Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

MAIJS
SOAK — If I Never Know You Like This Again
Flume — Palaces
Everything Everything — Raw Data Feel
Liam Gallagher — C'MON YOU KNOW
JŪNIJS
George Ezra — Gold Rush Kid
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

MAIJS
20: Arturs Skutelis, Palladium koncertzāle
29: Human Tetris, NOASS
JŪNIJS
01: Foreigner, Arēna Rīga
01: Imagine Dragons, Mežaparka Lielā estrāde
10: José González, Palladium koncertzāle
10: Michael Kiwanuka, Siguldas Pilsdrupu estrāde
13: Gogol Bordello, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Intro.lv 2021. gada labāko albumu TOP 25

Intro, 2021. g. 14. decembrī

Labas tradīcijas ir jāturpina, tāpēc, kā ierasts jau pēdējos divpadsmit gadus, mūsu un jūsu gada nogales neiztrūkstoša vērtība ir Intro.lv Gada topi. Ja pērn pasaule būtībā uz vismaz pāris mēnešiem apstājās, un to lieliski varēja just arī gada beigās, kad bija jāapkopo tie darbi, kas tomēr tika publicēti, tad šogad daudz lielākā mērā bija sajūta, ka vismaz albumu ziņā mūzikas bizness ir atpakaļ pie salīdzinoši normāla režīma. Protams, joprojām ir virkne A līmeņa mūziķu, kuru nākamie ieraksti ir baumu apvīti un it kā tikšot izdoti tad, kad visā pasaulē ierobežojumi būs daudz vieglāki, taču potenciāli vēl vairāk lielākas un mazākas, jaunākas un vecākas zvaigznes un zvaigznītes savu pirkstu nospiedumus 2021. gadā ir atstājušas.

Tas savukārt mums ir radījis vienu no muzikāli daudzveidīgākajiem gadiem pēdējā laikā, par ko patiesi varētu teikt — kaut ko savai gaumei tīkamu starp gada labākajiem albumiem var atrast teju ikviena žanra cienītājs. Mums ir liels prieks un lepnums, ka tas ir redzams arī Intro.lv topā — piemēram, pirmo reizi topa vēsturē esam izcēluši pat divus džeza albumus, tāpat neiztrūkst arī pops, indie, roks, reps un virkne citu žanru. Vienvārdsakot — šie ir tie 25 albumi, kurus šogad esam atzinuši par vislabākajiem un ceram, ka jums tie sagādās tikpat daudz aizraujošus mirkļus, cik tie sagādāja mums!

25. Black Country, New RoadFor the first time

Izdot albumu vienā no pirmajām gada nedēļām ir zināmā mērā riskanti, it īpaši ja ir runa par gada noslēguma topiem. Viss gads ir priekšā, kura laikā par melomānu uzmanību cīnās vēl simti (vai tūkstoši) citu ierakstu, un kura laikā albums var gluži vienkārši piemirsties. Tas gan acīmredzami neattiecas uz Londonas ansambļa Black Country, New Road februāra ievadā izdoto debijas plati. For the first time ar savu avangardiskumu lika laiku pa laikam pie sevis atgriezties, paklausoties to vēl un vēl, un katru reizi atklājot kādas jaunas nianses un šķautnes. Viens no gada neparastākajiem, vienlaikus arī aizraujošākajiem albumiem.

24. Injury ReserveBy the Time I Get to Phoenix

Viena no daudzām 2020. gada sliktajām ziņām bija Injury Reserve dalībnieka Stepa J. Groggs nāve, kas pārsteidza pārējos divus tā dalībniekus brīdī, kad bija gandrīz pabeigts darbs pie albuma, kas vēlāk ieguva nosaukumu By the Time I Get to Phoenix. Par laimi, šis ieraksts netika noglabāts arhīvā, un mūzikas cienītājiem ir bijusi iespēja novērtēt tā visnotaļ unikālo skanējumu. Uzsākot darbu pie tā, trio dalībnieki vienojās nevairīties no eksperimentēšanas, kas viņiem ir izdevies ar uzviju, sakausējot hiphopu ar sampliem no eksperimentālas rokmūzikas un elektronikas. Ja tam būs lemts būt pēdējam ierakstam, kas izdots zem Injury Reserve nosaukuma, tas nākotnē noteikti tiks pieminēts kā labākais viņu diskogrāfijā.

