Intro.lv 2022. gada labāko albumu TOP 25

Decembris nav decembris bez Intro.lv gada topiem — ar šādu domu dzīvojam jau no 2010. gada un nebūt netaisāmies šajā sakarā neko mainīt. Jau atkal esam nonākuši gada beigās un, pieskaņojoties laika apstākļiem un ievērojamai sniega kārtai, visās nozīmēs “izrakušies” cauri šī gada muzikālajam piedāvājumam. Gadi iet un mainās, bet nonākt līdz gala rezultātam nav bijis viegli arī šoreiz — pat katram individuāli izveidot savu versiju par TOP 25 ir izaicinājums, bet gala rezultātā nonākt pie mūsu kolektīvā topa… Šis ir iespējams tikai ar vienu balsošanas kārtu pēc otras. Tās gana bieži sagādā individuāli skumjus brīžus, kad kāda mīļākie ieraksti paliek tieši “aiz strīpas”.

Šīs sāpes un ciešanas jau atkal ir vainagojušās albumu sarakstā, par kuru varam būt lepni. Arī daudzveidība ir ierasti krāšņa — mākslinieki, kuri jau pāris reizes pabijuši mūsu topos, debitanti gan mums, gan mūzikai kopumā, neiztiek arī bez dažiem no skaļākajiem vārdiem visā pasaulē. Atliek tikai novēlēt veiksmīgu ceļu cauri mūsu versijai par svarīgāko mūzikā 2022. gadā — mums šie ieraksti ir sagādājuši daudz pozitīvu emociju un esam droši, ka neesam vienīgie.

25. Beabadoobee — Beatopia

Zūmeru burbuļgrandža princese parādijās pie apvāršņa pirms pāris gadiem ar debijas albumu Fake It Flowers, kas piedāvāja deviņdesmito alternatīvo roku mūsdienām atbilstošā veidolā. Šoreiz gan albuma muzikālā puse vairāk atgādina divtūkstošo kamerpopu. Beatopia ir krietni viendabīgāks albums bez izteiktiem enerģijas kritumiem, kuram varbūt tomēr pietrūksti izteikti spēcīgi singlu. Tiesa, daudzejādā ziņā tam joprojām var pārmest enerģijas un šarma trūkumu, un joprojām grūti saprast, kur šeit ir grunge dusmīgums, jo savā būtībā beabadoobee ir vairāk Šerila vai Avrila nekā Kortnija vai Alanisa.

24. Zola Jesus — Arkhon

Lai gan Nikas Rozas Danilovas jeb Zola Jesus diskogrāfijā ir jau seši albumi, Arkhon ir pirmais no tiem, kas nonācis mūsu gada topā. Iespējams, ka šajā gadījumā par labu nākusi ilgā piecu gadu pauze kopš viņas iepriekšējā ieraksta, kas ļāva saprast, cik ļoti mums tomēr bija pietrūcis viņas brīnišķīgi spēcīgā vokāla. Turklāt Arkhon tas izceļas pat vēl vairāk nekā iepriekš — vienalga, vai Danilovas dziedājumu pavada dunošas bungas vai pieklusināts klavieru motīvs, tieši viņas balss ir krāšņākais instruments katrā no albuma dziesmām. Ilggadējiem viņas talanta cienītājiem tā ir patīkama atkalsatikšanās, savukārt jaunpienācējiem Arkhon ļauj iepazīt Zola Jesus, iespējams, līdz šim augstākajā viņas karjeras punktā.

