Festivāla apskats: Tallinn Music Week 2022

Vien aptuveni septiņus mēnešus pēc 2021. gada izlaiduma, aizvadītajā nedēļas nogalē Igaunijas galvaspilsētā norisinājās ikgadējā mūzikas konference Tallinn Music Week. Nezinātājs varētu domāt, ka šī bija atgriešanās pie pasākuma saknēm un normalitātes — vismaz norises laika ziņā pavasarī —, taču teju no ikviena cita skatu punkta šis bija kā jauns sākums, kura uzskatāmākā izmaiņa bija diena Narvā, kas oficiāli pasākumu padarīja par Tallinas — Narvas mūzikas nedēļu. Eksperiments nenoliedzami interesants, taču vismaz man nebūs iebildumu, ja tas nebūs uz palikšanu.

Šķiet, nu jau varam oficiāli teikt, ka gan TMW, gan visi pārējie pasākumi, kas notiks šogad, ir pārdzīvojuši pandēmiju. Šī gada notikumu ne tikai nepavadīja nekādi ar covid saistītie ierobežojumi, bet liekas, ka neviens par tiem pat ne uz brīdi neiedomājās — tik pilnas zāles un brīžiem saspiestu publiku vismaz es nebiju novērojis kopš 2020. gada paša sākuma. Manuprāt, tā ir ļoti laba zīme ne tikai šim festivālam, bet arī jebkuram citam plānotajam pasākumam, jo vismaz es ticu, ka lēnām, taču gana pamatīgi publikas uzticību izdodas atjaunot, un, vismaz vasaras muzikālie notikumi, noteikti notiks kā plānoti.

Pandēmiju nepieminēju nejauši — TMW ar to lieliski tika galā arī abos iepriekšējos gados, turklāt tad sarīkotie pasākumi pamatīgi pārspēja jebkuras manas cerības un gaidas. Šogad savukārt bija citādi — pēc pamatīgā uzrāviena iepriekšējos gados, šī konference šķita kā solis atpakaļ. Varētu pat teikt, vēriena ziņā tā bija tāda, kādu gaidītu pandēmijas epicentrā, nevis 2022. gadā, kad vismaz uz vasaru tā šķiet jau palikusi pagātnē. Iemesli tam ir vairāki un lieliski saprotami — galu galā, ir ļoti, ļoti sarežģīti 7 mēnešu laikā sarīkot divus festivālus, turklāt pirmo reizi arī divās pilsētās, taču tas rada loģisku jautājumu — vai tādā gadījumā tiešām bija nepieciešams doties uz Narvu?

Politiski un simboliski šis ir pat ļoti loģisks lēmums — ņemot vērā Krievijas uzsākto karu Ukrainā, šķiet tikai pareizi pamatīgi izcelt Igaunijas lielāko krievu centru, kas turklāt atrodas uz robežas ar austrumu kaimiņu. Sestdienas programmu pilsētā atklāja Igaunijas prezidenta Alara Karisa uzruna, bija sagatavota pietiekami plaša diskusiju programma angliski un krieviski, tāpat arī muzikāli šī diezgan droši bija spēcīgākā diena. Klausītāju vērtējumam tika nodotas Igaunijas superzvaizgnes Trad. Attack!, viens no pēdējo gadu atzītākajiem producentiem pasaulē Floating Points, Domino Records spīdekle Tirzah, lieliskos somus Neov un virkni citu gana skaļu vārdu šāda tipa festivālam. Arī galveno koncertu norises vieta — pamestā kokvilnas ražotne Kreenholm, burtiski izstaro savu urbāno personību un ir izcili piemērota koncertu norisei.