23. Arlo Parks — Collapsed in Sunbeams

Britu dziesminieces Arlo Parks uzplaukumu vērojām jau pagājušajā gadā, un šogad tas ir kulminējis ar burvīgu debijas albumu Collapsed in Sunbeams, kas izpelnījās gan kritiķu atsauksmes, gan prestižo Mercury balvu. Cauri divpadsmit dziesmām vijas stāsti par mentālo veselību, pubertāti, tuviem draugiem un mīlestību, un kaut arī dažkārt tajos vīd sāpes, šis albums ir kā cerību stariņš aukstas un tumšas ziemas laikā. Jāpiemin, ka Arlo ir izdevies sarakstīt tik emocionāli inteliģentu albumu vien 20 gadu vecumā, kas liecina par patiesu talantu un to, ka mēs no viņas varam sagaidīt vēl lielākas lietas nākotnē.

22. CHVRCHESScreen Violence

Kad runa ir par albuma formātu, tad bieži tiek piesaukts jēdziens “grūtais otrais albums”. CHVRCHES gadījumā šķiet, ka to varētu attiecināt uz katru ierakstu pēc tik spilgtas debijas, kāda bija The Bones Of What You Believe. Ikviens albums tika mērīts pēc karjeras ievadā uzliktās augstās latiņas. Tikai atsevišķos brīžos katrs no sekojošajiem ierakstiem bija spējīgs sasniegt vai pat pārsniegt to. Attiecībā uz šogad izdoto Screen Violence var teikt, ka tas ir pārliecinošākais pieteikums mēģinājumā pieveikt šo pārbaudījumu. CHVRCHES atgriezās pie saknēm, savas tumšākas puses, ļaujoties shoegaze un post-rock elementiem, kuriem nebūtu jābūt svešiem Glāzgovas izcelsmes trijotnei. Palīdzīgu roku šī tumšāka virziena attīstīšanā pielicis arī pats Roberts Smits no The Cure, piedaloties vienā no albuma spēcīgākajiem mirkļiem How Not To Drown. Metot mieru savām ambīcijām iekarot masas un popmūzikas virsotnes, radīts albums, kurā CHVRCHES šķiet ļoti patiesi sev, un kurš būtu godam rindojams līdzās iepriekšējo ierakstu virsotnēm.

21. JPEGMAFIA — LP!

Gadījumi, kad mūziķa un ierakstu kompānijas starpā rodas domstarpības, nereti noved pie iznākuma, kas neapmierina nevienu no pusēm. Par laimi, risinājumu šādai situācijai izdevies rast reperim un producentam JPEGMAFIA, kura jaunākais albums LP! straumēšanas servisos atrodams viņa ierakstu kompānijas akceptētajā variantā, tikmēr Bandcamp platformā pieejama pēc viņa ieskatiem izveidotā Offline versija. Lai gan straumēšanas servisos pieejamā Online versija arī nav peļama, tieši mākslinieka iecerētajā veidolā šis albums pa īstam atklājas kā vienots veselums. Tiesa gan, visticamāk, šis albums mūsu topā nonāktu tāpat, jo nevarējām nenovērtēt JPEGMAFIA aso mēli, unikālo repošanas manieri un inovatīvo producenta darbu, kas dzirdams abos albuma variantos.

20. Sons of Kemet — Black To The Future

Interesantāko mūziku bieži vien rada mākslinieki, kas nebaidās izkāpt no žanra rāmjiem un savā skanējumā sakausēt dažādas ietekmes. Šo raksturojumu varētu attiecināt arī uz britu kolektīvu Sons of Kemet, kuru daiļrade tehniski iekļaujas džeza rāmjos, bet to caurvij Karību reģiona un Āfrikas mūzika. Kvarteta ceturtajā studijas albumā Black To The Future viņu ietekmju klāsts paplašinājies vēl vairāk, pirmo reizi papildinot savu instrumentālo skanējumu ar MC un vokālistu balsīm. Ar viņu palīdzību vēl trāpīgāk klausītājiem tiek nodotas kolektīva afrocentriskās idejas, radot ierakstu, kas vienlaikus spēj gan hipnotizēt ar saviem ritmiem, gan raisīt diskusiju par melnādaino cilvēku vēsturi un vēlamo nākotni.