23. Soccer Mommy — Sometimes, Forever

Kad pirms četriem gadiem pirmoreiz Intro.lv gada labāko albumu topā sastapām Sofiju Elisoni jeb Soccer Mommy, viņa vairāk izklausījās pēc nedaudz kautrīgas dziesminieces, nevis topošas rokzvaigznes. Divus albumus vēlāk viņa kļuvusi jau daudz pārliecinātāka, šogad iznākušajam Sometimes, Forever izceļoties ar daudz lielāku skanējumu nekā viņas iepriekšējie ieraksti. Tas atņem daļu no emocionālā trausluma, kas iepriekš daudzus piesaistīja Elisones dziesmās, toties viņas mūzika ir papildināta ar jaunām šķautnēm, kas to kopumā padara krāšņāku. Tāpec ar interesi gaidīsim tālāko Soccer Mommy muzikālo attīstību, un droši vien šī nav pēdējā reize, kad runājam par viņu gada labāko ierakstu kontekstā.

22. Jockstrap — I Love You Jennifer B

Ja kādreiz jēdziens inteliģentā deju mūzika būtu uztverams burtiski, tad Jockstrap, iespējams, būtu spilgtākais tās paraugs. Ne pie šīs mūzikas padejot, un vispār šī nav deju mūzika, bet stīgu instrumentiem pārbagāts ārtpops. Kā arī grupas dalībnieki, kas, iespējams, ir pirmais duets, kur satiekas vijolniece un bītu džeks, ir prestižas konservatorijas pārstāvji. Tā kā joks par nešpetniem aristokrātiem, kas cenšas izlauzties no akadēmiskajām važām, ir vietā.

21. Beach House — Once Twice Melody

Ne katrai grupai ir izdevusies karjera, kuras laikā izdoti tikai mūzikas pasaulē plaši un augsti novērtēti ieraksti — no “klupieniem” pasargāts nav neviens, vēl jo vairāk tad, kad albumu saraksts turpina augt un augt. Beach House gadījumā arī astotais mēģinājums nav aizšauts garām. Pēc saviem standartiem nedaudz raupjākā 7 šoreiz solis atkal sperts totāla sapņainuma virzienā, tam rezultējoties grandiozās dream pop himnās, kuras aizved ierastajā skaņu un krāsu ceļojumā, pie kā grupas fani jau sen ir pieraduši. Nav ne mazāko šaubu, ka Beach House savu maģisko formulu spēs radīt no jauna un joprojām izklausīsies aktuāli arī nākotnē.

20. Let's Eat Grandma — Two Ribbons

Two Ribbons tapšanas process ir caurvijies ar virkni traģisku pārdzīvojumu — sākot ar Dženijas Holingvortas drauga nāvi no vēža, tad turpinot ar negaidīto producentes SOPHIE aiziešanu 2021. gada sākumā, kas ievērojami pastiprināja jau eksistējošās komunikācijas problēmas dueta iekšienē. Grupas dalībnieces, labākās draudzenes jau kopš bērnības, pirmo reizi radīja mūziku atsevišķi viena no otras, tomēr rezultāts no tā noteikti nav cietis. Two Ribbons ir fokusēts un prasmīgi nostrādāts albums, kurā vairs tik daudz vietas nav palicis eksperimentiem, uzsvaram pārbīdoties uz daudz personīgāku sajūtu izteikšanu un spēcīga ziņojuma nodošanu.

19. Dry Cleaning — Stumpwork

Angļu kvarteta Dry Cleaning muzikālā pasaule ir pielīdzināma interneta meklētāja rezultātiem, ja tajā ieraksta grupas nosaukumu — ikdienišķums, kas mijas ar smīnu par to, ka tuvākās ķīmiskās tīrītavas nemaz nav tas, ko meklēji. Grupas vokāliste Florence Šova savā pa pusei apātiskā, pa pusei pacilātā balsī mūs ved cauri stāstiem par ūdriem, pazudušu bruņurupuci, datorpeli un daudzām citām sadzīviskām lietām, un dara to tik asprātīgi, ka beigās nekas cits vien neatliek, kā pasmieties par jocīgo brīnumu, kas ir mūsu dzīve. Muzikāli savukārt četrotne ir krietni paplašinājusi savu postroka skanējumu, papaildinot to ar taurēm un pacilātākiem un melodiskākiem ritmiem, kas Stumpwork padara par vēl vienu pierādījumu tam, ka Dry Cleaning ir viena no amizantākajām un atsvaidzinošākajām rokgrupām pēdējo gadu laikā.

