Summer Sound 2013 apskats
Aizvadītajā nedēļas nogalē notika pirmais lielais festivāls Latvijā šogad — Liepājas Summer Sound. Šogad piedzīvojis ievērojamas izmaiņas organizatoriskajā ziņā, pasākums neapšaubāmi bija citādāks nekā iepriekš, un, kaut gan nebija slikts, radīja pārliecību, ka šī ir tikai iesildīšanās nākamajiem gadiem.
Tā kā pasākuma organizatoru komanda piedzīvoja lielas izmaiņas vien pāris mēnešus pirms festivāla norises, izcilu kvalitāti prasīt būtu naivi. Tiesa, kā izrādījās, teju viss, ko vien viņi varēja novērst, arī bija novērsts. Ēdināšana un labierīcību izvietojums un skaits bija līmenī, tāpat arī apsargu darbs, teritorijas plānojums, un, pats galvenais, mūziķu uzstāšanās laiki tika ievēroti ļoti precīzi. Protams, bija problēmas ar iekļūšanu festivālā piektdienas vakarā, aproču piegādi (kā atklāja pasākuma pārstāvji, šoreiz piegādātāji gluži vienkārši nepaspēja atbraukt pirms lielā tautas pieplūduma uz Prāta Vētru) un telšu pilsētiņas izmēriem, taču tās noteikti nebija lietas, kas varētu sabojāt kopējo festivāla pieredzi. Tāpat kā fakts, ka joprojām no pludmales uz parku ir tikai viens šaurs celiņš, uz kura kārtības nodrošināšanai reizēm dežurēja policija, jo tā ir lieta, kuru vieni paši SummerSound organizētāji atrisināt nevar. Galu galā — atcerēsimies, ka kāpu zonā dažādi manevri ir stipri ierobežoti.
Nedaudz dīvaini, taču festivālā maksimāli pietrūka jebkādas tā sajūtas. Jā, bija populārāko mūziķu laikā publika bija gana skaļa, jā, Toma Grēviņa kūrētajā youtube ballītē valdīja īsts pavasara brīvdienu gars, taču tas arī viss. Var jau būt, ka es vienkārši nepratu priecāties vai nespēju izbaudīt visu, ko Liepāja piedāvāja, taču pat par spīti interesantajām sponsoru aktivitātēm, solīdajam muzikālajam piedāvājumam un kopumā pietiekami jēdzīgajai publikai, man liekas, ka šogad Summer Sound identitāti nesagaršoju. Tad jau 2011. gadā, kad uz šo festivālu biju pēdējo reizi, un kad muzikālajā ziņā tas bija pilnīgākais kišmiš ar rozīnēm, kaut kāds kopējais gars bija daudz izteiktāks.
Patīkami, ka abās dienās muzikālajā ziņā bija pa vienam augstākās klases koncertam — Aloe Blacc piektdienā un Mika sestdienā. Manuprāt, tieši šie mākslinieki lieliski iezīmēja to virzienu, kurā festivālam vajadzētu doties nākotnē — kvalitatīva, ļoti pozitīva un dejojama popmūzika, kuras dzīvais izpildījums nerada nekādus jautājumus par mākslinieku kvalitātēm. Melošu, ja teikšu, ka ko tik labu negaidīju (Mika sevi bija pierādījis jau pirms trīs gadiem Arēnā Rīga), tomēr — redzētais vienalga ļoti priecēja. Īpaši jau Aloe priekšnesums — viņš noteikti ir mūziķis, ko gribu redzēt vēl pāris reizes kā minimums.
Kopumā jāsaka, ka piektdienas programma bija labāka nekā sestdienas — interesanti bija Komjaunatne (tiesa, ceturtdienas festivāla pre-party viņi bija labāki), tāpat ierasti spēcīgs koncerts padevās The Sound Poets. Viņus dzīvajā nebiju redzējis nedaudz vairāk nekā gadu, un beidzot arī es pirmo reizi piedzīvoju, ko nozīmē Kalniem Pāri koncertā. Tiem, kas to ir sajutuši, viss ir skaidrs, savukārt pārējiem pateikšu vien to, ka zem manas naktsmītnes logiem kāds jauniešu bariņš piedziedājumu atkārtoja aptuveni stundu no vietas. Un tas nebija uzreiz pēc koncerta... Nedaudz gan ir žēl, ka cilvēki vairs nepazīst S.P.B. laiku dziesmas (Another Day gadījumā tas vēl bija saprotams, jo, manuprāt, šī versija bija grupai neraksturīgi neveiksmīga, tomēr Request For Reincarnation un, jo īpaši, Poet, it kā būtu jāzina gana labi), taču nevarētu arī teikt, ka tas ir pilnīgs šoks.