19. Clairo — Sling

Par spīti debijas albuma veiksmēm, Clairo otrais albums tikpat labi varēja arī nepienākt. Klēra nopietni apsvēra mūzikas pamešanu un intervijās nav kautrējusies komentēt to, cik ļoti industrija seksualizē un izsūc gados jaunas mūziķes, ierakstu kompānijam no viņām cenšoties “izspiest” pēc iespējas vairāk mūzikas pēc iespējas ātrāk. Šīs tēmas Clairo ir apspēlējusi arī albumā, jo īpaši spilgti to darot Blouse lirikās, bet muzikāli radot šķietami maigu folka ierakstu, šādi liekot vairāk uzmanibas pievērst tieši vārdos izteiktajam vēstījumam. Sling ir pierādījums Clairo nenoliedzajamam progresam kā dziesmu autorei un tam, ka viņas vieta mūzikas pasaulē ir absolūti pelnīta.

18. Courtney Barnett — Things Take Time, Take Time

Lai gan Things Take Time, Take Time ir tikai trešais Kortnijas Bārnetas studijas albums, jau esam tā paspējuši pierast pie viņas balss, ka šī ieraksta klausīšanās liek justies kā satiekoties ar senu draugu. Albuma dziesmās viņa lielākoties atturējusies no raupjākajiem sava skanējuma elementiem, pieturoties pie pieklusinātākām skaņām, un tas vēl vairāk pastiprina sajūtu, ka tajās notiek saruna starp Bārnetu un klausītāju. Tikmēr nekur nav pazuduši viņas līdzi dziedamie piedziedājumi un asprātīgie dzīves apcerējumi, kas pandēmijas apstākļos šķiet pat trāpīgāki nekā iepriekš. Tāpēc ļoti iespējams, ka šis ir viens no albumiem, kas vislabāk raksturo 2021. gadu.

17. Lord Huron — Long Lost

Ļoti iespējams, ka neviens cits no visas pasaules kritiķu šogad atzītāko albumu izpildītājiem Latvijas publikai nav bijis tik svešs kā Lord Huron. Lielā mērā tas nepārsteidz — okeāna otrā krastā radītais kantrī pie mums nekad nav bijis īpaši populārs, savukārt tieši šis žanrs jau kopš pašiem pirmsākumiem ir bijis neatņemama šīs indie folk apvienības muzikālā sastāvdaļa. Idejiski Long Lost nekas krasi nav mainījies — šī joprojām ir ļoti amerikāniska folkmūzika vārda vislabākajā nozīmē, kas teicami varētu kalpot gan kā kādas izcilas septiņdesmito gadu filmas skaņu celiņš, gan par gada labākā vasarīgā izbrauciena fonu, gan arī par muzikālo baudījumu laiskam vakaram ar kādu lielisku dzērienu. Šī ir šķietami vienkārša mūzika, kura patiesībā atklāj ļoti aizraujošu un daudzslāņainu stāstu, ja vien klausītājs dod iespēju tam atklāties!

16. Floating Points, Pharoah Sanders, London Symphony Orchestra — Promises

Vienu no muzikāli skaistākajiem albumiem mums šogad dāvāja neparasta trijotne — britu elektroniskās mūzikas producents Floating Points, džeza leģenda Faro Sanderss un Londonas Simfoniskais orķestris. Kas vēl jo ineteresantāk, tieši astoņdesmit vienu gadu vecais amerikāņu saksafonists Sanderss bija tas, kas ierosināja šo sadarbību un albuma tapšanu. Promises ir īsts meistardarbs, kas ierauj sevī un teju meditatīvā veidā apcer vienu muzikālo skaņdarbu deviņās dažādās nokrāsās. Ja pirmie gabali ir diezgan minimālistiski ar Floating Points spēlējot pamatmotīvu uz sintezatora un klavierēm, tad vēlāk šis motīvs tiek apaudzēts gan ar Sandersa saksafonu, gan stīgu orķestri, līdz šī kombinācija sasniedz episku kulmināciju psihedēliskas ambiences veidolā. Lielisks paraugdarbs tam, cik saskanīga var būt elektroniskā un simfoniskā mūzika.