18. Mitski — Laurel Hell

Vēl 2019. gada beigās Mitski muzikālās karjeras turpinājums bija ārkārtīgi neskaidrs — tūres pēdējā koncerta laikā viņa paziņoja, ka šī uzstāšanās pārskatāmā nākotnē būs pēdējā. Drīz vien pēc tam Mitski domas mainīja, pēc pašas vārdiem, atgriežoties pie tā, kas viņu sāpina, jo mūzika ir vienīgā lieta, ko viņa prot darīt. Šis parāda, ka fantastiski veiksmīgajam Be The Cowboy turpinājuma varēja arī nebūt, kas Laurel Hell eksistenci padara vēl nozīmīgāku. Muzikāli tā ir 1980. gadu sintpopa un new wave kombinācija, radot perfektu skatuvi lirikām, kurās Mitski atklāj savas tumšākās domas un nedrošību, nebaidoties runāt par tukšumu sevī un centieniem to aizpildīt. Šī naratīva priekšā ir grūti palikt vienaldzīgam.

17. Maggie Rogers — Surrender

Amerikāņu dziedātāja Megija Rodžersa savā otrajā studijas platē piedāvā skanējumu, ko neviens cits 2022. gadā nav iedomājies vai spējis radīt. Surrender vienlaikus ir gan ļoti moderns popmūzikas veikums, sevī apkopojot gana daudz no elektronikas un indie, kā arī dziesminieku estētikas, gan arī izklausās pēc pamatīgas cieņas izrādīšnas iepriekšējo desmitgažu aizgājušajiem varoņiem, modernizējot visdažādākās to iezīmes. Vai šis ir super oriģināls darbs, kas ir pilns ar skaņām, ko šī pasaule nekad iepriekš nav pieredzējusi? Noteikti nē, taču tas šoreiz ir pat vērtējams kā pluss. Megija nebaidās citēt un iedot jaunu kontekstu brīnišķīgām popmūzikas idejām, kas šo albumu padara par pārsteidzoši aizraujošu klausāmvielu.

16. Earl Sweatshirt — SICK!

Tumsas princis, MF Doom ārlaulības dēls ar saviem albumiem, kas izklausās kā puspabeigtas miniatūras, ir paplašinājis cilvēku priekšstatus par to kā uztvert hiphopa albumu. Īss, bet noteikti pārdomāts, līdzīgi kā savs priekšgājējs, tas atbildes uz jautājumiem nesniedz līdz galam. Tāpēc SICK! ir albums, kuru gribas klausīties vēl un vēl. Iespējams, Earl Sweatshirt sava kulta statusa ziņā jau ir sasniedzis sava garīgā tēva līmeni un var tikt uzskatīts par underground hiphopa karali.

15. Bad Bunny — Un Verano Sin Ti

Ja mums būtu neierobežots budžets un iespēja izvēlēties ideālo Summer Sound galveno mākslinieku, tad mēs izvēlētos Bad Bunny. Un Verano Sin Ti ir perfekts, pusotru stundu garš pludmales ballītes miksteips, kurš turklāt arī ir muzikāli daudzveidīgs — apvienojot top 40 EDM bītus, jestru regetonu, visdažādākos latīņamerikāņu muzikālos žanrus un mūsdienīgu indie popu. Turklāt Intro.lv speciālkorespondents Kostarikā pēc viņa koncerta apmeklēšanas teica, ka esot bijis ļoti labi.

