Summer Sound 2019 festivāla apskats

Aizvadītajā nedēļas nogalē Liepājā tika aizvadīts nu jau devītais Summer Sound festivāls, kura ietvaros divās dienās uz piecām skatuvēm kāpa kopumā vairāk nekā 50 dažādu mūziķu. Kaut šis skaits ir visai līdzīgs iepriekšējiem gadiem, izpildītāju (un arī paša pasākuma) kvalitāte šogad bija sasniegusi vēl nepieredzētus augstumus.

Līdz šim esmu bijis teju visos Summer Sound, izlaižot vien 2012. un 2017. gada festivālus, līdz ar to uzskatu, ka gana objektīvi varu spriest par festivāla attīstību laika gaitā. Pēc gana pārliecinošā starta un tādiem hedlaineriem kā Kelvins Heriss, The Big Pink un Mika, kas tolaik zināmā mērā pat bija vērtējams kā neliels, bet izaicinājuma cimds Positivus virzienā, nākamajos gados pasākums nedaudz piebremzējās. Vienu gadu trūka spilgtu galveno mākslinieku, otru — spēcīgas dienas programmas, bet vēl citu — pasākuma organizācija varēju būt labāka. Kaut gan pēc katra no festivāliem kopējā sajūta it kā bija patīkama, taču, atskatoties vēsturē, neviens no tiem nav palicis atmiņā kā īpaši spilgts notikums. Prieks, ka beidzot tas ir mainījies, un nešaubos — 2019. gada Summer Sound atmiņā paliks vismaz tikpat, ja ne vēl vairāk kā pats pirmais festivāls.

Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šoreiz grūti atrast pat vienu organizatorisko lietu, par ko varētu piekasīties organizatoriem. Koncerti sākās laikā, teritorija bija labi iekārtota un sakopta, netrūka dažādu aktivitāšu, skaņa bija lielākoties laba, turklāt programma bija labi pārdomāta, būtībā visu laiku piedāvājot paralēli divu tipu koncertus, vienus mūzikas baudītājiem, otrus — festivāla aktīvākajiem ballētājiem. Vienīgais, par ko varētu diskutēt — uz aktīvāk apmeklētajiem koncertiem pie Stendera skatuves, piemēram, Singapūras satīnu, tālāk stāvošajiem skaņa sāka pārklāties ar netālu esošo Jim Beam deju telti. Es gan lieliski apzinos, ka šis nav jautājums, ko varētu atrisināt ērti un nesāpīgi, jo vietas teritorijā ir tieši tik, cik ir. Vienīgais, ko var ieteikt — tik pieprasītus vārdus pārcelt citviet, piemēram, uz Aldara skatuvi nakts vidū.

Kā jau pēdējos gados ierasts, piektdiena, vismaz galvenajā skatuvē, bija atvēlēta dīdžejiem un kopumā dejiskākiem ritmiem, kamēr sestdienā uzsvars tika likts uz mūziku tās baudītājiem, neaizmirstot arī par kopējo ballītes noskaņu. Te gan uzreiz jābilst, ka vietām bija vērojamas atkāpes no šī scenārija (Bermudu divstūris uz Galvenās skatuves sestdienā, piemēram), taču kopumā šādu tematisko bloku veidošana ir atzīstama lieta, ko lieliski pierādījusi arī Positivus pēdējo gadu pieredze ar, piemēram, džezu sestdienu pēcpusdienās.

Viens no man personīgi lielākajiem pārsteigumiem Summer Sound bija tā publika. Šķiet, nekad nebūtu iedomājies, ka Aijai Andrējevai, un, nedaudz mazākā mērā arī Jānim Stībelim, ir tik plašs un aktīvs fanu pulks, kas gatavs skaļi dziedāt līdzi teju visiem skaņdarbiem. Turklāt viņu koncertu apmeklētāji bija daudzveidīgāki nekā varētu šķist — blakus solīdiem pāriem ap 40 netrūka arī daudz jaunu cilvēku jāgerkrellēs. Šis dīvainais, taču pārsteidzoši saskanīgais cilvēku mikslis radīja, piemēram, visaktīvāk līdzi dziedošo pūli The Sound Poets koncertos, kādu esmu redzējis, tāpat arī pārvēršot Labvēlīgā tipa, jau pieminēto Singapūras satīna un pat Double Faced Eels (kuri izpilda pārsteidzoši daudz savu pirmo divu albumu skaņdarbu) koncertus pamatīgos sadziedāšanās svētkos.

Kā jau iepriekš minēju, piektdienas galvenie vārdi bija trīs dīdžeji, kas viens otru nomainīja uz Galvenās skatuves. Kā pirmie uz tās kāpa nīderlandiešu duets The Him, kas man personīgi kļuva par ļoti patīkamu pārsteigumu ar pārdomātu, aizraujošu un kvalitatīvu setu, kurā netrūka muzikālās dažādības, vienlaikus neaizmirstot spēlēt vienu lielu hitu pēc otra. Lietuviešu jaunais spīdeklis Dynoro tikmēr bija gluži pretstats, viņa priekšnesumā trūka dažādības, kā rezultātā tas kļuva par ļoti monotonu troksni stundas garumā. Tiesa, ballīti tas bija iegriezis gana labu, lai uz vakara galveno notikumu, Sigala uzstāšanos, pūlis būtu gatavs darīt visu, ko viņš (un viņa publikas uzkurinātājs) prasītu. Kā dzirdēju no cilvēkiem, kas EDM pazīst labāk par mani, Liepājas publikai gan neesot bijis tik daudz jaudas kā lielajos žanra festivālos, taču es to nemanīju. Starp citu, īsi pirms viņa uzstāšanās man bija iespēja nointervēt Sigala, un šo sarunu meklē Intro.lv jau rīt.