15. Julien Baker — Little Oblivions

Little Oblivions iezīmē jaunu virzienu Džulienas Beikeres karjerā — pirmoreiz nedzirdam tikai dažus akustiskos instrumentus un viņas balsi, bet gan pilnvērtīgu instrumentālo fonu. Tas neapšaubāmi ir “atvēris” skanējumu, taču arī nenovērš uzmanību no Beikeres sāpīgajiem stāstiem par sevi un savu dzīvi, kas joprojām ir smagākā un nedaudz ciniskā veidā arī vērtīgākā viņas mūzikas daļa. Jau trešo reizi paverot durvis uz savu iekšējo pasauli, Džuliena atkal pierāda prasmi likt savu pieredzi izjust arī citiem, pat tiem, kas par viņu uzzina tikai šobrīd un ir nedaudz šokēti par to, cik meistarīgi viņa spēj absolūti atklātas frāzes ietērpt labākajās indie mūzikas tradīcijās ieturētā skanējumā.

14. Jazmine Sullivan — Heaux Tales

Ja Džezmīnes Salivanas vārds jums šķiet dikti pazīstams, jūs nemaldāties. Viņa uzrāvās topu virsotnēs ar savu debijas albumu tālajā 2008. gadā un izpelnījās vairākas Grammy balvas nominācijas, taču 2011. gadā Džezmīne paziņoja, ka pamet mūzikas industriju un pa lielam pazuda no sabiedrības redzesloka uz nākamajiem trīs gadiem, tikai lai izdotu vienu albumu un atkal nozustu uz vēl dažiem gadiem. Tad nu Heaux Tales, kas tika izdots šī gada pašā, pašā sākumā var uzskatīt par Džezmīnes lielo atgriešanos mūzikā, un jāatzīst, ka šī atgriešanās ir triumfāla. Džezmīnes balss skan satriecoši un katra nots ir pārpildīta ar emocijām, kamēr idejiski albums iemieso sieviešu spēku un seksualitāti, kas tiek skatīta caur sešiem dažādiem sieviešu stāstiem. Heaux Tales noteikti bija ilgās gaidīšanas vērts!

13. The War on Drugs — I Don't Live Here Anymore

Ir maz tādu grupu, kas iepriekšējās desmitgades laikā būtu iekarojušas lielāku klausītāju, un, jo īpaši, kritiķu un mūzikas baudītāju, ievērību un cieņu kā The War On Drugs. Savā piektajā studijas albumā apvienība ir pamanījusies kļūt vēl personīgāka un atklātāka, vienlaikus spējot ļoti pārliecinoši turpināt doties pa taciņu, kas tika iemīta pirms četriem gadiem ar A Deeper Understanding — pasaulē lielāko skatuvju virzienā. Savā dziļakajā būtībā The War On Drugs ir pārāk dīvaini un attālināti no meinstrīma skanējuma, lai jebkad būtu pasaulē populārākā grupa, taču, jo vairāk sanāk dzirdēt I Don't Live Here Anymore, jo vairāk gribas noticēt, ka varbūt tas tomēr ir iespējams. Skaisti, izjusti un šķietami vienkārši, bet episki skanējumā, par ko pat Brūsam Springstīnam ziedu laikos varētu rasties skaudība — tieši tādā formā šobrīd ir, iespējams, labākā mūsdienu rokgrupa!

12. Indigo de Souza — Any Shape You Take

Indigo de Souza otrais veikums atver durvis uz arvien muzikālajiem izaicinājumiem, kurus viņa pārvar ar neticamu pārliecību un profesionalitāti. Any Shape You Take laikā lipīgs indīroks ik pa laikam mijas ar grunge cienīgu agresivitāti, turklāt paralēli tam ir absolūti trāpīts desmitniekā ar autotune pielietošanu ievadziesmā. Tiesa, albumu kopā satur sāpes un izmisums, kas lielākā vai mazākā intensitātē virza albumu uz priekšu visā tā garumā. Jau sākot no solījumiem labāk mirt, nekā redzēt mīļoto raudam Die/Cry laikā un turpinoties ar īstiem kliedzieniem un griezīgām skaņām Real Pain vidusdaļā — tieši šī daļa patiešām atver acis uz citādi šķietami “tīri” producēto albumu. Redzot to, kādu līmeni Indigo ir sasniegusi šobrīd, atliek ar nepacietību gaidīt, ko no viņas varēsim sagaidīt nākotnē.

