Joāvs: Gribu uzstāties ar ģitāru, semplu mašīnu un dīdžeja aprīkojumu!

Kā jau varēja gaidīt, Positivus festivāla pirmajā dienā vienu no interesantākajiem un kvalitatīvākajiem koncertiem sniedza Joāvs, kurš daudziem palicis labā atmiņā pēc abu Prāta Vētras lielkoncertu iesildīšanas pērn. Sarunu gatavojos sākt citādi, tomēr sarunas daļā, kura vēl netika ierakstīta diktofonā, viņš sāka stāstīt par saviem piedzīvojumiem festivālos, par kuriem, pēc mūziķa vārdiem, man vajagot uzrakstīt.

Zini, šī bija otrā reize, kad uz skatuves dzēru, uzstājoties lielas auditorijas priekšā. Pirmā bija pirms nedēļas, kad es uzstājos festivālā Vācijā. Es biju tas, kuram vismazāk no visiem piestāvētu vārds „rokenrols”, jo tur bija arī, piemēram, Foo Fighters, Kasabian, Incubus un Portishead. Es biju pirmais, kurš uzstājās uz galvenās skatuves, un sev pirms koncerta teicu „ai, vienalga, varu arī piedzerties uz skatuves!”, un viss izvērtās izcili! Cilvēki Vācijā ir kā zina manu mūziku, tomēr viņi nepazīst mani, tāpēc mani pat iebalsoja par festivāla labāko jaunpienācēju. Arī šodien gribēju pārbaudīt, vai tas darbosies, un liekas, ka viss iznāca labi!

— Manuprāt, tas tev nemaz netraucē!

Jā, man arī tā liekas. Tā var darīt festivālos, tomēr ja jāmuzicē piecus sešus vakarus nedēļā, trīs mēnešus pēc kārtas, tā nevaru darīt, jo gluži vienkārši nevarēšu nospēlēt koncertus. Bet šodien bija citādi, šo vakaru es patiešām izbaudīju un izbaudu!

— Šī ir jau otrā reize, kad uzstājies Latvijā. Kādas ir atšķirības, salīdzinot ar pagājušā gada decembri?

Iepriekšējā reize bija patiešām forša, Prāta Vētras džeki tiešām bija pacentušies, lai es justos kā mājās, man bija patiešām jautri. šodien man jau bija sajūta, ka cilvēki pazīst manu mūziku, viņi dziedāja līdzi, un tas bija patiešām patīkami. Pieļauju, ka festivālā varētu būt arī pietiekami daudz cilvēku no Krievijas un Ukrainas, kur esmu diezgan pazīstams, tomēr lielākā daļa bija latvieši, un ir patīkami, ka arī šeit esmu jau diezgan pazīstams.

— Starp citu, vai tev patīk kā pirmajam uzstāties uz galvenās skatuves, jeb tomēr ir labāk būt hedlainerim uz kādas no mazākajām?

O nē, to neviens nevēlās, jo tad tev ir jāspēlē vienlaicīgi ar kādu uz lielās skatuves, un visi parasti skatās tieši lielo skatuvi. Man šis koncerts un uzstāšanās laiks bija perfekts. Būtu vēl labāk, ja nelītu, tomēr lietus nebija tik stiprs, tāpēc nevaru sūdzēties. Man vajadzēja divas dziesmas, lai publika atplauktu, bet pēc tam viss bija labi. Lai vai kā, man ļoti patīk lielās skatuves, un es gribētu turpināt uzstāties tikai uz galvenajām skatuvēm.

— Koncerta laikā teici, ka tava ģitāra iepriekš bija salūzusi. Kas notika?