Lasot šīs rindas, varētu rasties loģisks jautājums — ja jau viss bija tik labi, kāpēc gan iepriekš izteicu domu par to, ka varbūt labāk būtu bijis neapmeklēt Narvu? Pavisam vienkārši — kaut idejiski šī doma ir lieliska, praktiski tā nestrādā ne tuvu tik labi kā gribētos. Sestdienas vakars bija lielisks atgādinājums, kāpēc mūsu platuma grādos āra koncerti salīdzinoši agros pavasara vakaros un naktīs nav laba doma — spēcīgs lietus un vējš aptuveni sešu grādu temperatūrā galīgi nav tie labākie apstākļi, kuros stundām ilgi baudīt mūziku ārā. Tāpat arī tiem, kas ieradās no Tallinas, šis apmeklējums nozīmēja agru autobusa braucienu uz Narvu, kā arī ļoti vēlu nakts braucienu atpakaļ. Protams, var jau teikt, ka paēdušai pelei milti rūgti, kas noteikti daļēji arī ir taisnība, taču pati galvenā problēma ir kopējā vienotā festivāla sajūtas izjukšana. Pasākums Igaunijas galvaspilsētā knapi bija paspējis uzņemt īstos apgriezienus, kā pēkšņi tika norauts stopkrāns, un visa uzņemtā inerce jāsāk uzņemt no jauna, turklāt pavisam citur. Īpaši izteikti tas bija tieši konferences ziņā — liekas, ka tās apmeklējums samazinājās vismaz uz pusi. Man ļoti patika kāda kolēģa no Anglijas atziņa, ka daudz vērtīgāk būtu bijis Narvas sadaļu iekļaut vai nu kā uvertīru trešdienā, vai arī pirmo TMW dienu ceturtdienā, jo tad viss pasākuma plūdums šķistu daudz dabiskāks un loģiskāks. Pilnībā pievienojos šādam spriedumam, un iešu pat vēl tālāk — manuprāt, labāk būtu Station Narva atkal rīkot kā atsevišķu pasākumu, gluži kā tas bija iepriekšējos gados.

Kā jau minēju iepriekš, arī festivāla Tallinas sadaļa šoreiz šķita mazāk apjomīga kā bijām pieraduši to redzēt iepriekš. Teju pilnībā ir pazudusi Tastes sadaļa, kurā piedalījās dažādi pilsētas restorāni, līdzīgi kā Rīgas restorānu nedēļā. Tāpat arī bezmaksas koncerti City Stage programmas ietvaros bija tik niecīgā skaitā, ka jebkurš apmeklētājs mierīgi varētu pat nepamanīt tādu eksistenci. Visbeidzot, arī TMW šķietami svarīgākās sadaļas — showcase koncertprogrammu — daudzums bija mazāks kā jebkurā no pēdējiem gadiem. Te gan uzreiz jāatzīmē, ka šajā aspektā kvalitāte aizstāja kvantitāti, jo muzikālā piedāvājuma daudzveidība bija viena no lielākajām festivāla vēsturē. Īpaši vēlētos izcelt eksperimentālās tautas mūzikas ritmus Dienvidāfrikas piedāvājumā, kā arī Kanādas mūzikas eksporta biedrības sagatavoto pamatā dažāda veida indie mūzikas vakaru. Starp citu, arī mūsu pašu festivāla Skaņu mežs kūrētā skatuve bija viena no festivāla virsotnēm, kas pamatīgi atsvaidzināja vispārējo programmu. Visbeidzot, vēlreiz ir vērts pieminēt arī tā sauktos lielos vārdus — gan Narvā redzamos Floating Points un Tirzah, gan arī Tallinas sadaļas pirmo mākslinieku Ivanu Dornu — ikviens no viņiem mierīgi varētu ieņemt nebūt ne tās mazākās ailītes arī Positivus vai jebkura cita festivāla Baltijā programmās.

Lielā mērā tieši šī divējādā daba arī ir tas, ar ko man paliks atmiņā 2022. gadaTallinn Music Week. Festivālā nenoliedzami bija daudz lieliskas idejas un iestrādnes, taču lielākā daļa no tām šķita līdz galam nepabeigtas, tādējādi atstājot mazuma pēcgaršu. Visdrīzāk tas bija saistīts ar laika trūkumu, pārāk lielo vērienu vai abu šo faktoru kombināciju, kā rezultātā man šobrīd spilgtākas atmiņas ir palikušas par festivālu kā tādu, nevis tā muzikālajiem varoņiem. Tieši tāpēc novēlu nākamā gada Tallinas mūzikas nedēļas izlaidumam atkal atrast pareizo balansu, varbūt eksperimentēt nedaudz mazāk, toties tādējādi jau atkal piedāvāt plašāku programmu, lai jau atkal būtu sajūta, ka TMW ir nenoliedzami svarīgākā mūzikas konference reģionā ne tikai tāpēc, ka tā ir vienīgais šāda tipa un apjoma pasākums. Un zinot viņu vēsturi, man nav ne mazāko šaubu, ka tas izdosies!

Foto: Publicitātes foto