11. Laura Mvula — Pink Noise

Pēc ilga piecu gadu pārtraukuma britu dziesminiece Laura Mvula šogad atgriezās ar rozā astoņdesmito gadu paradīzi. Sulīgi sintezatori un ģitāras, dejiski ritmi un krāšņa muzikālā apstrāde trīsdesmit septiņu minūšu garumā padara Pink Noise par jestrāko mūziķes albumu un, kā apgalvo viņa pati, tas ir albums, kuru viņa vienmēr ir gribējusi ierakstīt. Tajā strāvo gan Vitnijas Hjūstones un Maikla Džeksona 80. gadu skanējums, gan Greisas Džounsas enerģija, un var just, ka Laura patiesi izbauda šo jauno ampluā. Ņemot vērā, ka Lauras ierakstu kompānija lauza līgumu ar viņu pēc otrā albuma, Lauras atjaunotais dzīvesprieks ir it īpaši sirdi sildošs.

10. Vince Staples — Vince Staples

Ieraksti, kas nosaukti tā autora vārdā, nav reta parādība mūzikā, bet parasti tas vairāk raksturīgs debijas albumiem, tikmēr Vinss Steiplss tā ir izvēlējies nosaukt savu ceturto studijas albumu. Šādu lēmumu viņš pieņēmis, jo šis ir līdz šim personiskākais viņa albums, tādējādi viņš it kā no jauna iepazīstina klausītāju ar sevi. Muzikāli tas ir mazāk eksperimentāls par viņa iepriekšējiem diviem veikumiem, bet Kenny Beats veidotie viegli melanholiskie bīti lieliski sader ar nesteidzīgo skaitīšanas manieri, pie kuras Steiplss pieturas visa albuma garumā. Vienīgais, ko var pārmest albuma autoram, ir tā īsais garums, bet, par spīti tam, šis šķiet nozīmīgs punkts Steiplsa karjerā un iespējams pat jaunas ēras sākums viņa daiļradē.

9. Nick Cave & Warren Ellis — CARNAGE

Niks Keivs un Vorens Eliss nav nekādi svešinieki. Viņi ir muzicējuši kopā jau vairākus gadu desmitus Keiva grupā The Bad Seeds, taču šis ir pirmais pilnmentrāžais albums, ko abi mūziķi ierakstījuši kā duets, un tas visnotaļ ir izdevies! CARNAGE ir pilns ar lieliskām muzikālām idejām un brīnišķīgiem tekstiem. Ierakstīts mājsēdes laikā, šis albums ietver sēras, apātiju un vientulību, kas bija dominējošās emocijas 2020. gada laikā, taču tās ir ietērptas tik fantastiski skaistā mūzikā, kas liek apbrīnot Keiva un Elisa pastāvīgo radošumu visu šo gadu laikā.

8. Tyler, the Creator — CALL ME IF YOU GET LOST

Pēc sava iepriekšējā albuma Igor, kurā Tyler, the Creator vokāli pārsvarā bija iedziedāti, savā jaunākajā veikumā CALL ME IF YOU GET LOST viņš atkal uzsvaru liek uz repošanu. Tomēr albuma skanējums ir tikpat muzikāli daudzveidīgs kā pēdējos gados esam pieraduši no viņa sagaidīt, iekļaujot dažādas mūsdienu hiphopa šķautnes — no liegām soula un fanka ietekmēm līdz tumšiem un zemi rībinošiem bītiem. Lai gan šis albums nepieturas pie tik spēcīga naratīva kā Igor, par tā galveno tēmu varētu uzskatīt Tailera personības izaugsmi un pieredzes, kas to ietekmējušas — no romantiskām, līdz politiskām. Tieši šī muzikālā un tekstuālā dažādība arī ir šī albumu lielākais trumpis, izceļot tā autora apskaužamo daudzpusību.