14. The Weeknd — Dawn FM

Pat vēl pirms iepriekšējā albuma After Hours klajā nākšanas The Weeknd bija pilnīga brīvība doties tādos muzikālajos piedzīvojumos, kādos vien viņš vēlējās. After Hours viņa statusu pasaules mūzikā nostiprināja ar vēl vairākām cementa kārtām, kā rezultātā mūziķis šogad izdeva fantastisku veltījumu 1980. gadu sintpopam un deju popam. Dawn FM, albums, ko pats The Weeknd dēvē par nomiruša cilvēka ceļu cauri šķīstītavai, ir piepildīts ar krāšņām sintezatoru partijām, vienlaikus ļaujot mūziķim vēl spilgtāk parādīt savas vokālās spējas. Vislabāk Dawn FM skan, kad tiek klausīts no A līdz Z, turklāt, ja par klausīšanās laiku tiek izvēlēts brīdis, kad rītausma ir gandrīz, gandrīz pienākusi, nokļūšana absolūtā mūzikas varā ir garantēta.

13. Shygirl — Nymph

Kā jau nosaukums pasaka priekšā, Shygirl debijas plate Nymph ir piepildīta ar seksualitāti gan muzikāli, gan saturiski. Par muzikālo pusi ir parūpējies lērums lielisku elektronikās mūzikas producentu, kā piemēram, Sega Bodega, Arca, Mura Masa, Danny L Harle un daudzi citi, kas katrs ar savu izteikto stilu ir spējuši uzburt naksnīgu un dejisku noskaņu, kas ļoti labi papildina Shygirl čukstošo balsi. Pretēji savam skatuves vārdam viņas dziesmu teksti nebūt nav kautrīgi un Shygirl, tieši otrādi, izstaro pārliecinātas sievietes tēlu, kas apzinās, kas viņai sagādā baudu un nebaidās par to runāt. Nymph ir perfekts skaņu celiņš tumšiem vakariem, kas ļaus iegrimt Shygirl fantāzijās.

12. Taylor Swift — Midnights

Teilore Svifta pēdējo gadu laikā ir satricinājusi savu fanu bāzi tik daudz reižu, ka tās nav iespējams saskaitīt, sviftijiem vairs nespējot saprast, kurā ērā viņi atrodas. Lai gan ne pilnīgi bez brīdinājuma, gana negaidīti nāca arī Midnights, albums, kas žanriski skan pēc 1989 un Lover kombinācijas, bet ir konstruēts pēc folklore un evermore labākajiem principiem. Rezultāts ir niansēts sintpopa ieraksts, kura lirikās Teilore no jauna sniedz ieskatu savā iekšējā pasaulē, nedrošībā un mīlestībā, kuru caurvij slavas tumšā puse. Lai arī muzikāli minimālistisks, vēstījuma un kvalitātes ziņā Midnights liek sajust vairāk, nekā sākumā varēja likties.

11. Wet Leg — Wet Leg

Lai vai kas arī notiktu ar visiem aizvadīto divpadsmit mēnešu debitantiem nākotnē, nebaidāmies apgalvot, ka 2022. gadā visā pasaulē nebija svarīgākas jaunās grupas par Wet Leg. Divas dāmas no britu Vaita salas absolūti izmainīja mūsdienu mūzikas industrijas spēles noteikumus, pamanoties rokmūzikas ierakstu padarīt par vienu no gada pārdotākajiem un kritiķu atzītākajiem. Laikā, kad rokmūzika jau labu laiku oficiāli skaitās mirusi! Ikvienā albuma skaņā ir dzirdams, cik ļoti Wet Leg izbauda muzicēšanu, iespēju sevi neuztvert pārāk nopietni un piedurties par visdažādākajiem iespējamajiem standartiem. Lūdzu, dodiet mums vairāk tik oriģinālu debitantu jebkurā žanrā!