 Es īsti nezinu! Iepriekšējās tūres laikā man ar to bija problēmas, tad man bija radio sesija Vācijā pirms nedēļas, un visbeidzot man bija īpašs koncerts kāda radio darbinieka mājās, un tā nemaz neskanēja. To redzēja kāds čalis, kurš strādāja mūzikas kompānijā, un viņš to paņēma, lai salabotu. Tajā pat vakarā saņēmu zvanu, ka ģitāra ir sabojāta, un to neesot iespējams salabot. Nākamajā dienā, kad ierados pakaļ savam instrumentam viņš man paziņoja, ka esot pajokojis, un viss esot kārtībā.

Patiesībā šī ir apbrīnojama ģitāra, jo ar to uzstājos jau piecpadsmit gadus, bet gribētu izvilkt vēl piecus gadus, lai tai būtu 20. To esmu labojis vismaz 20 reižu, tai ir neskaitāmas skrambas, tomēr tas tāpat ir labākais instruments, kādu vien spēju iedomāties!

— Un kas notiks pēc tam, kad sasniegsi 20 gadu robežu? Nesīsi to uz muzeju?

Nē, es to atstāšu savu vecāku mājās Keiptaunā. Katru gadu Dienvidāfrikā atgriezīšos, lai ar to rakstītu jaunas dziesmas.

— Visām tavām dziesmām ir ļoti dziļi teksti. Kā tie top, kur gūsti iedvesmu?

Zini, daudz kas rodas no tā, kā es dzīvoju savu dzīvi. Es neesmu no tiem, kuri ikdienā darītu un gribētu darīt daudzas trakas lietas, tomēr piespiežu sevi tās darīt. Piemēram, man nav bijusi patstāvīga dzīvesvieta jau trīs gadus, es visu laiku ceļoju. Ja man ir kāds brīvs mēnesis, es ceļoju, dodos uz kādu traku vietu vienatnē, līdzi ņemot tikai savu ģitāru, un satieku trakus cilvēkus. Tāpat es daudz un aktīvi sekoju visam, kas notiek pasaulē. Ir ļoti daudz popmūzikas, kas, protams, ir jauki, jo ir patīkami būt slavenam, tomēr tas nav domāts man. Es gribu rakstīt mūziku, kas piesaistītu cilvēku uzmanību un viņiem liktu aizdomāties, gluži kā ar mani to izdarīja tā mūzika, ko klausījos bērnībā, kā Pink Floyd un The Cure. Es gribu radīt šāda veida gabalus, tikai ietērpjot tos popmūzikā. Tieši tāpēc man jādara trakas lietas, lai saprastu, kas mani patiešām uztrauc, un par ko es gribu pastāstīt.

— Ko tu klausies pašlaik, joprojām jau minētās grupas?

Ne tikai, ir nācis klāt ļoti daudz kas jauns. Zini, šis gads ir bijis ļoti interesants — man uzdāvināja grāmatu 1001 dziesma, kura jādzird pirms mirsti, kurā ir aptuveni 30 dziesmas no katra gada, sākot no divdesmitajiem, līdz mūsdienām. Tagad to visu klausos, izmantojot iTunes un youtube, un tā varu atklāt ļoti daudz ko jaunu. Patiesībā, tas ir bijis mans vienīgais jaunas mūzikas atklāšanas avots šogad, jo nekam citam vienkārši neatliek laika. Pašlaik esmu pie 1995. gada, un esmu dzirdējis daudzas dziesmas, ko zinu, bet vēl vairāk ir tādas, ko nekad iepriekš nebiju dzirdējis. Tiklīdz atrodu ko tādu, kas man patīk, papētu tuvāk šī mūziķa daiļradi. Tā kā droši var teikt, ka esmu atvērts jebkāda stila mūzikai, novērtēju it visu.

— Vai šie muzikālie atklājumi iedvesmo radīt kaut ko jaunu?