Viens no manis gaidītākajiem koncertiem sestdienā bija jaunās pašmāju popdīvas Patrisha uzstāšanās. Biju patiesi ieintriģēts par to, ko viņa spēs piedāvāt, un, ja godīgi, pie viennozīmīgas atbildes netiku. Tā kā mūziķei savu dziesmu vēl nav gana daudz, lauvas tiesu programmas veidoja kaverversijas, ko bija plānots noslēgt ar trim viņas solo skaņdarbiem. Tiesa, tehnisku problēmu dēļ izskanēja tikai viena pavisam jauna dziesma un lielais hīts Es varu būt tā, kas abas bija ievērojami pārākas par visu citu, kas tika izpildīts. Lielākā daļa pārējās programmas sastāvēja no Dua Lipa kaverversijām, ko būtu grūti nosaukt par komplementārām Patrishas balsij. Kaut pūlis uz šiem hītiem pavilkās lieliski, manuprāt, viņu vokāli ir pārāk atšķirīgi, lai Patrīcija šos skaņdarbus spētu pavilkt pietiekami pārliecinoši, turklāt nepameta sajūta, ka viņas balsij joprojām trūkst spēka un pamatīguma. Nešaubos, ka ar laiku šis tiks labots un joprojām esmu drošs par viņas spožo nākotni, par ko liecināja arī, šķiet, lielākais pūlis pie Barley Bros skatuves visā festivāla laikā, bet pašlaik viņa vēl šķiet nedaudz par zaļu.

Vēl viens sestdienas koncerts, kas būtu pelnījis īpašu atkāpi, un par ko palika divejādas sajūtas, bija Laika Suns uzstāšanās. No vienas puses, tas sākās kā pārliecinoši labākais rokšovs festivālā un skanēja lieliski. Tāpat tas izcili arī noslēdzās ar Pavasari, Ir jau vēls un Sitīsim logus!. Diemžēl tam visam pa vidu bija mana gaidītākā daļa — Sirds un Dažas no meitenēm, kas... skanēja pārsteidzoši slikti. Es patiesi ceru, ka grupu piemeklēja kādas tehniskas neveiksmes, nevis viņi nespēj šīs dziesmas nospēlēt dzīvajā, jo, salīdzinot ar visu pārējo koncertu, šīs dziesmas bija kā nakts pret dienu.

Kaut nav nekādu šaubu, ka dienas un visa festivāla kopumā pārliecinoši nozīmīgākais vārds bija Gogol Bordello, par Summer Sound apmeklētāko un skaļāko notikumu bez šaubām kļuva Bermudu Divstūra uzstāšanās pirms viņiem. Tur bija pilns ar ballētājiem un negulētājiem, kuri zināja ikkatras grupas dziesmas ikkatru sekundi, un tas arī, manuprāt, ir viss, kas par šo uzstāšanos būtu jāzina. Tiesa, no manas puses tā nav tikai kritika — kaut personīgi šo novērtēt nespēju un par muzikālajām kvalitātēm nav pat vērts diskutēt, viņu spēja pavilkt un izklaidēt pūli ir apbrīnojama.

Starp citu, Bermudu Divstūra uzstāšanās laikā man bija iespēja aprunāties ar Gogol Bordello līderi Jūdžīnu Hucu (meklē šo interviju Intro.lv parīt), un sarunas laikā pieskārāmies arī tematam par mūziku, kas skan pirms viņiem. Kaut varēja just, ka viņš par duetu ne tuvu nav sajūsmā, izskanēja tēze, ka, neatkarīgi no noskaņas pirms tam, Gogol Bordello ātri vien to nomainīs ar savējo. Un tā ir absolūta tiesa. Kaut viņus sagaidīja vismaz uz pusi mazāks pūlis nekā iepriekšējo mūziķu laikā, par aktivitāti un dziesmu zināšanu, vismaz sākumā, sūdzēties būtu grēks. Vēlāk gan pūlis nedaudz pierima, šķietami sagura un tā rindas samazinājās, kam loģisku izskaidrojumu atrast grūti, jo šis bija patiesi izcils koncerts. Cilvēku attieksme lielā mērā liek vilkt paralēles ar pērno Positivus, kad arī uz pārliecinoši labāko festivāla koncertu (Niku Keivu), publikas bija nepieklājīgi maz, daudziem, šķiet, pat neaptverot, ko viņiem ir iespēja pieredzēt. Protams, Gogol Bordello nav tāda kaluma mūziķi, taču arī viņu priekšnesums atstāja tik spēcīgu pēcgaršu, ka pašlaik tas ir pamatīgi nomācis jebkuras citas atmiņas no Summer Sound, jau atkal atgādinot, cik ļoti svarīgi ir pasākumu noslēgt ar īsto, patiesi nozīmīgo hedlaineri.

Kā jau minēju raksta sākumā, šis bija pārliecinoši labākais Summer Sound kopš paša pirmā festivāla 2011. gadā, un, manuprāt, labākais vispār. Prieks, ka to bija novērtējusi arī publika, ierodoties vairāk nekā uz pusi lielākā skaitā nekā pērn un pašlaik atliek vien novēlēt, lai festivālam līdzīga attīstība izdodas arī nākamgad. Pasākumam piemērotākā formula ir atrasta, nešaubos, ka turpināt attīstības procesu nebūs viegli, bet, ja tas izdosies, Latvijā būs jau otrais festivāls, kura apmeklēšana ik gadu ir obligāta!

Foto: Publicitātes foto