10. Alvvays — Blue Rev

Piecos gados, kuri pagāja starp Alvvays otro albumu Antisocialites un šī gada veikumu, grupa ir spējusi noslīpēt formulu, kurā tās jau iepriekš uzsāktais attīstības ceļš tālāk ir būvēts tikai un vienīgi panākumu virzienā. Blue Rev lēkā starp shoegaze un psihidēliski sapņainu indie, vienlaikus nedaudz aizņemoties The Cure un The Smiths ģitāru skanējumu. Albums ir straujš un krāsains ceļojums cauri Alvvays labi noslīpētajai un vienlaikus joprojām patiesajai mūzikai, kurā dažādas ietekmes savijas emocionāli uzlādētā rezultātā. Tas ļauj grupai spert platu soli uz priekšu, jo mūzikas pasaule savu ir pateikusi — tieši šis pārliecības un brieduma virziens ir tas, kurā Alvvays ir jāturpina doties.

9. Vince Staples — RAMONA PARK BROKE MY HEART

Longbīčas ielu stāstniekam Vinsam Steiplzam joprojām ir pietiekami daudz iedvesmas, ko pasmelties savos bandu dzīvē pavadītajos pusaudža gados. Savā piektajā albumā RAMONA PARK BROKE MY HEART viņš to pretnostata romantiskām attiecībām, asprātīgi savijot kopā abu radītās sirdssāpes un vaicājot, vai tie, kuri zvērējuši uzticību bandai, jebkad spēs būt uzticīgi kādam citam. Atšķirībā no citiem Vinsa ierakstiem, kas parasti mēdz būt eklektiskāki bītu izvēlē, šī albuma muzikālā estētika gandrīz pilnībā ieturēta skanējumā, kas raksturīgs Kalifornijas hiphopam, palīdzot uzburt albuma tekstos radīto noskaņu arī muzikāli. Tas padara RAMONA PARK BROKE MY HEART par vienu no gada īpašākajiem ierakstiem, ļaujot saklausīt tā radītāja vīziju no pirmās līdz pēdējai taktij.

8. Fontaines D.C. — Skinty Fia

Iesākot karjeru ar diviem kritiķu atzītiem albumiem divu gadu laikā, daudziem mūziķiem varētu likties loģiski turpināt tālāk ar to pašu iestrādāto formulu un neko dižu nemainīt. Turpretī Fontaines D.C. ir izvēlējušies savā trešajā albumā nedaudz sakratīt savu skanējumu, iepriekšējos albumos dzirdamo postpanka estētiku papildinot ar deviņdesmito alternatīvā roka ietekmēm, un jāatzīst, ka tas ir lieliski nostrādājis. Šis nedaudz lēnākais skanējums grupai varbūt pat piestāv labāk, vēl vairāk izceļot viņu talantu uz lipīgu melodiju radīšanu, turklāt Griana Čatena teksti šajā ierakstā ir tikpat daiļrunīgi kā vienmēr. Rezultātā, Skinty Fia ir līdz šim labākais Fontaines D.C. albums, izmainot viņu statusu no jaunajiem un daudzsološajiem uz vienu no pārliecinošākajām rokgrupām pasaulē. Turklāt, sekojot līdzi viņu līdzšinējai karjerai, diezgan droši, ka arī turpmāk dažādos gada ierakstu topos viņi parādīsies regulāri.

7. Big Thief — Dragon New Warm Mountain I Believe in You

2022. gads atdzīvināja vienu no nenovērtākajiem deviņdesmito gadu trendiem — dubultalbumu. Topā iekļuvušie Beach House un Bad Bunny, kā arī Big Thief šogad izdeva tiešām garus albumu, kas varbūt kādam parastajam klausītajam būtu liels slogs, bet Intro.lv izvēlīgais konsīlijs nav kaut kāds parastais klausītājs. Šis Big Thief albums beidzot parāda grupas potenciālu tieši kā vienotam muzikālajam kolektīvam, kas sasniedzis savu augstāko virsotni gan saspēlētības, gan pārdrošu ideju, gan tekstuālajā ziņā.