Jā, esmu paveicis jau diezgan daudz darba priekš sava nākamā albuma. Man ir tūre līdz, šķiet, oktobrim, un pēc tam plānoju ņemt atlikušo gada daļu brīvu. Iespējams, pašās gada beigās uzrīkošu vēl vienu maziņu tūri, tomēr līdz tam, pavisam noteikti, padzīvošu vismaz pāris dažādās valstīs, izbaudīšu dažādas kultūras. Man ir plāns noīrēt treileri, un tad vismaz mēnesi, visdrīzāk — ilgāk, padzīvot tuksnesī, pabraukāt pa to, un radīt jaunu mūziku. Tad pavisam noteikti man būs pietiekami daudz materiāla, lai varētu doties studijā nākamā gada pašā sākumā, un ierakstīt jaunu albumu. Gribu to izdot 2012. gada pirmajā pusē, vēlams — līdz pavasarim. Jaunie gabali, ko esmu radījis līdz šim, ir labākais, ko jebkad esmu sarakstījis, es nesteidzos, un uzskatu, ka trešais albums ir īstais laiks, lai parādītu visu, ko spēju. Otrā diska ierakstīšana bija grūta, esmu priecīgs, ka viss beidzās tik labi, kā tas beidzās. Esmu patiesi laimīgs, ka beidzot esmu slavens arī savās mājās Dienvidāfrikā, jo līdz šī gada janvārim tur praktiski neviens nezināja neko par mani. Vajadzēja daudz laika, lai tas notiktu!

— Kā tev tas izdevās?

Man ir laba ierastu kompānija, dziesma We All Are Dancing ieguva pirmo vietu topos, un tad tajā pat nedēļā es iesildīju Imogen Heap divos lielos koncertos. Tur bija pilnīgi visi vietējās preses pārstāvji, viņi mani redzēja pirmo reizi, pastāstīja par mani, un nu visi mani pazīst. Tieši tāpēc šis gads man ir bijis nozīmīgs un svarīgs, un tieši tāpēc es gribu, lai trešais albums būtu kaut kas īpašs, kaut kas lielisks. Tas vairs nebūšu tikai es ar ģitāru — es domāju par grupas piesaistīšanu vai pat iespēju uzstāties ar savu ģitāru, semplu mašīnu un dīdžeja aprīkojumu abās pusēs.

— Arī ar dīdžejošanu mēģināsi tikt galā viens pats?

Jā, domāju, ka tas varētu būt jautri. Būtu taču forši varēt sevi saukt par dziesminieku-dīdžeju, vai ne?

— Domāju gan. Pastāsti, kā vispār izdomāji muzicēt tieši tā kā to dari?

Ir vēl pāris cilvēku, kuri dara to, ko es, un dara to labi, tomēr viņi vai nu dzied izmantojot jau iepriekš sagatavotus semplus, vai arī uz vietas gatavo bītus, bet ne dziesmas. Daudzus gadus es aktīvi sekoju elektroniskajai mūzikai, hiphopa kultūrai un dīdžejošanai. Es domāju kā dīdžejs, rīkojos līdzīgi kā viņi, vien izmantojot ģitāru radot dziesmas.

— Kā gūsti idejas jaunu semplu radīšanai, lai nekļūtu vienveidīgs?

Tieši tāpēc es nākamajā diskā to vairs nedarīšu. Otro disku radīju tā, lai to diezgan viegli varētu spēlēt dzīvajā, arī šim to ievērošu, tomēr viss notiks citādi. Principā jaunu semplu izdomāšanu var salīdzināt ar ēdienu gatavošanu — man ir pieejamas dažādas sastāvdaļas, man ir 14 dažādi semplu pedāļi, un varu tos kombinēt pēc sirds patikas. Pat ja es tagad tev sēdētu pretī ar akustisko ģitāru, varētu tai likt izklausīties pēc dažādām lietām, jo šo gadu laikā esmu iekrājis pamatīgu pieredzi. Man galvenais ir, lai sempli un bīti nekļūst svarīgāki par pašu dziesmu. Tai, jeb stāstam, ir jābūt galvenajam.

— Cik no 14 sempliem ir sagatavoti jau iepriekš?

Tikai vienai dziesmai vienu bītu esmu ierakstījis iepriekš, visu pārējo radu uz skatuves.

— Festivālā paliksi abas divas dienas?

Es tiešām nezinu! Man ir rezervēta viesnīca šai naktij, es gribētu te būt arī rīt, bet vēl neesmu drošs, ko darīšu. Mans nākamais koncerts ir Odesā, un nav nekādas jēgas doties uz Londonu, tāpēc divas dienas pavadīšu Latvijā. Starp citu, neesmu nemaz tik drošs, ka gribu doties uz viesnīcu, jo izskatās, ka te būs ļoti jautri, un notiks lieliska ballīte! Iepriekšējā reizē, kad biju Latvijā, pēc koncerta aizgāju uz klubu, biju tur līdz astoņiem rītā, pēc tam savācu savas mantas viesnīcā, un pa taisno devos uz lidostu, negulējis ne minūti. Atgriežoties pie šodienas plāniem, es ceru, ka beigsies lietus, un tad derētu kārtīgi ballēties, jo man rīt ir brīvs. Vēl es ļoti gribu aiziet nopeldēties!

— Dzirdēju, ka ūdens esot ļoti auksts.

Esmu no Keiptaunas, tāpēc tas mani nebaida. Tur ūdens vienmēr ir stindzinošs, turklāt jāuzmanās no haizivīm.

— Vai ir arī kas tāds, ko vēlies dzirdēt festivālā?

Nezinu par rītdienu, tomēr nekad iepriekš neesmu dzirdējis Hurts un Editors, ceru, ka izdosies dzirdēt abus. Pat ja palikšu šeit arī rīt, diez vai sagaidīšu Röyksopp un Marku Ronsonu. Marku jau esmu redzējis, Röyksopp gribētu redzēt, tomēr visdrīzāk tas nenotiks.

— Esi spēlējis visapkārt pasaulei, īpaši daudz — Eiropā un Ziemeļamerikā. Vai var salīdzināt abu šo kontinentu publikas, kurai dod priekšroku?

Zini, katru reizi ir savādāk. Piemēram, dāņi ir daudz savādāki nekā briti. Anglijas publika ir smaga, tomēr ja viss izdodas, tad ir lieliski. Mana mīļākā publika ir Austrumeiropā — Latvijā, Krievijā, Ukrainā, jo cilvēki šeit vienmēr ir lieliski un atsaucīgi. Arī Dānijā ir forši. Kanādā vienmēr ir patīkami, kaut gan Ziemeļamerikā katra pilsēta ir citāda, tās salīdzināt nav iespējams. Reizēm koncertos notiek kāda maģija, un uzejot uz skatuves uzreiz viss iznāk perfekti, reizēm ir jācīnās, lai būtu labi. Šodien bija jācīnās, tomēr iznākums bija patiesi lielisks.

— Visdrīzāk tiksimies nākamajā reizē, kad ieradīsies koncertēt Latvijā. Ko vēlies paveikt līdz tam laikam?

Zini, tas ir grūts jautājums, tas ir atkarīgs no tā, ko es izlemšu darīt. Ja līdz gada beigām došos vēl vienā tūrē, tad apmeklēšu vietas, kurās cilvēki grib mani redzēt, un pavisam noteikti iegriezīšos arī Latvijā. Ja tas nenotiks, atgriezīšos nākamgad. Šogad vēlos pabeigt savu trešo albumu, tāpat arī ir doma iemācīties ģitāru spēlēt ar kreiso roku. Nezinu, kāpēc, bet domāju, ka tas varētu būt forši. Cik zinu, vienīgais, kas to spēja bija Džimijs Hendrikss, tāpēc man būs pie kā piestrādāt. Vēl pie mērķiem varu pieminēt savu solo koncertu Latvijā — pirmā reize bija kā iesildītājam, tagad esmu festivālā, un solo koncerts ir loģisks nākamais solis. Šeit ir forši!

Foto: Mārtiņš Blūms, Diena.lv