Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

The Sound Poets - Trīs

Normunds Vucāns, 12. septembrī

Pirms trīs gadiem ar savu otro studijas albumu Pulsē The Sound Poets sasniedza gandrīz visu, kas vien Latvijas mūzikā ir iespējams — iespaidīgi pārdošanas rādītāji, Austras balvas nominācija un Zelta mikrofoni visās iespējamajās kategorijās. Skaidrs, ka sekot kam tādam nav viegli, tomēr Trīs to dara cienīgi.

Nekad neesmu noliedzis, ka jau kopš S.P.B. jeb Smaragda Pilsētas Burvju laikiem esmu bijis liels The Sound Poets cienītājs un atbalstītājs, abus viņu iepriekšējos ierakstus ierindojot starp labākajiem attiecīgajos gados Latvijas mūzikā. Nevarētu teikt, ka mana pirmā pieredze ar Trīs bija nepatīkama, taču — līdz galam tas mani neuzrunāja, vienlaikus arī katrā klausīšanās reizē atstājot tādu kā mazuma piegaršu, kā rezultātā izlēmu vairākkārt atlikt plānoto šī albuma apskatu, lai to noklausītos vēl vairākas reizes un mans viedoklis pēc iespējas mazāk būtu ietekmēts no pirmajām sajūtām.

Grūti teikt, vai šāds piegājiens bija pareizs, jo pašlaik par ierakstu esmu daudz labākās domās kā sākotnēji, līdz ar to esot gatavs arī tam veltīt daudz vairāk pozitīvu vārdu. Esmu drošs, ka necentos, lai albums man iepatīkas — to tas spēja panākt pats ar savām kvalitātēm, taču vai visiem klausītājiem pietiks pacietības to atkost, šaubos.

Savā dziļākajā būtībā Trīs krasi neatšķiras no iepriekšējiem The Sound Poets ierakstiem, taču vienlaikus grupas muzikālajā rokrakstā ir iezagušies vairāki elementi, kas iepriekš tur nebija sastopami. Vietām dzirdamas, piemēram, atsauces uz postroku vai džezu, tomēr tās ne mirkli nekļūst uzbāzīgas, organiski iekļaujoties grupas stilistiskajos rāmjos, lai pat konservatīvākajiem klausītājiem nešķistu pārlieku agresīvas vai riskantas. It kā brīžiem gribētos sadzirdēt vēl vairāk risku (galu galā, albuma ievaddziesma Ceļš tieši ar to arī ieintriģē, stāstot par došanos tur, kur vēl nav būts), taču, iedziļinoties, nevar nedzirdēt grupas pēdējo gadu izaugsmi un attīstību.

Laikam jau lielākais Trīs mīnuss ir tas, ka tajā nav neviena skaņdarba, par ko jau no pirmajām sekundēm būtu skaidrs — lūk, tas ir īsts grāvējs. Tas bija jūtams jau tad, kad pirmo reizi varējām izdzirdēt abus ieraksta priekšvēstnešus Ceļš un Nav par vēlu — ja sākotnēji tās šķita visai viduvējas dziesmas, tagad tās abas nešaubīgi varu ierindot grupas Zelta fondā. Līdzīgi ir ar vēl vairākiem skaņdarbiem (gan nedaudz kaitinošo, tomēr ļoti radio draudzīgo Jo mums ir, ko zaudēt, gan grūvīgo Lamatas (man jāmācas būt vienam), gan citiem — tie visi patiesi patiks grupas faniem, taču būs nepieciešams laiks, līdz klausītāji ar šīm dziesmām patiesi saradīs. Atgādināšu, ka līdzīgs grovers bija arī apvienības iepriekšējais ieraksts Pulsē, tā kā Poetiem tā nav nezināma teritorija.

Kā jau iepriekš minēju, jo vairāk sanācis klausīties Trīs, jo vairāk man tas ir pielipis, un ir visai liela pārliecība, ka tas tā arī turpināsies. Ierakstam īsti nav vājo punktu, ikviena dziesma ir kvalitatīva un teicami iekļaujas kopējā koncepcijā, taču vienlaikus neviena no tām nav izteikti izcila, tādējādi aiz sevis pavelkot visu citu. Tieši tāpeč, vismaz pagaidām, man Trīs gribas vērtēt nedaudz zemāk nekā Tavs stāsts vai Pulsē — tas ir labs albums, tomēr līdz priekšgājēju panākumiem īsti aizsniegties neizdodas.

Tavs komentārs