6. Nilufer Yanya — PAINLESS

Cik daudz gan ūdeņu nav aiztecējis kopš 2019. gada, kad britu mūziķe Nilefera Janja ar savu debijas ierakstu Miss Universe pirmo reizi gozējās Intro.lv gada topos. Tolaik viņas veikumā netrūka jaunības maksimālisma, ideju eklektikas un mētāšanās no viena skanējuma citā, kas ļoti labi saskanēja ar tā brīža pasaules ritējuma ātrumu. Iespējams, mūsdienās jau esam atpakaļ tajā pašā vāveres ritenī, taču 2022. gada Janjas versija šķiet ietekmējusies no pandēmijas gadiem, saprotot, ka reizēm mazāk ir vairāk. PAINLESS ir daudz niansētāks un maigāks darbs par savu priekšgājēju, dodot lielāku vaļu klausītāja iztēlei, un radot vēlmi pie ieraksta atgriezties vēl un vēl. Varam tikai novēlēt, lai vēl pēc pāris gadiem Nilefera veic tikpat strauju lēcienu uz augšu — ja tā, arī Intro.lv Gada ierakstu topa virsotnes nebūs neaizsniedzamas.

5. Ethel Cain — Preacher's Daughter

Par jauno amerikāņu dziesminieci Ethel Cain sākām sajūsmināties jau pagājušajā gadā, ievietojot viņas singlu Crush 11. vietā mūsu dziemu topā, pieminot, ka no šīs mākslinieces sagaidām lielas lietas nākotnē. Te nu šīs lielās lietas ir materializējušās spēcīgajā debijas albumā Preacher's Daughter, kas ir tumša vēsts par Ethel Cain tēlu, kas aizbēg no mājām un mirst kanibālistiska psihopāta rokās. Savā veidā šis ir autobiogrāfisks ieraksts par atdzimšanu, jo Ethel Cain, īstajā vārdā Heiden Anhedonia, patiešām ir sludinātāja meita, kas uzauga ļoti kristīgā ģimenē Amerikas dienvidos, izstājās no baznīcas 16. gadu vecumā un četrus gadus vēlāk atklāja pasaulei, ka ir transsieviete. Arī muzikāli Ethel Cain pieturas pie savām patiesajām iedvesmām, iemiesojot gotisku Lana Del Ray, kas peld starp americana, gospeļa, roka, un tumšas elektronikas žanriem un ievielk sevī kā plūstošās smiltis visas stundas un piecpadsmit minūšu garumā. Arī mēs nevarējām pretoties šim spēkam, kas ievieto Preacher's Daughter augstajā 5. vietā.

4. Kendrick Lamar — Mr. Morale & the Big Steppers

Līdzšinējās karjeras žilbinošā spozme un viņa ierakstos dzirdamais viedums daudzu acīs ir nostādījis Kendriku Lamāru uz pjedestāla, kas droši vien būtu par augstu jebkuram. Tāpēc savā piektajā studijas albumā Mr. Morale & the Big Steppers viņš vēlas visiem atgādināt, ka ir tikai cilvēks ar saviem trūkumiem un iekšējām pretrunām. Lai gan Kendrika rindās arī iepriekš nav trūcis paškritikas un introspekcijas, šajās dziesmās viņš ķidā savas pagātnes kļūdas un emocionālās traumas dziļāk nekā viņš ir atļāvies jebkad iepriekš. Līdz ar to, Mr. Morale & the Big Steppers ir emocionāli ļoti piesātināts albums, kas, par spīti dažiem diskutabliem tā autora lēmumiem, liek cienīt viņa spēju runāt par sarežģītiem tematiem un vēlmi mācīties un kļūt labākam. Turklāt muzikāli tas ir tikpat aizraujošs kā viņa iepriekšējie veikumi, līdz ar to, mūsu acīs godam nopelnījis savu vietu uzreiz aiz gada labāko trijnieka.

