NONONO: Mums ir ļoti paveicies ar Pumpin Blood

Kad Positivus festivāls izziņoja jauno zviedru popa sensāciju NONONO, daudzi vien noraustīja plecus, neatpazīstot, kas viņi tādi ir. Kad šiem pašiem cilvēkiem tika atskaņota grupas populārākā dziesma Pumpin Blood, situācija krasi mainījās — diez vai ir kāds, kas šo skaņdarbu nav dzirdējis. Īsi pirms Jāņiem izmantoju vienu no retajām zviedru brīvdienām šogad, un sazvanījos ar grupas dalībnieku Mikelu Fligaru, lai aprunātos gan par viņu superhītu, gan citām ar grupu saistītām lietām.

— Dzirdēju, ka šodien tev esot viena no retajām brīvdienām šovasar. Ar ko šobrīd nodarbojies?

Patiesībā, esmu studijā. Es un Tobiass, paralēli darbībai NONONO, esam arī producenti, kas raksta dziesmas arī citiem mūziķiem. Tā kā tagad esmu mājās, nedaudz jāpastrādā arī šajā jomā.

— Vai kopš grupas izveides kaut kas mūzikas rakstīšanā citiem ir mainījies?

Grūti pateikt. Varbūt pat ir vieglāk, jo tagad cilvēki nāk pie mums un prasa, vai mēs nevaram radīt kaut ko līdzīgu NONONO mūzikai, izmantot līdzīgus muzikālos risinājumus un skanējumu. Tādā ziņā viennozīmīgi ir vieglāk, cilvēkiem raksturojamies ar konkrētu skanējumu, kurā varam plaši izpausties. Vairs nav jāeksperimentē, jādara lietas, ko varbūt īpaši negribas, jo visiem ir skaidrs, ko no mums gaidīt.

— Vai nav tā, ka tagad labākās idejas gribas paturēt sev un savai grupai?

Jā, protams, tā ir lieta, kas jāņem vērā. Kad man sanāk kaut kas ļoti labs, protams, nevēlos to atdot. No otras puses, reizēm ir labi dalīties, atdot savas labākās idejas, jo tas dod papildus iespējas. Tas palīdz manai attīstībai kā dziesmu autoram, tāpēc jāskatās no situācijas, bet šāda iespēja ir vismaz kārtīgi jāapdomā. Reizēm jau ir tā, ka ne viss, ko sarakstu, der mums pašiem. Un tad ir pavisam viegli to iedot citiem.

— Kā ir mainījusies tava ikdiena kopš grupas dibināšanas?

Ir mainījies ļoti daudz kas. Mēs nepārtraukti ceļojam, sešus mēnešus gadā esam prom no mājām. Kādreiz viss bija skaidrs — pamosties, aizej uz studiju, pastrādā, ej mājās, pavadi laiku ar draugiem un ģimeni, ej gulēt un tā katru dienu. Biju pieradis pie šādas rutīnas, un tagad, kad, piemēram, divus mēnešus pavadījām ASV, ir grūti. Iepriekšējā nedēļā koncertējām Nešvilā, tagad nedēļu esam šeit un jau pirmdien atkal atgriežamies Amerikā. Tas ir traki, un morāli nogurdina. Protams, man ļoti patīk tūrēt, es to izbaudu, bet ir arī jāatrod laiks, lai darītu lietas, kas nomierina. Piemēram, darboties studijā, radīt mūziku grupai, būt kreatīvam. Man liekas, ka mums visiem tas šobrīd pietrūkst, trūkst iespējas dzīvot bez īpaša plāna, vienkārši rutīnā un ļauties plūsmai. Nedaudz žēl, ka nevaru vairs atļauties būt spontāns.

— Pumpin Blood bija ļoti veiksmīgs singls, kura dēļ daži jūs jau ir sākuši saukt par viena hīta brīnumiem. Kāda ir tava attieksme pret šādu apgalvojumu?

Man liekas, ka tas vienmēr ir risks, ja pirmais izdotais singls ir ļoti, ļoti veiksmīgs. Ir grūti tam sekot, un nākamajai dziesmai jābūt vismaz tikpat sekmīgai. Daudz vieglāk ir tad, ja notiek tāds kā progress — tu izdod trīs četrus singlus, ikviens no tiem ir arvien sekmīgāks un sekmīgāks, un tad radi lielo hitu.

Ja godīgi, es pat nezinu, kā pret tādu apgalvojumu attiekties, man liekas, ka mūsu grupai ir vairākas šķautnes. Ir melanholiskas dziesmas, ir elektroniskākas un arī vienkāršākas, bet man liekas, ka ne tādas kā Pumpin Blood. Tā tomēr ir vispopsīgākā, ar svilpošanu un lipīgo meldiņu. Protams, arī tajā ir jūtams mūsu stils, taču citi skaņdarbi ir savādāki, mēs necenšamies mūziku radīt tādu, lai tā noteikti sasniegtu topus. Daudz svarīgāk ir darīt to, kas pašiem šķiet pareizi, un tā arī mēs cenšamies darboties.

— Šķiet, katru vasaru parādās vismaz viena zviedru grupa vai projekts ar kādu superhītu, un šogad par šo projektu varētu dēvēt jūs. Arī tas noteikti uzliek sava veida zīmogu. Vai kaut kā to izjūti?

