igoru, kas cīnās par uzmanību neveiklā mīlas trijstūrī un ir gatavs darīt visu sava mīļotā vārdā. Vienā brīdī Igors atjēdzas, ka šī apsēstība ir neveselīga un pārtrauc attiecības ar cerību, ka viņi vēl joprojām spēs palikt draugi, taču albuma struktūra dod mājienus, ka šis apburtais loks varbūt nemaz nav beidzies. Plates kinematogrāfiskais sižets ietērpts raupjos bītos un rūpīgi pārdomātās muzikālās kompozīcijās, kurās dzirdamas ļoti izteiktas iedvesmas no Kanye West un Pharrell Williams, kas ir diezgan pašsaprotami, ņemot vērā, ka viņš ir viens no lielākajiem Tyler, the Creator elkiem. Turklāt šo skanējumu papildina lērums pieaicināto mākslinieku, tostarp pats Kanye West un Pharrell, kā arī Solange, CeeLo Green un daudzi citi, taču klausītāji to varētu arī mierīgi nepamanīt, jo šie mākslinieki pa lielam veido albuma muzikālo šķiedru, nevis atrodas tā priekšplānā. Kopumā Igor ir pārdomāts līdz pašam pēdējam sīkumam, kas kopā ar lielisko mīlas drāmas sižetu to padara par vienu no šī gada labākajiem albumiem.

1. Bon Iver — i, i

Iespējams, ka mūzikā nav sarežģītākas lietas kā sekot patiesi monumentāliem, reti iespaidīgiem albumiem, kuru ietekmi un nozīmi nav iespējams pārvērtēt. Allaž seko jautājumi — ko tālāk, kā tālāk? Vai maz ir iespējams kam tādam radīt pienācīgu pēcteci? Lielākoties pat vistalantīgākie mūziķi šādas nastas priekšā vai nu salūzt, vai dodas pavisam citā virzienā, ar pamatotu sajūtu — man vairs nekas nav jāpierāda. Tas nav nepareizi, taču ir arī tādi meistari, kuriem spiediens ļauj pacelties vēl augstāk, kaut no malas varēja šķist, ka griesti jau ir sasniegti. Bon Iver ir viens no šādiem mūziķiem, kurš turklāt ir spējis šķietami neticami augsto latiņu pacelt nu jau trešo reizi pēc kārtas. Ja Bon Iver, Bon Iver vēl varētu dēvēt par For Emma, Forever Ago idejisko mantinieku un samērā līdzīgu ideju attīstību visos iespējamajos virzienos, 22, A Million jau bija kaut kas pilnīgi citāds, nebaidoties pavērt līdz tam pilnībā neskartus apvāršņus. Daudzi to dēvē par ietekmīgāko albumu kopš Kid A, taču tas Džastinam Vernonam ar draugiem nav traucējis turpināt attīstību, kā rezultātā mūsu priekšā šogad nonāca i, i. Pats Vernons šo dēvē par savas gadalaiku sāgas noslēgumu — rudeni, kas seko ziemai, pavasarim un vasarai. Nevar nepiekrist — i, i vienlaikus apkopo spilgtākās idejas no iepriekšējiem darbiem, papildinot tās ar jaunām noskaņām, vietām džeziskām krāsām un motīviem, tādējādi sniedzot ļoti grandiozu noslēgumu ne mazāk grandiozam stāstam, kas nu beidzot saliekas kā sarežģīta, divpadsmit gadus netīši veidota puzle. Tieši tāpēc nav nekāds brīnums, ka pēc divām reizēm, kad pavisam nedaudz līdz topa virsotnei pietrūka, šoreiz Bon Iver ir radījis Gada labāko albumu Intro.lv versijā!