No pirmās dienas koncertiem atkāpi ir pelnījušas vēl divas apvienības — Laika Suns un Prāta Vētra. Savā pirmajā patiešām publiskajā koncertā Arnis Račinskis un draugi pierādīja, ka šobrīd pavisam noteikti ir Latvijas labākā rokgrupa. Tika izpildītas dziesmas gan no Nakts Karalis EP, gan arī veikti pirmatskaņojumi, no kuriem vienu sauc Prāta Vētra. Jaunās dziesmas izklausās vieglākas nekā mazalbuma materiāls, skanējums ir tuvāks Mofo kādreiz radītajam, tajā pašā laikā nepazaudējot rokmūzikas garšu. Nepieradināti, spēcīgi un patiesi — ticiet man, kad pirmo reizi Laika Suni redzēsiet dzīvajā, būsiet sajūsmā!
Runājot par jau pieminētajiem Prātiniekiem, koncerts bija tieši tāds, kādu to varēja gaidīt — absolūtākie dziesmu svētki. Negribētos piekasīties nevienam tā aspektam, izņemot Baltās Sensācijas daļu. Ok, es pieņemu, ka pirmo reizi koncerttūrē tas kādam varbūt arī šķita forši un interesanti, taču šobrīd šī daļa reāli sabojā visu, kas bijis pirms vai seko pēc tās. Ir dīvaini dzirdēt jelgavniekus bļaujam no skatuves „Shots, shots, shots!”, viņiem tas nepiestāv un noteikti nav vajadzīgs. Ceru, ka grupa to sapratīs, jo, jo ātrāk šī daļa no programmas tiks aizvākta, jo labāk viņiem pašiem.
Tāpat nedaudz nepatīkams pārsteigums izrādījās fakts, ka otrajā dienā koncertu skaits nav diži lielāks kā pirmajā. Skaidrs, ka ir feini, ka, labi gribot, var paspēt izskriet visu, taču zināmā mērā tieši mazo grupu skaits varētu būt par iemeslu jau pieminētajam atmosfēras trūkumam. Manuprāt, tieši šī ir lieta, pie kuras nākamgad jāstrādā visvairāk, jo kamēr ar galvenajiem vārdiem un ballīti visas nakts garumā viss ir kārtībā, mazie ir ievērojams deficīts. Tieši šī iemesla dēļ kaut kādus atklājumus Liepājā veikt neizdevās. Sagaidāmi labi skanēja Igo un Inokentijs Mārpls, arī Skyforger un Dzelzs Vilks. Tehniski lieliska bija arī Linda Leen, taču ko gan tas dod, ja mūzikā emociju nav vispār? Te gribētos piekrist kāda kolēģa teiktajam, ka šobrīd dīvas ambīciju tur ir daudz vairāk nekā jebkā cita. Toties ļoti priecēja jaunie Carnival Youth. Muzikāli jau tagad blice ir patiešām spēcīga, un ja vien kāds no tās dalībniekiem nopietni pievērsīsies dziedāšanai (vai arī viņi piesaistīs citu solistu), jaunajiem Kauperiem un ko ir liels potenciāls.
Kā jau ievadā minēju, visu festivāla laiku nepameta sajūta, ka šobrīd SummerSound tikai ieskrienas lielākām un labākām lietām pēc gada. Ja netiks pazaudēts iesāktais kurss, nešaubos — tās pienāks, tāpēc šoreiz piedosim visas nebūšanas, lai pēc gada pasākums Liepājā būtu vēl labāks. Lai izdodas!
Festivāla fotogaleriju vari apskatīt šeit.
Foto: Linda Vintere