No Ceremony: Bija interesanti spēlēt neierastos apstākļos

Positivus trešajā dienā kvalitatīvu priekšnesumu sniedza briti No Ceremony. Pēc koncerta Kellijs, Džeimss un Viktorija devās apsveicināties un nofotografēties ar saviem faniem, bet uzreiz pēc tam piekrita nelielai sarunai ar eRoks.lv, lai pastāstītu nedaudz vairāk par savu pieredzi festivālā.

— Kā izdevās koncerts?

V: Neticami! Patiesībā man tā beigās ielidoja acī kukainis, tāpēc tās kļuva sārtas un asaroja, ne aiz saviļņojuma! [smejas]

K: Jā, tas bija absolūti fantastiski, viens no labākajiem pūļiem, kādiem jebkad esam uzstājušies!

V: Noteikti! Tas arī ir viens no mūsu lielākajiem koncertiem, kāds jebkad noticis, ne katru nedēļu gadās redzēt vienkopus tik daudzus cilvēkus.

— Man liekas, ka viss būtu bijis vēl labāk, ja jūs varētu uzstāties tumsā — šķiet, ka tā jūsu mūzikai ļoti piestāvētu.

K: Jā, man arī tā šķiet, turklāt mēs parasti spēlējam tumsā. Bet šī ir interesanta pārmaiņa, esam sev neierastos apstākļos.

V: Ir patīkami, ka šoreiz nav neciešams karstums. Iepriekšējie seši vai septiņi koncerti mums notika telpās, kur nebija, ko elpot, tāpēc ir jauki atkal iznākt laukā. Turklāt apkārt viss ir ļoti skaists, līdz ar to pašiem ir iedvesma izlikt sevi maksimāli.

— Kāda ir galvenā atšķirība starp spēlēšanu naktī un dienā?

K: Gaismā esi vairāk redzams, neko nevar noslēpt. Toties šādos apstākļos var labi redzēt publiku, viņu emocijas, ko tie dara un saprast, vai kaut ko nevajag pamainīt. Šādi var gūt ciešāku kontaktu ar cilvēkiem.

V: Vismaz man naktī spēlēt liekas atmosfēriskāk — mums ir gaismu šovs, projektori, kas viss piedod mistiku. Projektorus bijām plānojuši atvest arī šoreiz, taču gadījās nelielas problēmas lidojot, un tagad tie ir kaut kur, šķiet, Londonā.

— Vai bieži gadās šāda veida problēmas, kad mantas nenonāk tur, kur jums jāuzstājas?

V: Jā, patiesībā. Tas ir noticis gana daudz. Mana bagāža ir bijusi Losandželosā, kad tai patiesība būtu jābūt Oklahomā, piemēram. Bet tā noteikti nav problēma, ja pats to par tādu nepataisi.

— Kas ir tās lietas, ko ikdienā klausāties, kas iedvesmo No Ceremony? Man liekas, ka saklausīju gana daudz deviņdesmito atsauces, īpaši jau ko līdzīgu Saint Etienne.

Dž: Man liekas, ka šis ir viens no tiem jautājumiem, uz ko nevar atbildēt, jo iedvesmas avoti patstāvīgi mainās gandrīz vai katru dienu.

V: Mēs kaut ko paņemam gandrīz no katra žanra, klausāmies visdažādāko mūziku.

K: Esmu sajūsmā par jauno Kanjes Vesta ierakstu!

V: Es absolūti ienīstu to albumu!

Dž: Man ir patiešām vienalga par to visu.

V: Jā, Džeimijs mums ir tāds kā zibensnovedējs grupā, lai mēs viens otru nepiekautu.

— Kāpēc tev tas tik ļoti nepatīk?

V: Ai, nemaz neliec man sākt! Tā ir liela, kas man patiešām uzdzen riebumu. Tas vienkārši ir viens no tiem polarizējošajiem ierakstiem, par kuriem reti kurš spēj izteikties zināmā mērā vienaldzīgi. Šķiet, ka tāds arī ir bijis tā galvenais mērķis, tāpēc — jāapsveic Kanje, laikam.

— Tikko bijāt iznākuši parunāties ar faniem, bet jau pavisam drīz jums ir jādodas uz beksteidžu. Uzreiz brauksiet prom?

K: Nē, nē, šodien mums ir iespēja palikt līdz pat pašām beigām, kas ir samērā reta izdevība. Tagad mums vienkārši ir jāaizskrien sakārtot savas mantas un pārģērbties, pēc tam būsim vēl pieejamāki kā tagad. Tikko tikām pie programmiņas, ir jāpaskatās un jāpadomā, ko gribam paklausīties. Noteikti gribu redzēt Efterklang.

V: Es tiešām nezinu, kas tas tāds ir. Bet gribu redzēt Noah And The Whale! Vini uzstājās citā dienā? Tiešām žēl, tā grupa man ļoti patīk.

— Jūs esat grupa, kas, šķiet, ļoti labprāt dodas komunicēt ar publiku. Cik svarīgi ir būt pieejamiem cilvēkiem?

K: Man liekas, ka tas nav par to, esam vai neesam sasniedzami, tas drīzāk ir par to, ka mēs izrādām saviem faniem pateicību par to, ka viņi ir. Mūsu mūzika īsti neparāda to, kādi esam kā cilvēki, to parādam mēs paši komunikācijā, tāpēc ir svarīgi, lai arī klausītājiem ir iespēja to redzēt un parunāties. Ne vienmēr to gribas darīt, un ne vienmēr arī ejam pie publikas, taču, ja pirmo reizi esi jaunā valstī un visi ir tik ļoti atsaucīgi, būtu grēks nepateikt „paldies” par to, kādu reakciju saņēmām.

V: Mēs esam ļoti priecīgi, ka mums ir dota iespēja iepazīt jaunas kultūras un vietas, tā ir liela dāvana, par ko gribam pateikties, kā vien iespējams.

— Visbeidzot, kādā statusā, jūsuprāt, No Ceremony nākamreiz ieradīsies Positivus?

V: To nav iespējams prognozēt, taču ceru, ka tad būsim lielākā grupa pasaulē! [smejas] Ja nopietni — gribētos, lai varam izdot savu mūziku, spēlēt koncertus un cilvēki to novērtē. Ja tas notiks — viss būs kārtībā!

Foto: Linda Vintere