7. Little Simz — Sometimes I Might Be Introvert

Jau 2019. gada Grey Area (#11 mūsu gada albumu topā) nostiprināja londonietes Little Simz reputāciju starp spilgtākajiem mūsdienu hiphopa māksliniekiem, bet ar Sometimes I Might Be Introvert viņa ir pacēlusies vēl līmeni augstāk. Šajā albumā viņa vienlīdz komfortabli jūtas gan uz elektroniskiem, gan klasiska fanka un soula ietekmētiem bītiem (šeit jāuzteic arī albuma producenta Inflo veikums), un, pielietojot savas ierasti izcilās stāstnieces spējas, rada elpu aizraujošu ieskatu savā iekšējā pasaulē. Par spīti ieraksta ievērojamajam garumam, neviena no tā dziesmām un pat interlūdijām nerada vēlmi ātrāk doties pie nākamās, veidojot ļoti viengabalainu un konceptuāli spēcīgu albumu, kas uzskatāmi atklāj tā autores muzikālo briedumu.

6. Genesis Owusu — Smiling With No Teeth

Vienu no interesantākajiem un daudzsološākajiem debijas albumiem mums šogad sniedza Dženesis Ovusu, kas savā platē Smiling With No Teeth savij hophopu, alternatīvo roku un RnB. Albuma stāsta pamatā ir Dženesisa cīņa ar depresiju jeb, tā saukto, melno suni, kas bieži vien atnāk nelūgts, kā arī ir bijis izmantots kā rasistisks apvainojums pret viņu. Tad nu Dženesis dodas muzikālā ceļojumā, kurā viņš reflektē par savu mentālo veselību un to cik bieži gan viņš, gan mēs cenšamies apspiest mūsu demonus jeb melnos suņus, lai noslēptu no pārējiem to, cik ļoti īstenībā ciešam. Šis emociju pretstats bieži tiek atspoguļots arī muzikāli, kur Death Grips stila agresivitāte mijas ar popsīgiem sintezatora ritmiem. Mēs jau nevaram sagaidīt, ko Dženesis mums sniegs nākotnē, jo Smiling With No Teeth ir ļoti spēcīgs pieteikums spožai muzikālai karjerai.

5. serpentwithfeet — DEACON

Džosjē Vaiza jaunākais veikums kopā savij RnB, gospeļus un nesalaužamu pozitīvisma lādiņu — DEACON ir stāsts par skaistu un patiesu mīlestību, kā arī spēju izbaudīt gan lielās, gan mazās lietas un vienkāršību tajās. Vaizs savas jūtas parāda ļoti vienkāršā un labi saprotamā gaismā, ļaujot šim naratīvam izcelties uz niansētiem, bet vienlaikus minimālisma iedvesmotiem bītiem, kas meistarīgi priekšplānā izvirza tieši lirikas. Lai arī mūsu topā netrūkst mākslinieku, kas savam klausītājam nodod vēstījumu ar pat ļoti tiešiem dziesmu vārdiem, serpentwithfeet to izdara ar gandrīz neticamu vieglumu un gaišumu, parādot, ka mīlestība bez grūtībām nav mazvērtīgāka par to, kas radusies mokās.

4. Lucy Dacus — Home Video

Kaut gan jau 2018. gada ieraksts Historian bija atrodams vairāku desmitu pasaulē atzītāko publikāciju gada labāko albumu sarakstos, šobrīd nepamet izjūta, ka tieši ar savu trešo studijas albumu amerikāņu dziesminiece Lūsija Deikusa ir pa īstam atradusi savu īsto balsi un rokrakstu. Home Video ir nostaļģijas pilns ceļojums mūziķes bērnības un pusaudžu gaitās, kas ļoti spilgti izceļ Lūsijas lielāko trumpi — lieliskas stāstnieces talantu. Izpildītāja ir ļoti ticama un patiesa, turklāt vienlīdz labi spēj attēlot kā dzīves negatīvās pieredzes tā arī laimes un prieka mirkļus, un šī prasme daudziem jo daudziem žanra kolēģiem un kolēģēm pieklibo. Laikā, kad dziesminieču albumi lielākoties ir saistīti ar pamatotām dusmām un naidu uz dažādiem cilvēkiem, kas viņas iepriekš ir izmantojuši vai pazemojuši, Home Video ir kā saules stars, kas spīd pat dienās, kad liekas, ka pamatīga vētra ir vienīgais, ko gribas piedzīvot. Nav daudz albumi, kas spētu radīt šādas izjūtas, un tieši tāpēc ir sajūta, ka šoreiz Deikusa mums ir spējusi piedāvāt ko patiesi unikālu!

