Bloc Party - Hymns
Pirms trīs gadiem daudziem Bloc Party klausītājiem varēja šķist, ka grupai drīz pienāks gals. Koncertos bundzinieku Metu Tongu sāka aizvietot grupas bungu tehniķe, kā arī Hot Chip bundziniece Sāra Džouns, un pēc tūres no grupas aizgāja arī basģitārists Gordons Moukss. Taču solists Kele Okereke nolēma nepadoties, ierakstot jauno albumu Hymns un grupas sastāvā aicinot jauno bundzinieci Luīzi Bērtlu un Menomena dalībnieku Džastinu Harisu. Galvenie jautājumi, kas pagājušā gada garumā nodarbināja grupas cienītājus — vai pārmaiņas būs izdevušās un kā skanēs jaunais Bloc Party ieraksts?
Pēc pirmo singlu noklausīšanās iespaids par gaidāmo ierakstu bija izveidojies jau pietiekami slikts. The Love Within, ko var dēvēt par vājāko ierakstā atrodamo dziesmu, daudziem bija grūti pat noklausīties līdz galam. Mēģinājums izveidot deju mūzikas himnu beidzās ar vienu no vājākajām Bloc Party dziesmām, ko apvienība vēl pie tam nolēma izmantot kā galveno Hymns singlu. Ja piedziedājums vēl varētu šķist pieņemams, tad dziesmas garumā skanošais sintezators un tās production kopumā liek domāt, ka tas labākajā gadījumā ir B-puses vērts materiāls.
Klausoties Hymns, nepamet sajūta, ka albumu veido daudzas nepabeigtas dziesmas. To var attiecināt, piemēram, uz Virtue, kurā ik pa brīdim skanošais sintezators šķiet lieks un bojā dziesmu kopumā. Lai gan elektronika Bloc Party skanējumā bija sastopama jau iepriekš, tas nekad nebija tādā daudzumā, kā tas ir šoreiz. Izcilā Silent Alarm albuma, kur dziesmas galvenokārt tika balstītas uz ģitārām, cienītājiem šajā albumā nebūs daudz skaņdarbu, kas atgādinātu vecos Bloc Party. So Real, kas ir liekama starp albuma kvalitatīvajām dziesmām, varētu būt tuvākā tam, ko Bloc Party darīja iepriekš. Šajā gadījumā ir atrasts līdzsvars starp vēlmi skanējumā iepludināt elektronikas elementus, bet tajā pašā laikā saglabāt sajūtu, ka šo albumu veidoja tieši šī britu apvienība.
Par jaunajiem dalībniekiem pēc plates noklausīšanās spriest ir grūti, jo viņu dalība tajā ir minimāla. Jaunā bundziniece tika atrasta tikai ieraksta procesa beigās, bet basģitārists, lai gan aicināts grupā agrāk, lielu lomu ieraksta tapšanā nespēlēja. Ja pievērš uzmanību tam, kā skan bungas, tad var novērtēt to, cik liels ieguldījums iepriekšējos albumos bija Metam Tongam. It īpaši to var novērot Different Drugs, kuras laikā atkārtoti rodas sajūta, ka tiek klausīts demo ieraksts, jo grūti noticēt, ka kāds, kurš strādāja pie ieraksta māsteringa, ko tādu pieļautu. Pie albuma labajām dziesmām vēl var pielikt Exes, kur nevarētu pārmest nepabeigtības sajūtu, vājo bungu spēli, kā arī lieku, nesaprotamu elektronikas pielietojumu.
Noslēgumā jāatzīst, ka pēc pirmajiem singliem iespaids par albumu bija sliktāks, nekā tas ir pēc albuma noklausīšanās. Tas gan nemaina to, ka Hymns ir dēvējams par vājāko Bloc Party veikumu, taču tajā ir arī novērojamas pozitīvas iezīmes. Starp tām varētu būt vēlme attīstīt skanējumu un pārdomātā ieraksta kompozīcija, struktūra, jo tas ir viens veselums, nevis savstarpēji nesaistītu dziesmu izlase. Neskatoties uz šiem faktoriem, rodas iespaids, ka Hymns ir nepabeigts albums, kas tika radīts sasteigti. Varbūt Bloc Party vēl mācīsies no savām kļūdām un izdos kādu lielisku ierakstu, bet šobrīd to ir grūti iztēloties un tā vietā, lai klausītos Hymns, iesakām labāk paklausīties Silent Alarm, albumu, kura dēļ par viņiem vēl runā un kura dēļ viņi ieies mūzikas vēsturē.
4.5/10