Jā, tā laikam kļūst par tradīciju, ka katru gadu kādu pamana. Šobrīd Zviedrijai ļoti veicas, regulāri parādās kaut kas interesants, un tāpēc cilvēki šim reģionam pievērš lielu uzmanību. Man liekas, ka daļa no mūsu panākumiem noteikti ir saistīta tieši ar šo aspektu, protams. Īpaši jau ASV, kur mēs ātri tikām pamanīti, jo dziesmā ir svilpošana un grupa nāk no Zviedrijas, cilvēki šādam produktam pievērš uzmanību un dod iespēju. Tā kā jā, domāju, ka šādas birkas tiešām palīdz karjerā un tajās neredzu neko sliktu.

— Pieņemu, ka jūsu solo koncertos cilvēki parasti ir dzirdējuši vairāk par pāris dziesmām. Kā ir ar festivāliem? Vai tur, spēlējot Pumpin Blood jūti, ka sanākušie sāk klausīties uzmanīgāk un vairāk uzmanības pievērš arī pārējam materiālam?

Mēs esam gana jauna grupa, tāpēc daudzi mūs nezina vai ir dzirdējuši tikai vienu dziesmu. Mums ir jāizdod vairāk singli, albums, kā jau katrai grupai jāizveido patstāvīga fanu bāze. Tas viss prasa laiku, un tāpēc protams, šobrīd tikai uz Pumpin Blood cilvēki reaģē tiešām aktīvi, salīdzinoši maz ļaužu zina vēl vismaz pāris dziesmas. Laikam jau jāpiekrīt, ka pēc Pumpin Blood cilvēki klausās uzmanīgāk un bieži vien kļūst aktīvāki.

— Kas tev kā mūziķim ir interesantāk — koncerti vai festivāli?

Man patīk abi. Ja tie ir koncerti, cilvēki noteikti zinās vairāk dziesmas, vienmēr mums izveidojas ļoti forša saikne ar publiku. Bet man laikam labāk patīk festivāli, jo daudz labprātāk uzstājos brīvā dabā. Man patīk āra noskaņa, visi cilvēki vienmēr ir laimīgi. Ir iespēja satikt daudzus citus mūziķus un grupas, tāpat arī tā ir izcila iespēja iegūt daudzus jaunus fanus. Pat tad, ja tie cilvēki nekļūst par faniem, tur varam plašām masām parādīt savu mūziku, to, ko darām.

— Iepriekš jau minēji daudzos koncertus Amerikā, visu laiku spēlējat pilsētās, kurās vēl neesat bijuši. Vai tas kaut kā maina to, kā uzstājaties?

Nē. Amerikā gandrīz visas vietas ir ļoti līdzīgas, tāpēc tur cenšamies neko nemainīt ne savā priekšnesumā, ne arī setlistē, tomēr tur pievēršam ļoti lielu lomu sarunām ar publiku, viņiem tas patīk. Kad uzstājamies Zviedrijā, cilvēki mūs pazīst labāk, esam izdevuši albumu, tāpēc ir iespēja gan atnākt uz otro enkoru, gan arī uzspēlēt kādu kaverversiju vai b-pusi, kas nav iekļauta diskā. Zviedrijā atļaujamies paeksperimentēt, visur citur gan pieturamies pie vienotas formulas katrā koncertā. Tieši tāpat būs arī Latvijā, kad viesosimies Positivus.

— Kura no jūsu kaverversijām tev pašam patīk vislabāk?

Man liekas, ka tā varētu būt variācija par Sindijas Loperes dziesmu True Colors. Man liekas, ka tai mums ir izdevies atrast pareizo noskaņu.

— Kā izvēlaties, kuras kompozīcijas koverēsiet?

Mums katram patīk citāda mūzika, tāpēc katrs nākam ar saviem piedāvājumiem un tad skatāmies, kā tie izklausās, un kurus Stīnai patīk dziedāt. Pārsvarā mēs izvēlamies vecākas dziesmas, astoņdesmito un deviņdesmito sākuma mūziku.

— Vai tā ir tā mūzika, ko pats vislabprātāk klausies?

Esmu nedaudz vecāks par pārējiem, tāpēc ļoti daudz klausos astoņdesmitos, mūziku, ar ko uzaugu. Man patīk dažādas zviedru grupas, arī Depeche Mode, The Cure, New Order u.tml. Joprojām tas ir tas, ko klausos visvairāk, bet tajā pašā laikā daudz uzmanības pievēršu arī jaunām lietām. Daudz klausos hiphopu, Dreiku, jo īpaši, tāpat arī roku. Mīlu Foo Fighters, Arcade Fire un daudzus citus.

— Pats jau minēji, ka daudzi ar NONONO vēl nav pazīstami. Ko cilvēkiem gaidīt no jūsu koncerta Positivus?

Man liekas, ka uz skatuves darbojamies ar milzīgu enerģiju. Stīna ir lieliska dziedātāja, viņas balss ir īpaši piemērota koncertiem. Domāju, ka mums ir spēcīgs priekšnesums, daudz cenšamies sadarboties arī ar gaismotājiem, lai panāktu labāko iespējamo efektu. Daudz strādājam pie tā, lai cilvēkiem būtu interesanti, un ceru, ka tā arī būs, tāpēc būtu izcili, ja viņi dotu mums iespēju parādīt ko spējam!