3. Snail Mail — Valentine

Valentine, Lindsijas Džordanas otrais studijas albums, nācis klajā pavisam citos apstākļos, nekā viņas debija 2018. gadā — pēc strauja popularitātes pieauguma un problēmām personīgajā dzīvē, kas noveda arī līdz nonākšanai rehabilitācijas centrā, Snail Mail šoreiz skan gan nobriedušāk, gan atklātāk. Lai gan Valentine ir šķietami popsīgāks par savu priekšteci, tā bezkompromisa iznīcinošās lirikas un saldsērīgās sintezatoru skaņas parāda, ka tā ir tikai fasāde tam, ko Snail Mail vēlas pateikt. Par spīti sāpīgajiem sitieniem, daudzajiem upuriem un citu mēģinājumiem viņu “izdzēst”, Lindsija pārliecinoši pierāda, ka sāpes ne vienmēr ir tā vērtas, bet dažreiz ir vērts tās izpaust labākajā veidā, kādā vien proti — un rezultāts ir elpu aizraujošs.

2. Japanese BreakfastJubilee

Daudzi Japanese Breakfast pirmo reizi ievēroja šķietami senajā 2016. gadā, kad tika izlaists viens no tā gada galvenajiem indie hitiem Everybody Wants to Love You no debijas plates Psychopomp. Tā bija pacilājošākā dziesma uz agrīno ierakstu fona, kuri tapa laikā, kad dziesminiece pārdzīvoja savas mātes aiziešanu. Šogad izdotais Jubilee gluži pretēji, kā atzinusi māksliniece, ir ieraksts, kas top ar prieka emociju prātā. Ne tikai tas izceļ šo albumu uz viņas līdzšinējo veikumu fona, arī muzikālo kvalitāšu ziņā šis ir uzskatāms par mūziķes interesantāko un noslīpētāko ierakstu līdz šim. Noslēdzot vēl jābilst, ka Jubilee atrodamais singls Be Sweet varētu savukārt droši pretendēt uz galvenā 2021. gada indie hita statusu.

1. Wolf Alice — Blue Weekend

Pēc diviem plaši atzītiem ierakstiem un Mercury balvas iegūšanas Wolf Alice bija lieliski tikuši galā ar bēdīgi slaveno “grūtā otrā albuma” izaicinājumu. Tas gan nenozīmēja, ka visas cīņas ir uzvarētas, un tā noteikti nedomāja arī pati grupa, šogad nākot klajā ar savu pārliecinoši labāko veikumu. Blue Weekend ir augstā līmenī noslīpēts, atmosfērisks un “pa straumi aiznesošs” ieraksts, kas balansē starp agresīvu ģitārmūziku un maigu indīpopu ar balerīnas cienīgu grāciju, liekot katrai nākamajai dziesmai vienlaikus gan izklausīties pazīstami, gan ļaujot izcelties. Nav svarīgi, vai Elija Rovsela dzied par jaunas dzīves pamēģināšanu tālu no mājām vai aiztaisa mutes tiem, kas centušies likt viņai justies slikti par emociju izrādīšanu — katra frāze liekas patiesa un spilgti izdzīvojama caur savā dzīvē pieredzēto. Tieši tāpēc mums nebija nekādu šaubu, ka Blue Weekend ir Intro.lv 2021. gada albums!

Mūsu gada labāko albumu topu iespējams noklausīties arī īpašā Spotify plejlistē:

Wolf Alice pirmajā vietā, izcili! Viennozīmīgi labākais veikums šogad!

rododendrs 2021. gada 14. decembrī, 17:28

Kur ir Deniss Paškevičs?

Rodijs Rododendrs 2021. gada 14. decembrī, 22:47

Liberālā spārna mākslīgi konstruēts tops.

Nils 2021. gada 16. decembrī, 07:09

Pilnīgs rudaks

Aldis 2021. gada 18. decembrī, 13:19

Tavs komentārs