San Fermin: Gribētos atgriezties Latvijā ar mūsu solo koncertu!

Positivusfestivāla pirmajā dienā viena no pirmajām grupām uz galvenās skatuves bija amerikāņu miniorķestris San Fermin. Īsi pēc šī koncerta satikām grupas idejisko tēvu, dziesmu autoru un taustiņinstrumentālistu Elisu Ludvigu Leoni, lai aprunātos par uzstāšanos, lidojumiem no vienas pasaules malas uz otru, kā arī grupas nākotnes plāniem.

— Kā patika koncerts?

Bija ļoti jautri. Tas noteikti atsvēra 15 stundas ilgo lidojumu šurp!

— Caur kurieni lidojāt?

No Ņujorkas caur Islandei. Un rīt mums ir jābūt Vankūverā, kur notiks cits festivāls.

— Izklausās diezgan nereāli! Man ir prieks, ka šeit spēlējāt, bet kāpēc jūs vispār atbraucāt uz Positivus, ja jau rīt jums jābūt atpakaļ Ziemeļamerikā, turklāt rietumu krastā?

Mēs nekad iepriekš nebijām bijuši Latvijā, un šķita, ka šis ir patiešām lielisks festivāls, kurā viesoties un spēlēt. Piedāvājums bija labs, mēs varējām to atļauties, un nospriedām — kāpēc gan ne? Ja neatrastos šeit, mēs papildu dienu pavadītu Vankūverā, bet tur jau esam bijuši, tā kā šī mums ir pavisam jauna un daudz aizraujošāka pieredze.

— Vai šī ir pirmā reize, kad jums ir tik traks lidošanas grafiks kā šoreiz?

Patiesībā nē! Mēs uzstājāmies Redingas un Līdsas festivālos. Ok, tas notika divu dienu garumā, tāpēc ieradāmies, bijām Eiropā divas dienas, un tad atgriezāmies Ņujorkā, bet arī tā pieredze bija gana traka! Katrā ziņā šādi braucieni nogurdina, taču vienlaikus arī sniedz neatkārtojamas izjūtas, it kā mēs dotos nelielā un neticami aizraujošā ceļojumā uz vienu nedēļas nogali, lai pēc tam atgrieztos ikdienas dzīves ritējumā Ņujorkā.

— Pēc taviem stāstiem ir jūtams, ka daudz ceļojiet. Cik sarežģīti ir to darīt kā grupai, ņemot vērā instrumentus, ko spēlējiet, un faktu, ka esat astoņi cilvēki?

Tie ir ļoti, ļoti traki loģistikas darbi! Zināmā mērā šie braucieni ir gandrīz kā došanās ekskursijās ar savu sākumskolas klasi! Kāds visu laiku kaut ko pazaudē, reizēm kāds arī pats nomaldās, bet tagad jau esam iemanījušies. Tik bieži un daudz sanāk ceļot starp festivāliem un koncertiem tūres laikā, ka jau esam pie tā visa pieraduši.

— Kā tu salīdzinātu Ziemeļamerikas un Eiropas festivālus?

Man liekas, ka Eiropā pūļi ir nedaudz vairāk fokusēti. Tur cilvēki diezgan bieži apmeklē festivālus, lai tikai tajos būtu bijuši, tas ir gluži kā stila lieta. Savukārt Eiropā sajūta ir tāda, ka cilvēki šeit atrodas tikai mūzikas dēļ.

— Man liekas, ka arī šeit nebūt ne visi klausītāji atrodas festivālā mūzikas dēļ.

Es domāju, ka mūsu grupa piesaista klausītājus, kas ir ļoti ieinteresēti mūzikā, un tas ir patiešām jauki.

— Kāda ir sajūta pirmo reizi dodoties uz Latviju, kur ne tikai iepriekš neesi bijis, bet arī nezini, kā publika reaģēs uz jūsu mūziku un vai vispār to pazīst?

Tas ir aizraujošs piedzīvojums mums visiem. Mēs daudz tūrējam Ziemeļamerikā, un lielākajā daļā pilsētu esam bijuši četras piecas reizes, un darīt kaut ko, kas ir absolūti neierasts, kā atbraukt uz Rīgu un tagad Salacgrīvu — tas ir tas, ko gribas darīt vēl un vēl! Piemēram, ievēroju, ka visi atkal sāka fotografēt, piefiksēt lietas. Teiksim, ja mēs šodien būtu Losandželosā, neviens pat nepievērstu uzmanību tam, kur atrodamies!

— Kur jūs atradāt spēku iet un kaut ko bildēt pēc tik traka ceļa šurp?

Vakar mēs lidojām 15 stundas, nebijām gulējuši, un normālos apstākļos viss, kas mums interesētu, būtu gulta un iespēja atpūsties pēc iespējas ilgāk. Bet šeit mums visiem bija tāda sajūta, ka jā, vajag doties, izbaudīt un apskatīt pilsētu, apkārtni! Un tā mēs izgājām, lieliski pavakariņojām, bijām Vecpilsētā un darījām visu, ko parasti tūristi dara. Arī šodien būs līdzīgi — tā vietā, lai piedzertos aizskatuvē, mēs visi noteikti dosimies festivāla teritorijā un centīsimies gūt tik daudz iespaidus, cik vien iespējams. Un tas ir ļoti jauki, jo vismaz man atgādina to laiku, kad tikko sākām spēlēt [smejas].

— Vai ir arī kas tāds, kas jau šeit paspējis tevi pārsteigt?

