East India Youth: Es iedvesmojos no apkārtējās vides

Positivus festivāla laikā uz interviju mums izdevās noķert arī pagājušā gada Mercury balvas nominantu Viliamu Doilu jeb East India Youth, ar kuru sanāca ļoti atklāta un sirsnīga saruna. Ar viņu sarunājās Normunds Vucāns un Staņislavs Fisenkovs.

— Kā šodien jūties?

Patiesībā ļoti labi. Pagaidām esmu ļoti labi pavadījis laiku. Festivāla pārstāvji mūs vakar nedaudz izvadāja pa pilsētu. Neatceros, kā sauca vietu, uz kuru devāmies, bet man tur patika. [Kā vēlāk izrādījās, tas bija Kaņepes Kultūras Centrs]

— Cik ilgi esat plānojuši uzturēties Latvijā?

Mēs ieradāmies vakar un dodamies prom rīt no rīta.

— Atceros, ka telefonintervijā pirms festivāla tu izteicies, ka esi priecīgs pavadīt pāris dienas šeit un ka ļoti reti sanāk pavadīt ilgāku laiku kādā vietā tūres laikā.

Jā, tas ir retums lielākajai daļai mākslinieku, ja vien tu neesi ļoti veiksmīgā grupā, kam ir vairākas dienas starp katru no koncertiem. Es īsti nezinu nevienu grupu, kas dodas uz ārzemēm, lai nospēlētu tikai vienu koncertu, jo tas nav finansiāli izdevīgi. Tāpēc parasti ir tūre ar vairākiem koncertiem, un pēc koncerta tu uzreiz dodies uz nākamo, bet pie tā pierod. Turklāt, ik pa laikam ir tādi brīži kā vakarnakt, kad sanāk arī nedaudz atpūsties, un tas ir tā vērts.

— Tajā pašā intervijā arī izteicies, ka, dodoties spēlēt uz ārzemēm, nekad nevari būt drošs par laika apstākļiem. Vai tu dod priekšroku saulainam laikam? Vai, tavuprāt, tas piestāv tavai mūzikai?

Nē! Mana mūzika nav īsti piemērota pludmalēm [smejas]. Tikai vienreiz esmu spēlējis lielā karstumā un nesanāca diez ko labi, bet tas bija, kad tikko biju iesācis spēlēt, tā kā tagad varbūt būtu citādāk. Redzēju, ka no rīta bija pamatīgs negaiss, bet es negribētu, lai festivālā līst, ja nu vienīgi tikai mana koncerta laikā, jo zinu arī, cik briesmīgi dubļaini festivāli var kļūt.

— Vai esi kādreiz spēlējis ekstremālos laika apstākļos?

Nē, īsti neesmu, jo parasti festivālos uzstājos teltī, tāpēc, ka tās vienkārši ir labāk piemērotas maniem koncertiem, arī skaņas ziņā.

— Vai pazīsti kādu no citiem māksliniekiem, kas uzstājas šeit?

Es pazīstu vienu no Everything Everything dalībniekiem, bet ne visai labi. Man viņi patīk, es arī tikko ar viņiem nedaudz aprunājos. Te ir arī Jungle, ar ko man ir kopīga ierakstu kompānija, bet es gan viņus nekad neesmu saticis. Man arī ļoti patika Placebo, kad biju aptuveni desmit gadus vecs, bet diez vai šodien sanāks aprunāties ar viņiem.

— Vai daudz draudzējies ar citiem mūziķiem?

Jā, esmu labos draugos ar Džonu Hopkinsu, bet kopumā ne ar daudziem. Nezinu, kāpēc tā. Patiesībā biežāk sanāk satikt cilvēkus, kas strādā mūzikas industrijā, nekā pašus mūziķus. Kad esi tādos festivālos kā šis, katram ir sava istaba vai mājiņa, un parasti tu neej satikties ar citiem. Ir daudz grupu, kas man patīk un ar kurām labprāt sadraudzētos, piemēram, Young Fathers, man viņi patīk. Patiesībā, es ar viņiem spēlēšu vienā festivālā pēc pāris dienām, tā kā labprāt viņus satiktu.

— Vai satiki viņus Mercury balvas pasniegšanas ceremonijā?

Jā, un arī nedēļu pirms tam. Viņi tiešām ir ļoti jauki cilvēki. Tas bija dīvains laiks visiem nominētajiem. Kad viņi saņēma šo balvu,  biju ļoti priecīgs par viņiem, jo viņi to bija pelnījuši.

— Kāda tev ir ierastā diena festivālā, piemēram, šodien? Ko dari pirms uzstāšanās?

Mēs parasti ierodamies un noskaidrojam, kāda ir situācija ar ēdienu. Starp citu, ēdināšana šeit bija ļoti laba. Viena no labākajām, kādu festivālos sanācis redzēt. Tad mēs pārbaudām, vai ir paņemts līdz medus un citrons un vai ir pieejams vārīts ūdens, lai es varētu uztaisīt tēju, kas ir nepieciešams manai balsij. Tad noskaidrojam wi-fi paroli un to, cikos sākas uzstāšanās. Un tad es sēžu beksteidžā un nedzeru ne pilītes alkohola, kamēr koncerts nav nospēlēts [smejas]. Kādā brīdī pirms koncerta arī iesildu savu balsi.

— Tātad lielā mērā tieši to pašu, ko visi festivāla apmeklētāji, tikai bez alkohola.

