Blogs: Mūzika dzīves baudītājiem
Vai ir iespējams Positivus, kas brīnišķīgo piejūras idilli Salacgrīvā nomaina pret Rīgas centru Lucavsalā? Nepazaudēt ierasto festivāla noskaņu, ja teju puse programmas, kā arī abi galvenie hedlaineri ir repa zvaigznes? Turklāt pēc diviem izlaistiem gadiem pandēmijas dēļ? Nemelošu — nebiju pārliecināta, ka tas ir iespējams, tāpēc uz festivālu devos gana skeptiski noskaņota, bet atvērta piedzīvojumiem.
Zinu, ka virsraksts izklausās skaļš, bet tieši tā bija sajūta, ko noķēru piektdienas pēcpusdienā Sigmas koncertā, un caur šo prizmu skatījos uz visu turpmāko festivāla programmu. Vai es atradīšu, kur patverties no, visticamāk, pirmreizējiem Positivus apmeklētājiem, kas ievērojami atšķiras no iepriekš ierastās publikas, turklāt ir krietni gados jaunāki par mani — tāds bija mans festivāla jautājums.
Jāsaka, ka skaidru atbildi uz šo jautājumu sev joprojām nespēju nodefinēt. No vienas puses, tā ir skaidrs “nē” — brīžiem bija sarežģīti sadzīvot ar daudzu apmeklētāju acīmredzamo festivālu kultūras trūkumu, par kuras vienu no aspektiem Delfi.lv lieliski ir uzrakstījis Intro kolēģis Kārlis. Starp citu, kultūras un tās izpratnes trūkums (un ne tikai jauniešu vidū) ļoti uzskatāmi manāms arī citās kultūras jomās, jo īpaši teātros, tāpēc nepareizi būtu domāt, ka kritika vērsta tikai jaunāko pilngadīgo apmeklētāju virzienā. No otras puses, ļoti priecēja, piemēram, daļa jau pieminētās Sigmas koncerta apmeklētāju. Dīvainā kārtā grupa bija ielikta starp Prusax un Rolandu Če, taču, gods kam gods, netrūka arī tādu abu reperu cienītāju, kas palika paklausīties ko jaunu un paplašināt savu muzikālo redzesloku. Ceru, ka viņiem tas izdevās.
Starp citu, šis jaunatklājumu ceļš ir svarīgs abos virzienos. Es visai daudz klausos dažāda veida popmūziku, tostarp hiphopu, taču nekad neesmu bijusi, piemēram, A$AP Rocky daiļrades cienītāja. Tas gan man netraucēja doties uz viņa koncertu un novērtēt lielisko enerģiju, darbu ar publiku un satriecošo šovu. Tomēr jāatzīst, ka priekšnesuma beigas likās pēkšņi aprautas un atstāja mazuma piegaršu. Zināmā mērā līdzīga sajūta palika arī par visu festivālu kopumā.
Man personīgi galvenais festivāla atklājums bija Asafs Avidans. izraēļu dziesminieks ar neatkārtojamu, Ninas Simones tembra balsi. Principā, ja Lāčplēša skatuve būtu teltī, šajā koncertā būtu sajūta kā ekskluzīvā džeza klubā. Savas uzstāšanās sākumdaļā mūziķis teica: “Mēs neliksim jums kustināt rokas vai griezties uz riņķi. Tas ir pilnīgi cits izklaides veids, es to cienu, bet šeit jūs to nesaņemsiet, jo mēs esam ieradušies muzicēt, un es ceru, ka jums tas patiks!”
Nedaudz vēlāk mūziķis atklāja, ka ir brīnums, ka koncerts vispār notiek, jo loģistikas problēmu dēļ, nācās uzstāties bez soundcheck, grupas skatuves tērpiem un saviem instrumentiem. Tomēr tas nemainīja muzikālo baudījumu, drīzāk paspilgtināja to. Tieši tāpēc bija īpaši žēl, ka daļa uzstāšanās pārklājās ar Jamie XX dīdžejsetu uz LMT skatuves, kas pavisam viegli sāka skaņas dominanci arī pie otrās skatuves. Saprotot, ka ar hedlaineri konkurēt nevarēs, Avidans nospēlēja savu lielāko hitu Reckoning Song, un uzstāšanos beidza.
Te neviļus esam nonākuši pie galvenās problēmas, kas ne vienmēr ļāva baudīt dzīvi un festivālu — problēmām ar skaņu. Ja ar galveno skatuvi viss bija kārtībā, tad ar abām pārējām gan nē. Narvesen skatuvei bija pārāk izteikti skaļi basi, kas bieži vien nomāca jebkuras citas skaņas. Piemēram, jau nelielā attālumā no skatuves bija grūti saklausīt tekstus Wiesuļa koncertā, savukārt Būū priekšnesumā skaņa sāka izklausīties adekvāti vien pēc garas skaņošanās un pirmās dziesmas.
Atceroties nesen minēto par Avidanu, ironiski, bet Lāčplēša skatuves galvenā problēma bija pārāk lielais skaļums. Piemēram, Tribes Of The City koncertā tas laupīja jebkādas muzikālās nianses, kas viņiem ir ļoti svarīgas. Yves Tumor & Its Band bija grūti saklausīt vokālu, jo tas pazuda pārējo instrumentu fonā, bet Black Midi bija tik ļoti par skaļu, ka viņus daudz patīkamāk varēja baudīt, sēžot attālajā ēdināšanas zonā.
Viens koncerts, kurā noteikti nebija problēmas ar skaņu, bija Caribou priekšnesums uz lielās LMT skatuves. Lielisks bija viss — izpildījums, skaņa, vizualizācijas un noskaņa. Pēdējo gan nedaudz traucēja migrējošu jauniešu bari, kas acīmredzami nezināja, ko darīt šādā koncertā, vai arī kur likties (jo tobrīd nekas cits festivālā neskanēja), taču tas bija sīkums. Caribou spēj uzburt ļoti spilgtu piedzīvojumu, kas transformē pūli laikā un telpā, radot patiesi maģisku Positivus mirkli. Žēl, ka tas nevarēja turpināties vēl un vēl.
Ne tik garus aprakstus, bet izcelšanu ir pelnījuši arī pašmāju Buu un Chris Noah, kā arī džeza ģitāras virtuozs Thundercat. Tāpat tomēr citā veidā, skaistus mirkļus dzīves baudītājiem ar zināmu pieredzi sniedza arī ansis, Bas un pat Sofaygo, kurš kopā ar savu dīdžeju lieliski tika galā ar neordināro situāciju, kurā nokļuva Meganas neierašanās dēļ.
Vai šis bija visu laiku labākais Positivus? Noteikti nē. Divu gadu pauze bija jūtama ne tikai publikā, bet arī dažās organizatoriskās nepilnībās gan plānojot (un pārplānojot) programmu, gan vienkārši dažādos sīkumos, kas it kā ir nelieli, bet laika gaitā kļūst pamanāmi. Vai īsts Positivus ir iespējams Lucavsalā? Visticamāk, jā. Tā noteikti nav Salacgrīva, taču vieta kopumā ir gana piemērota, kaut sajūtās nedaudz par mazu. Nākamgad gribētos ieraudzīt sekmīgāku skatuvju novietojumu, kā arī vietu vēl vienai mazai skatuvei, kura noteikti trūka. Vai šis bija Positivus arī tā ilggadējiem cienītājiem un pieredzējušākiem mūzikas baudītājiem? Daļēji, taču šoreiz bija jāiegulda mazliet darba, lai lieliskas pērles atrastos arī tiem, kas nemeklēja ballīti vien. Pāris no tām bija ļoti spožas, un atliek vien cerēt, ka nākamgad to būs vēl vairāk!
Foto: Gundars Zaburdajevs