3. ROSALÍA — MOTOMAMI

Ja ar savu iepriekšējo albumu spāņu dziedātāja pārsteidza pasauli ar flamenko mūziku, kas bija sakausēta ar popu, hiphopu un citiem populārās mūzikas žanru elementiem, tad ar savu trešo plati Rosalia ir pacēlusi šo eksperimentālo latiņu vēl jo augstāk, savienojot dažādus latīņamerikas mūzikas stilus ar viņai vēl joprojām raksturīgo flamenko un popmūziku. Ieraksta trumpis nepārprotami ir singls Saoko, kurā regetons pirmo reizi mūžā sastopas ar avangarda džezu, turklāt dara to ļoti plūstoši un dabiski. Kamēr muzikālais MOTOMAMI noformējums ir ļoti rotaļīgs, dziesmu vārdos Rosalia pieturas pie nopietnākām un atklātām tēmām, atspoguļojot savas dzīves pieredzes pēdējo trīs gadu laikā, kurā ilgas pēc mājām Spānijā, “pārziemojot” kovid laikus Amerikā, mijas ar salauztu sirdi un izaicinājumiem, ko viņai nesusi slava. Atliek vien apbrīnot Rosalias pastāvīgo radošumu un uzdrīkstēšanos atklāt vēl neartus muzikālos laukus.

2. Black Country, New Road — Ants From Up There

Black Country, New Road nav grupa, bet gan mafija, banda, noziedzīgais grupējums, kuru grūti izjaukt pat tādām iekšējām šūmēšanām kā solista aiziešana no grupas. Jautājums, vai viņiem izdosies izpildīt savu mērķi un kļūt par jaunajiem Arcade Fire? Zinot, ka Arcade Fire ir kancelēti ne tikai tāpēc, ka solists nesen bija iesaistīts dažos skandālos, bet arī tāpēc, ka viņu jaunākā mūzika vairs nav tik spēcīga, to nebūs grūti izdarīt. Galu galā šis ir albums, kuru precīzāk var raksturot ar vienu vārdu — episks.

1. The 1975 — Being Funny in a Foreign Language

Ja kāds mums 2014. gadā teiktu, ka The 1975 būs viena no nākamās desmitgades nozīmīgākajām grupām, diez vai mēs līdz galam šim cilvēkam noticētu. Protams, kvartetam arī tad bija gana liels potenciāls, ko dažās dziesmās izdevās lieliski apliecināt, tāpat arī Metjū jau tolaik bija pārsteidzoši patīkams sarunu biedrs, taču kopumā apvienība līdz galam nepārliecināja, ko pieminējām arī savā atskatā uz 2014. gada Positivus — viņu pirmo viesošanos Latvijā. Šī atkāpe ir svarīga, lai lieku reizi atgādinātu, cik ļoti tālu ceļu kopš saviem pirmsākumiem The 1975 ir veikuši. Kopš viduvējās debijas viņi ir ieņēmuši unikālu un ļoti viegli atzīstamu lomu pasaules mūzikā, par ko liecina arī iepriekšējie panākumi Intro.lv topos. 22. vietai 2016. gadā sekoja 2. pozīcija 2018. gadā un neliels solis atpakaļ ar 16. ailīti 2020. gadā. Vēl divus gadus vēlāk beidzot ir aizsniegta vieta numur viens, ko grūti nodēvēt par pārsteigumu. Sadarbība ar, iespējams, šobrīd svarīgāko producentu pasaulē Džeku Antonofu ir atnesusi albumu, kas ir kā perfekts mikslis ar iezīmēm no visa tā, ko līdz šim The 1975 bija radījuši, paņemot labākās iezīmes no katra no saviem priekšgājējiem, bez kā Being Funny in a Foreign Language neskanētu tā, kā tas skan pašlaik. Šī ir mūzika, kas apbalvo ieklausīšanos un vairākas atskaņošanas reizes, katrā no tām atklājot kādu iepriekš nedaudz apslēptu šķautni, tāpēc novēlam arī Tev atklāt tos brīnumus, ko The 1975 šogad mums ir piedāvājuši — tas ir tā vērts!

Mūsu gada labāko albumu topu iespējams noklausīties arī īpašā Spotify plejlistē: