Maxïmo Park solists: Ir laiks teikt tieši to, ko domā
Mazāk nekā desmit dienas pirms Positivus festivāla sākuma, otrdienas rītā, sazinājāmies ar Maxïmo Park solistu Polu Smitu, kurš tikko bija atgriezies mājās no uzstāšanās kādā Spānijas festivālā. Koncerttūre, kuras ietvaros grupa viesosies arī Salacgrīvā, notiek jaunākā, tikai pirms trim mēnešiem izdotā albuma Risk To Exist izdošanas iespaidā. Mūsu sarunā apvienības līderis atskatās ne tikai uz jaunākās plates tapšanu, bet tostarp padalās par domām attiecībā uz politikas mijiedarbību ar mūziku, gaidāmo viesošanos Latvijā un daudzām citām tēmām, kas skar Maxïmo Park darbību un ierakstus.
— Ar ko nodarbojies šajās dienās?
Tikko atgriezos no Spānijas. Mēs spēlējām Atlantic Festival, kas notiek Spānijas ziemeļrietumos, uz skaistas salas. Lidojām caur Porto Portugālē, un, tā kā svētdien nevarēju laicīgi atgriezties mājās Ņūkāslā, pavadīju dienu, vienkārši pastaigājoties un cenšoties nedaudz apskatīt pilsētu, kurā nekad nebiju bijis. Vakar tiku pie lidojuma, tā kā tikko esmu atgriezies mājās.
— Vai tu jau zini kaut ko par Positivus festivālu, kur uzstāsies nākamnedēļ?
Jā, tā būs mūsu pirmā viesošanās Latvijā, vēl nekad tur neesam bijuši. Tas būs jauki. Es pavadīšu arī nedaudz laika Rīgā, lai apskatītu pilsētu. Festivālam īstenībā ir ļoti labs mākslinieku saraksts, manuprāt. Tā laikam ir viena no lietām, kas ir interesanta arī mums pašiem, ceļojot apkārt pasaulei, esot dažādās vietās, bet iegūstot iespēju uzstāties ar lieliskiem māksliniekiem, piemēram, Pixies, ar kuriem jau pāris reizes esam uzstājušies. Vienreiz iesildījām viņus Mančesterā, lielā koncertā zem klajas debess. Tā mums bija lieliska pieredze. Cerams, ka man izdosies redzēt arī Kamasi Vašingtonu, kurš man ļoti patīk.
— Tad tu plāno pavadīt visu nedēļas nogali Latvijā?
Cerams, ka tā sanāks. Vienīgi man šķiet, ka ir pietiekami liels attālums no festivāla norises vietas līdz Rīgai, kur es palikšu. Ja man izdosies tikt līdz festivālam tajās dienās, tas būtu lieliski. Tas varētu būt nedaudz sarežģīti. [smejas]
— Noklausījos tavus Spotify komentārus jaunākajam ierakstam. Par dziesmu Work and Then Wait minēji, ka ievadā skanošā ģitāra tev atgādina Pixies. Kāda ir sajūta, ka uzstāsieties tieši pirms viņiem uz lielās skatuves? Cik liela ietekme viņiem bija uz jūsu mūziku?
Mūzikai, kas bija ļoti aktuāla laikā, kad mēs augām, jeb alternatīvajam rokam un grunge no Amerikas, bija liela ietekme uz mūsu apvienību. Nirvana, The Smashing Pumpkins, Pearl Jam, Lemonheads, The Breeders, Pixies un visām tāda veida grupām bija liela ietekme. Lai arī mums ir arī daudzas citas ietekmes, un, manuprāt, mūsu skanējums īpaši neatgādina tikko minētās grupas, četrpadsmit gadu vecumā, kad sākām pirkt ierakstus un mūsu gaumes attīstījās, tās bija grupas, kuras iemīlējām. Tādēļ, jā, es teiktu, ka mums ir liels gods, uzstāties līdzās gan tādām grupām, gan arī jaunākiem izpildītājiem, kā Mārgaretai Glāspijai, kas, šķiet, arī uzstāsies Positivus, un kuras ierakstu nesen iegādājos.
Pixies sākumā sadarbojās ar Stīvu Albīnī, bet tad viņi sāka strādāt ar Gilu Nortonu, kurš producēja arī mūsu otro un ceturto ierakstu, lielā mērā arī iepriekšējās pieredzes ar Pixies dēļ. Kad tikko bijām sākuši, šķiet, daudzi cilvēki redzēja mūs kā post-punk un tāda veida mūzikas grupu, un viņiem bija taisnība. Pirmā ieraksta ģitāras rifi, piemēram, Going Missing man atgādina grunge. Tādēļ, kad mēs veidojām otro albumu, zinājām, ka visi domā, ka esam tāda nepakļāvīga, asa grupa, un nolēmām izveidot ierakstu, kurā skan roks, diezgan smags un emocionāls. Jā, Pixies noteikti ir bijis kaut kas, kas plūda mūsu asinīs kā grupai.
— Vai mūsdienās ietekmējaties arī no jaunākajiem mūziķiem, kuri tikai tagad debitē mūzikas pasaulē?
Jā, es pērku katru nedēļu kādus 2-3 ierakstus, un vienmēr meklēju jaunas lietas. Es pieļauju, ka ir grūti norādīt, kā tieši izpaužas tā ietekme mūsu skaņā, bet nav šaubu, ka tie ietekmē. Mūsu iepriekšējā ieraksta Too Much Information ietvaros mēs sadarbojāmies ar Deivu Okumu no The Invisible dziesmā Brain Cells, un tas bija elektroniskāks skaņdarbs. Arī Leave This Island no tā paša albuma ir vairāk piepildīts ar sintezatoru skaņām un visai elektronisks. Manuprāt, kopš mums ir taustiņnieks Lūkass kā pilnvērtīgs grupas dalībnieks mēs vairs neesam gluži ģitārgrupa. Mums skanējuma ziņā nav prioritātes attiecībā uz kādu noteiktu elementu, katrs tiek vienlīdzīgi pielietots. Man patīk klausīties jaunus ierakstus, un es vienmēr tiecos pēc tās fantastiskās sajūtas, kad klausies kādu mūziķi vai ierakstu, un kas tev liek justies labāk, kā arī iedvesmu radīt tieši tādu pašu efektu citiem cilvēkiem. Tas vienmēr uztur to patīkamo satraukumu, kas saistās ar jaunas mūzikas radīšanu.
— Ar ko tu saisti grupas ilgo pastāvēšanu, gandrīz septiņpadsmit gadi uz skatuves, kad daudzas citas indie scēnas grupas ir jau pārtraukušas darbību?
Atkal ir grūti norādīt uz kādu konkrētu iemeslu. Mēs vienkārši turpinām un radām mūziku, bet tajā pašā laikā pievēršam ļoti lielu uzmanību mūsu dziesmām. Ja dziesma nav pietiekami laba, mēs to nevaram publicēt. Tā var būt lieliska jauna skaņa vai tai ir kāda īpaša vērtība, bet, ja dziesma nav pietiekami laba, ja vārdi neko nenozīmē, salīdzinot ar citu mūsu radīto mūziku, tad būs diezgan grūti to publicēt. Dažreiz ir visai viegli apjukt kāda jauninājuma iespaidā un teikt “jā, šis izklausās pēc kaut kā jauna, interesanti un svaigi”, bet pēc pāris gadiem tu domā “ak, tā tomēr nebija tik laba dziesma, un tā bija vien skaņa par ko bijām tādā sajūsmā”.
Manuprāt, mēs esam mēģinājuši norobežoties no tā, un mēģinājuši būt pēc iespējas unikālāki, arī paši sev. Tas varētu mūs atšķirt no tām grupām, kas uzradās ap to pašu laiku. Mēs nekad nebijām īpaši ieinteresēti slavā vai darīt kaut ko slavas vārdā. [smejas] Mēs vēlējāmies vien radīt kaut ko citādu, vēlējāmies iegūt saikni ar mūsu klausītājiem. Manā skatījumā, mums ir ļoti spēcīga fanu bāze, it īpaši Lielbritānijā, un citviet Eiropā, piemēram, Vācijā. Ja dziesma nav pietiekami emocionāli pielādēta, cilvēkiem ir grūti to uztvert. Mums vēl joprojām ir cilvēki, kuri dzied Books From Boxes no mūsu otrā ieraksta vai Apply Some Pressure no mūsu pirmā, un šīs dziesmas ir kļuvušas par daļu no cilvēku dzīvēm. Tas ir iemesls, kāpēc vēl joprojām radām mūziku.
Pieļauju, ka citi cilvēki var būt pārāk aizrauti ar panākumiem, slavu un tāda veida lietām, kad tajā pašā laikā mēs paši tajā nebijām īsti ieinteresēti. Ir grupas, kuras pēc diviem, trim ierakstiem uzskata, ka ir sasnieguši brīdi, kad viņi var palikt mūžīgi nemainīgi, darot vienu un to pašu. Mēs ar katru ierakstu cenšamies attīstīties un virzīties uz priekšu. Ir arī grupas, kas vēlas savu pirmo ierakstu nepārtraukti atkārtot no jauna, kas, manuprāt, ir visai garlaicīgi. Tā kā ir dažādi faktori, arī tas, ka mēs esam draugi, kuri lieliski satiek, mēs mīlam to, ko mēs darām. Un atkal jāsaka, ka, šķiet, citas grupas nonāk līdz brīdim, kad viņi garlaiko viens otru vai viens cilvēks kontrolē, bet pārējie ir nolikti malā. Savukārt mēs visi esam vienlīdz iesaistīti procesā un lēmumos, kurus pieņemam kā grupa, kas palīdz. Pieļauju, ka mīlēt mūziku, ko radi, nozīmē, ka to spēj spēlēt simts cilvēkiem mazā krogā vai varētu spēlēt desmitiem tūkstošiem cilvēku festivālā, esot ļoti pārliecinātam jebkurā no šīm situācijām, jo tu tici savām dziesmām un vēlies tās spēlēt cilvēkiem. Mums patīk sniegt lielisku uzstāšanos, kad uzstājamies dzīvajā. Es nekad neesmu sniedzis mazāk kā savu labāko, vienmēr uzstājos ar pilnu atdevi, un es dziedu dziesmas, jo es tās mīlu, un nevēlos izrādīt necieņu klausītājiem. Tas laikam ir devis mums labu reputāciju šo gadu laikā. Kad atnāc uz mūsu dzīvo uzstāšanos, iegūsti kaut ko īstu.
— Jūs esat nesen izdevuši arī jaunu ierakstu Risk To Exist. Kāda ir bijusi klausītāju reakcija uz to līdz šim?
Manuprāt, laba. [smejas] Es īsti nelasu albumu apskatus un tāda veida lietas, bet pūļu reakcija uz jaunajām dziesmām ir bijusi izcila. Kā jau minēju, mēs cenšamies attīstīties ar katru ierakstu. Tas ir vienmēr interesants periods, kad sāc spēlēt jaunu ierakstu dzīvajā, jo esi nedaudz uztraucies un prāto, vai cilvēki dosies tev līdzās šajā ceļā. Man personīgi ir bijušas pāris dziesmas, piemēram, What Equals Love? un Get High (No, I Don’t) no jaunākā ieraksta, kuras, tiklīdz sākam spēlēt, cilvēki vienkārši sāk dejot un kustēties. Man liekas, ka mūsu karjerā ir bijuši visai daudz tādu brīžu, kad mēs esam sasnieguši tādu reakciju.
Jaunākajā ierakstā ir vairāk vietas grūvam un tas, šķiet, ir vairāk fankmūzikai raksturīgs, tādēļ, spēlējot to dzīvajā, var redzēt, ka pūlis dejo, lai gan vēl nezina tik labi tās dziesmas vai nemaz nav dzirdējuši ierakstu. Iegūt tādu fizisku reakciju ir lieliski, un, manuprāt, tad, kad publicējām pirmo singlu Risk To Exist, cilvēki uztvēra arī politisko vēstījumu. Protams, var piekrist vai nepiekrist mūsu grupas paustajai politikai, bet cilvēki novērtēja, ka mūzika ir saistīta ar pasauli, it īpaši, kad liekas, ka pasaule ir nemierā. Ir sajūta, ka daudz kas mainās ļoti ātri, tāpēc cilvēki spēj reaģēt arī uz mūsu mūzikā pausto. Tas, protams, var novest pie diviem ceļiem, no kuriem otrs ir tāds, ka cilvēki var noraidīt to un teikt, ka nav ieinteresēti, jo gribās izbēgt no tā. Atceros, kad es augu, labākā mūzikā, ko biju dzirdējis savā dzīvē, bija saiknē ar pasauli. Tajā pašā laikā pie tās varēja arī dejot. Tas ir arī tas, ko vēlējāmies no šī ieraksta, lai to varētu izbaudīt, dziedāt vai dejot tam līdzi, bet tajā pašā laikā iegūt kaut ko arī intelektuālajā līmenī.
— Kā teici arī tu pats, šis ieraksts ir visai politisks. Vai tev nebija bail, ka tas var sašķelt klausītājus, jo ir dažādi viedokļi par tiem aktuālajiem jautājumiem, kas pieminēti jūsu albumā?
Manuprāt, ir jābūt ticībai tajā, ko tu dari. Ir daļa manis, kas domā, ka es nevēlos apbēdināt cilvēkus, bet arī domāju, ka ir jāpastāv par to, kam tu tici. Mūsu mūzika ir vienmēr bijusi par ļoti personiskām tēmām, un tā ir ļoti kaislīga, kā arī romantiska dažādos veidos. Jaunākais ieraksts arī ir visas šīs lietas. Es esmu ieintersēts par tiem jautājumiem, par kuriem runāju kā tekstu autors, pārējā grupa arī vienisprātis par to. Viņuprāt, bija svarīgi, ka es paustu arī viņu viedokļus, un viņi piekrita daudzām lietām, ko es paudu dziesmu vārdos. Dziesmu tapšanas laikā mēs vēlējāmies būt droši, ka cilvēkiem ir skaidrs, par ko mēs dziedam. Manuprāt, nav arī īstais laiks nenoteiktībai. Ir laiks teikt tieši to, ko tu domā. Nevar būt kā tāda tapete kaut kur fonā vai radīt ierakstus, kas visiem patiks, jo tas nav iespējams. Tev ir jātic tam, ko tu dari, lai būtu pārliecība par to. Ir arī jāspēj pieņemt sekas.
Es apzinos, ka daļai cilvēku nepatiks šajā ierakstā paustie viedokļi, bet es arī domāju, ka lieliskas dziesmas un melodijas ir pietiekami universālas, lai cilvēku klausītos ierakstu neitrālā līmenī. Piemēram, What Equals Love? (kas ir vienāds ar mīlestību? — aut.) ir ļoti plašs jautājums, un katrs klausītājs var atrast kaut ko sev tuvu šādās dziesmās. Katrā dziesmā ir kāda robeža, kas nodala politiku no kopējā vēstījuma. Manā skatījumā, šīs dziesmas necenšas kaut ko sludināt cilvēkam, politika ir tikai daļa no dziesmas, tā pat, iespējams, nav galvenā daļa. Te var atgriezties pie jautājuma par ilgtspējību, mēs rakstām dziesmas, kas, mūsuprāt, spēs izturēt laika pārbaudījumu. Dziesmās nav kādas specifiskas atsauces uz konkrētiem politiķiem vai notikumiem, tās ir mūžīgas. Sabiedrībā un dziesmās novērojamie pārbaudījumi ir mūžīgas cīņas. Šis albums tika ieraksts pirms diviem gadiem, un tās lietas, par kurām runāju toreiz, vēl joprojām ir ļoti aktuālas. Ir sajūta, ka šai platei ir tā “mūžīguma” īpašība, kas nozīmē, ka cilvēki to spēs izbaudīt vēl ilgi.
— Jaunākajā ierakstā piedalījās arī Mimija Pārkere no grupas Low. Kā izveidojās šī sadarbība?
Es vienmēr esmu mīlējis Low. Tā ir bijusi viena no mīļākajām manām grupām kopš biju universitātes students daudzus gadus atpakaļ. Es vēl joprojām nevaru noticēt, ka viņa piedalījās šī ieraksta tapšanā, godīgi sakot. [smejas] Viņa ir mans elks dziedāšanas ziņā, esmu Low redzējis dzīvajā daudzas reizes. Kad mēs rakstījām šīs dziesmas, es apsvēru to, ka kāds cits varētu izpildīt papildus nepieciešamās vokālās partijas, kuras parasti es iedziedu. Tiklīdz es uzzināju, ka mēs ierakstīsim albumu Čikāgā, un producents būs Toms Šiks, es zināju, ka viņš bija strādājis pie Low The Invisible Way, ko producēja Džefs Tvīdijs no Wilco. Kad mēs devāmies uz Wilco studiju, ierakstīt plati Čikāgā, tad mēs pajautājām viņai. Mēs ieguvām viņas epasta adresi no studijas menedžera un nosūtījām 1-2 dziesmas, pieminot, ka dziesmas ir par empātiju un līdzjūtību, un, mūsuprāt, tava balss kaut ko pieliktu klāt šim ierakstam, siltumu. Pirmajā dziesmā albumā What Did We Do to You to Deserve This? ir izmantots vietniekvārds “mēs”, norādot uz kolektīvo apziņu. Tas izdevās un viņa bija ieinteresēta tajā, ko mēs darījām, tādēļ ieradās pie mums studijā. Tā laikam bija viena no labākajām dienām, ko esmu jebkad pavadījis ierakstu studijā, vienkārši klausoties viņā dziedam mūsu dziesmu pavadījumā. Esmu ļoti priecīgs par to.
— Ko mēs varam sagaidīt no Maxïmo Park Positivus festivālā, ņemot vērā, ka šī būs jūsu pirmā uzstāšanās Latvijā un nesen ir izdots jauns albums?
Mēs noteikti nospēlēsim pāris jaunās dziesmas, jo, protams, mēs šobrīd esam sajūsmā par to. Spēlēsim arī daudzas dziesmas no mūsu citiem albumiem, it īpaši ņemot vērā, ka nekad neesam uzstājušies Latvijā. Ja kāds ir dzirdējis kādu no mūsu iepriekšējiem ierakstiem, mēs vēlamies, lai tie arī tiktu pārstāvēti. Kad spēlē festivālā, vēlies sniegt cilvēkiem retrospektīvu papildus jaunajam materiālam, vēlies parādīt, uz ko tu esi spējīgs kā mūziķis, tādēļ spēlē kaut ko no pirmā, trešā vai ceturtā albuma, mēģinot atrast pareizo līdzsvaru. Ja cilvēki līdz šim mūs nebūs redzējuši, tad mēs esam ļoti dinamiska grupa. Mēs ierakstījām jaunāko albumu dzīvajā Čikāgā, tāpēc tas, ko dzirdat platē, ir tas, ko varēsiet piedzīvot dzīvajā. Esam ļoti laba dzīvā grupa, tieši tādēļ ierakstījām pēdējo albumu dzīvajā, lai cilvēki arī Latvijā spēj saprast, ka mūsu koncertos ir ļoti daudz enerģijas. Tas attiecas arī uz mani kā līderi, jo man uz skatuves nav ģitāras, kā tas ir, kad uzstājos solo, mans ķermenis ir mans instruments. [smejas] Es būšu patīkami satraukts parādīt labāko, ko mūsu grupa spēj piedāvāt. Ceru, ka cilvēki spēs to izbaudīt!
Foto: Publicitātes foto