Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

MARTS
The Libertines — All Quiet On The Eastern Esplanade
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

MARTS
28: Singapūras Satīns, Palladium koncertzāle
APRĪLIS
16: Ville Valo, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Wolf Alice: Cerams, ka cilvēki Latvijā izbaudīs mūsu mūziku

Staņislavs Fisenkovs, 2016. g. 1. jūlijā

Jau pēc divām nedēļām sāksies viens no vasaras gaidītākajiem notikumiem — Positivus festivāls. Šogad tas svinēs savu desmito jubileju un arī šogad tas piedāvā ļoti iespaidīgu programmu. Mākslinieku vidū ir arī jaunā britu apvienība Wolf Alice, kura vien pāris gadus laikā, ar vienu ierakstu ir paguvusi sasniegt daudz — Mercury Prize, BRITS un Grammy balvu nominācijas, otro vietu Apvienotās Karalistes pārdotāko ierakstu topā, kā arī uzstāšanos uz pasaules nozīmīgākā festivāla Glastonbury lielākās (Pyramid — aut.) skatuves. Otrdienas vakarā aprunājos ar grupas solisti Eliju Rovzelu par festivāliem, politiku un mūzikas tapšanu.

— Pagājušajā nedēļas nogalē uzstājāties Glastonbury. Kā bija spēlēt uz Pyramid skatuves?

Tas bija fantastiski. Es domāju, ka tā bija viena no mūsu mīļākajām pieredzēm.

— Kā tu juties, pirms kāpi uz pasaules lielākā festivāla galvenās skatuves?

Biju diezgan uztraukusies. Nebiju skatījusies uz pūli, pirms mēs uzkāpām uz skatuves. Mēs nebijām droši, cik daudz tur būs cilvēku, bijām pārsteigti, kad ieraudzījām lielo pūli. Tas bija lieliski.

— Jūs tagad esat uzstājušies Glastonbury trīs gadus pēc kārtas, pakāpjoties no Park Stage līdz festivāla galvenajai skatuvei viena ieraksta ietvaros. Vai tev ir kāds izskaidrojums, kā to izdevās sasniegt?

Man nav ne jausmas. Es nedomāju, ka kāds no mums gaidīja, ka tas tā notiks.

— Daudzi mūziķi festivāla laikā teica, ka tas ir pasaulē labākais. Kas, tavuprāt, festivālu var padarīt par labāko? Kas tev ir svarīgi festivālā?

Īsti nezinu. Pieļauju, ka plaša, eklektiska mūzikas programma. Tāda, kurā netiek atkārtots viens un tas pats, lai varētu aiziet un paklausīties daudz dažādas mūzikas, dažādu žanru pārstāvjus. Domāju, ka būtiski ir arī tas, vai festivāls dod iespēju uzstāties pavisam jaunām grupām. Glastonbury bija pirmais festivāls, ko es apmeklēju, šķiet, man bija septiņpadsmit gadi, un tā laikam bija labākā reize, jo redzēju tik daudz grupu vienā nedēļas nogalē.

— Ja runājam par neseniem notikumiem, man tev, kā britu mūziķei, ir jāpajautā — kā tu jūties par Brexit referenduma iznākumu?

Es jūtos vīlusies. Domāju, ka rezultāts ir cilvēku neinformētības iznākums, ko izmantoja cilvēki pie varas ar apslēptiem motīviem. Šobrīd es uztraucos par to, kas notiks tālāk, un kā mēs varam paņemt arī kaut ko labu no šīs neskaidrās, īstenībā diezgan bailīgās situācijas.

— Vai tev, šobrīd esot Lielbritānijā, ir sajūta, ka sabiedrībā valda apjukums par šo situāciju un neziņa, kas notiks tālāk?

Jā, pavisam noteikti. Mēs pat nezinām, kas turpmāk vadīs valsti. Tas tiešām ir diezgan bailīgi. Visa valdība šķiet sašķēlusies, visa valsts šķiet sašķēlusies. Tas nav labs laiks.

— Kā tu domā, kā šāds referenduma iznākums ietekmēs tevi kā mūziķi?

Šobrīd vēl nē, bet vēlāk ietekmēs. Pašreiz ir diezgan vienkārši ceļot, strādāt Eiropā, un tagad šķiet, ka tas mainīsies. Kādā veidā, to es vēl nezinu, varu vien iedomāties, ka tas kļūs daudz sarežģītāk.

— Vai, tavuprāt, māksliniekiem vajadzētu paust savu nostāju šāda veida politiskos jautājumos?

Jā, es domāju, ja mākslinieks jūtās pārliecināts par to, kam viņi tic un ko viņi saprot tajā, tad jā, kāpēc gan nē. Viņi var izmantot viņiem doto platformu, lai darītu labu darbu. Tas gan ir visai grūti, jo tev ir ļoti liela atbildība, ietekme un vara, tāpēc tas var būt visai bīstami. Manuprāt, tam nav jābūt spiestam, bet tas ir labi, ja tu gribi un vari to.