Jā, man šķiet, ka labākā lieta, ko darīt festivālā, ir vienkārši atpūsties un nesatraukties, jo tajos viss mēdz notikt diezgan nervozā gaisotnē. Šis gan izliekas pēc ļoti laba festivāla, visi zina, kas viņiem jādara, un ir ļoti jauki un izpalīdzīgi.

— Vai tev parasti patīk arī pastaigāt par festivālu un ielūkoties notiekošajā?

Kā kuru reizi. Šeit gan to darītu labprāt, jo šī izskatās pēc ļoti jaukas vietas festivālam, tāpēc labprāt nedaudz pastaigātos. Tiesa gan, īpaši ilgi aizkavēties nevarēsim, jo rīt sešos no rīta jādodas tālāk, bet mans skaņu inženieris ļoti grib nopeldēties jūrā.

— Kad tu ceļo pa dažādām pilsētām un ir nedaudz vairāk brīvā laika, kā vakar Rīgā, kas ir tas, ko parasti dodies meklēt pilsētā?

Ledusskapja magnēti un labs alus, ko, patiesībā, ir visai grūti atrast. Tiesa gan, man izlikās, ka alus dzeršanas kultūra Rīgā varētu būt vismaz nedaudz populāra. Dažreiz Austrumeiropas valstīs ir grūti atrast labu alu, bet man ļoti patika tas, ko izmēģināju vakar. Mums arī patīk vienkārši pastaigāt pa pilsētu un aplūkot arhitektūru. Rīgā ir patiešām lieliska jūgendstila arhitektūra, kas mums ļoti patika.

— Tavas zināšanas par Rīgu un tas, ko tur esi redzējis, ļoti patīkami pārsteidz.

Cilvēki bieži vien jautā, no kā es iedvesmojos un iespaidojos. Es iespaidojos no pasaules man apkārt. Kā mūziķim man ir lieliska iespēja apskatīt dažādas vietas, un, lai gan es zinu, ka man parasti nav pietiekami daudz laika, lai pa īstam iepazītu katru vietu, ir ļoti svarīgi uzņemt pēc iespējas vairāk jaunu iespaidu, jo tas viss palīdz tev kā māksliniekam. Tas patiešām palīdz un paplašina redzesloku. Varbūt ne specifiskā veidā, bet tas palīdz bagātināt to, ko dari. Tāpēc man vienmēr patīk to darīt. Pat vienkārša aprunāšanās ar cilvēkiem no dažādām vietām palīdz paplašināt savu redzesloku.

— Vai ir kāda vieta vai cilvēks, kas tiešā veidā ietekmējis tavu mūziku?

Nē, ne gluži. Varbūt vienīgi Berghain klubs Berlīnē ir nedaudz ietekmējis dažus manus skaņdarbus noskaņas ziņā. Tomēr parasti mana mūzika un teksti ir abstraktāki, tiešā veidā neatsaucoties uz notikumiem manā dzīvē. Tiesa gan, apkārtējā vide mēdz lielā mērā ietekmēt mūzikas skanējumu. Īpaši elektroniskajā mūzikā, kur bieži vien svarīgi ir tas, kādu atmosfēru mūzika rada.

— Vai Tev ir iemīļotākā vieta pasaulē?

Man patīk ASV. Tā ir ļoti liela un daudzveidīga valsts, bet tā gan ir arī daudzās citās vietās. Man ļoti patīk arī Lielbritānijā, bet es to nedomāju patriotiskā nozīmē, jo arī tur ir daudz sliktu lietu. Drīzāk ceļošana pa dažādām vietām ir ļāvusi man vairāk novērtēt labās lietas savā valstī.                                                     

— Ir mūziķi, kas pārvācas uz citu valsti, lai gūtu iedvesmu. Vai esi to kādreiz apsvēris?

Mans nākamais iecerētais albums saistās ar to, ko piedzīvoju uzaugot Dienvidanglijā. Tāpēc, kamēr nebūšu pabeidzis šo projektu, nevēlos to darīt. Pēc tam varbūt apsvēršu šādu domu.

— Vai tev jau ir idejas par to, kā tavs jaunais albums izklausīsies muzikālā ziņā? Vai tev ir plānā lielas izmaiņas?

Šī albuma ideja bija kaut kas līdzīgāks popmūzikai, tā skaņa bija nopulētāka. Tāpēc es vēlos, lai nākamais skan nedaudz trakāk. Ne tādā ziņā, ka smagāk, vienkārši šis albums ir ļoti strukturēts, un es vēlētos, lai nākamais skan nedaudz neprognozējamāk.

— Tu uzstājies viens. Vai esi kādreiz apsvēris domu par pavadošo grupu?

Noteikti ne ierakstos. Varbūt dzīvajā, bet ne šobrīd. Man patīk šī brīža variants. Man patīk spēlēt kā viena cilvēka grupai, man tas liekas interesanti un es tajā vienmēr atrodu kaut ko jaunu. Tiesa gan, kādudien, kad varēšu atļauties nolīgt pavadošo grupu, labprāt to izmēģinātu.

— Noslēdzot interviju, ko mums tev novēlēt atlikušajam gadam?

Labu veselību, ar to pietiks. Man ir pieticīgas ambīcijas [smejas]. Es šobrīd jūtos ļoti laimīgs ar to, kas man ir.