Jā! Es laikam domāju, ka festivāls notiks Rīgā vai tās tuvumā! ASV un Kanādā ir vairāki festivāli, kas notiek mežā, taču neko tādu kā šeit redzējis neesmu, kad vienkopus ir gan mežs, gan arī jūra, kas ir diezgan apbrīnojami. Te ir patiesi skaisti.

— Ar ceļošanu noteikti saistās arī gana daudzi tūres stāsti. Kāda ir pati spilgtākā atmiņa no šīs tūres?

Mēs uzstājāmies Ilinoisā koledžas gada noslēguma ballītē. Trīs cilvēki no mūsu grupas spēlē arī pankroka blakusprojektā, to sauc Stereotrash. Tajā grupā visi mainās ar instrumentiem, un tā nu mūsu bundzinieks spēlē ģitāru un dzied, saksofonists spēlē bungas, dziedātāja spēlē basu un mēs pārējie dauzījām pa katliņiem.

Tad nu pēc San Fermin koncerta šajā koledžā pie mums pienāca studenti, un prasīja, vai nevēlamies viņu mājas ballītē uzspēlēt arī pankroka koncertu. Tā pavisam nejauši mums radās neticami jautrs koncerts mājā, izpildot pankroku!

— Runājot par bundzinieku, šodien bija viņa dzimšanas diena! Kā jūs parasti tās atzīmējat?

Man liekas, ka tu jau redzēji — nekas vairāk par apsveikumu no skatuves īsti nenotiek. Varbūt vēlāk viņam nopirksim alu, bet tas arī viss. Mēs esam par daudz, astoņi grupas locekļi, un gandrīz katru nedēļu kādam ir kādi svētki, tāpēc — nekādu dāvanu!

— Kad pirmo reizi skatījos jūsu koncertierakstus, biju pārsteigts, ka arī dzīvajā spējiet panākt to pašu plašo, orķestriālo skanējumu, kas ir dzirdams ierakstos!

Ierakstos piedalās ap 20 mūziķiem, savukārt grupā esam tikai astoņi. Iespējams, tāpēc šķiet, ka šādu skanējumu panākt varētu būt sarežģīti, bet man liekas, ka, ja ar astoņiem cilvēkiem nespēju radīt plašu skanējumu, tā ir tikai mana vaina. Dziesmas ir jāraksta tā, lai arī uz skatuves mēs spētu izklausīties iespaidīgi.

— Kā tu šobrīd jūties — San Fermin ir grupa vai arī joprojām Tavs projekts, kurā darbojas arī citi mūziķi?

Tā noteikti ir grupa. Šis projekts būtu miris jau pirms diviem gadiem, ja tā nebūtu grupa. Es pašlaik visu radu, domājot par šiem cilvēkiem, tā man ir kļuvusi par otro ģimeni.

— Kā pēdējo gadu laikā ir mainījies veids, kādā komponē? Droši vien tagad vairs nevari atļauties doties vienatnē uz pamestu meža būdiņu, kā darīji, komponējot un ierakstot pirmo disku.

Jā, to vairs nevaru atļauties gan. Taču citādi superlielu izmaiņu nav. Patiesībā es cenšos tūres laikā daudz nerakstīt, jo ir sajūta, ka tad nespēju koncentrēties. Kolīdz atgriežos mājās, uzreiz dodos studijā, un tas labi piepilda manu laiku — kad netūrēju, es rakstu, kad nerakstu — koncertēju.

— Esat izdevuši divus albumus, nostabilizējuši savu sastāvu. Kas ir nākamais solis San Fermin attīstībā?

Tā kā grupa ir augusi, kā jau teicu, esmu nonācis no situācijas, kad vienkārši rakstu mūziku nepazīstamiem izpildītājiem, līdz mirklim, kad rakstu konkrētas partijas konkrētiem cilvēkiem, zinot, kādi viņi ir, ko un kā spēlē. Man šķiet, ka Jackrabbit savā ziņā ir kā pārmaiņu dziesma, no kuras viss sekojošais arī ir tapis pēc jaunā principa.

Tagad es sāku strādāt pie jauna ieraksta, un beidzot tas ir 100% grupas veikums. Būtībā uzreiz kā atgriezīsimies no šī un dažiem nākamajiem festivāliem, jau jūlija beigās dosimies studijā un strādāsim. Šī ir pirmā reize, kad es esmu varējis rakstīt mūziku grupai, zinot, kas ir mana grupa! Pat otrais albums tapa vēl pirms mēs sākām tūrēt, pirms vairākām sastāva izmaiņām, tāpēc, kaut gan šis ir mūsu trešais albums, savā ziņā tas man liekas kā pirmais.

— Tad man tev novēlēt, lai šis pirmais albums ir vēl sekmīgāks par īsto pirmo albumu?

Jā, tas būtu jauki, bet drīzāk vēlētos ko citu. Ziemeļamerikā vai vismaz ASV mums sāk parādīties nopietna fanu bāze. Savukārt Eiropā es jūtu, ka tā joprojām nav. Ļoti gribētos vairāk uzrunāt cilvēkus šajā okeāna krastā. Tāpēc ceru, ka pēc gada mums būs ļoti labs jaunais albums, kas cilvēkiem patīk, un es ļoti gribētu pavadīt vairāk laika ārpus ASV. Piemēram, satikt tevi pēc mūsu solo koncerta Rīgā varētu būt lielisks piedzīvojums!

Foto: Staņislavs Fisenkovs