— Daļa cilvēku uzskata, ka pagājušajā nedēļas nogalē, kad notika lielākais festivāls Lielbritānijā un pasaulē, pietrūka to mūziķu, kas paustu savu nostāju. Vai, tavuprāt, britu mūziķi īsti nerunā par šo jautājumu?

Nē, es tam īsti nepiekrītu. Uz mūziķiem, cilvēkiem nebūtu jāizdara spiediens par to runāt, jo, kā es jau teicu, tas var būt visai bīstami runāt par kaut ko, ko pats labi neizproti līdz galam. Cilvēki ticēs, ka tas, ko tu saki, ir patiesība, un tas var būt bīstami. Domāju, ka ikvienam, mūziķim vai nē, vajadzētu izprast, kas notiek. Mums vajadzētu cilvēkus mudināt iesaistīties šajos jautājumos. Ja tu izmanto tev doto platformu, tas ir labi, bet tam nav jābūt obligāti. Svarīgi ir izprast to atbildību.

— Tātad, tavuprāt, mūsdienās mūziķiem vēl ir iespēja ietekmēt sabiedrību, tiem ir kāda loma mūsdienu sabiedrībā?

Jā, protams, it īpaši tagad ar sociālajiem tīkliem, kad ir vēl viena platforma, ar kuru var sasniegt lielu daudzumu cilvēku, dažreiz pat lielāku daudzumu nekā paši politiķi var. Bet to nevajadzētu ļaunprātīgi izmantot. Ja tu esi pārliecināts par to, ko saki — izmanto to, ja nē, tad neizmanto.

— Runājot par mūziku, pirms nedēļas bija būtisks datums — apritēja gads kopš debijas albuma My Love Is Cool izdošanas. Vai jūs gaidījāt, ka ar vienu ierakstu varēsiet sasniegt tik daudz?

Es negaidīju, ka mēs uzstāsimies uz Pyramid skatuves vai notiks kaut kas tamlīdzīgs, bet es nezinu, kādēļ man nebija tādas ekspektācijas. Es izbaudīju albuma veidošanu un cerēju, ka citi cilvēki arī to varēs izbaudīt, bet nezinu, kāpēc es negaidīju tos sasniegumus.

— Tas, kā tiek izdota mūzika, mainās. Šogad ir bijis arī tāds gadījums, kad mūziķis izdodalbumu, bet tad vairākkārt pēc izdošanas to maina, uzlabo. Kā tu skaties uz to, vai nākotnē tas varētu kļūt par normu?

Man liekas, ka nē. Labāk ir strādāt pie tā, lai nākamais albums ir labāks. Nekas nekad nevar būt perfekts. Kaut kādā brīdī ir jāpieliek punkts un jāizdod tas, kas ir radīts.

— Sākotnēji Wolf Alice mūzikā bija saklausāma lielāka folkmūzikas ietekme, bet vēlāk tas pietuvojās deviņdesmito gadu rokmūzikai. Vai var teikt, ka esat atraduši savu skanējumu?

Nē, mēs īsti nedomājam par skanējumu, mēs nedomājam par žanriem. Mēs vienkārši rakstām to tā, kā tas nāk. Es īsti nezinu neko daudz par deviņdesmito gadu mūziku, es nezinu neko daudz par žanriem. Es daru to tā, ka tas nāk dabīgi, lai tas mani interesē. Daru vienkārši to labāko, manā skatījumā, lai dziesma izdotos. Neesmu izvēlējusies kādu konkrētu žanru, ļauju tam notikt pašam par sevi.

— Vai mūsdienu mūziķi var ietekmēt to, kā un kādu mūziku tu raksti?

Jā, es konstanti esmu atvērta tam, lai iedvesmotos arī no mūsdienu mūziķiem — iespējams, pat vairāk, nekā no vecajiem mūziķiem, jo tas ir aizraujošāk. Es gan nevarētu šobrīd uzreiz nosaukt kādu piemēru.

— Ko Positivus apmeklētāji var sagaidīt no Wolf Alice un ko tu pati sagaidi no šī festivāla?

Mēs iepriekš neesam uzstājušies Latvijā, tādēļ mēs īsti nezinām, ko var gaidīt. Vienmēr ir jautri ierasties jaunās vietās, kur vēl nav spēlēts. Mēs centīsimies sniegt to labāko koncertu un ceram, ka cilvēki varēs to izbaudīt.

— Vai tas, ka uzstājaties kādā vietā pirmo reizi, ietekmē jūsu uzstāšanos?

Jā, parasti gadījumos, ja mēs uzstājamies pirmo reizi kaut kur, mēs izvēlamies spēlēt dziesmas, ar kurām cilvēkiem uzreiz varētu rasties saikne, kuras uzreiz varētu izbaudīt. Ja gadījumā esam uzstājušies vairākkārt, tad mēs varam atļauties iekļaut mazāk zināmas dziesmas, kuras cilvēkiem nav tik labi zināmas.

Foto: Kasandra Hanagana / Getty Images AsiaPac

Tavs komentārs