Foo Fighters - Wasting Light

Vai jaunais Foo Fighters ieraksts ir bijis gaidīšanas vērts?

Ja citas grupas savus albumus ieraksta profesionālās studijās, tad Foo Fighters savu septīto studijas albumu Wasting Light ierakstīja… apvienības līdera Deiva Grola garāžā. Jau labu iepriekš šis ieraksts bija solīts kā pats smagākais Foo Fighters vēsturē. Vai tā tiešām ir, var spriest katrs individuāli, bet šo rindu autors vairāk sliecas uz atbildi "Jā" — par kvintetu kļuvusī grupa, bruņojusies ar pamatīgu vokālu, četriem ģitāristiem un spēcīgu bungu skaņu, izdevusi patiešām smagu albumu.

Foo Fighters cienītāji (kā arī pārējā pasaule, protams) pirmo dziesmu no jaunā albuma sagaidīja jau februāra vidū — tika izdots White Limo videoklips. Jāteic, ka šī dziesma gan kopējo albuma skanējumu neraksturo, taču tas tāpēc to par sliktāku nepadara — rēcošais vokāls un superagresīvais pavadījums kopumā veido ļoti spēcīgu skaņdarbu. Kas tuvāks Wasting Light "vidējam aritmētiskajam" bija pirmais singls Rope. Šis veikums jau bija tuvāks klasiskam Foo Fighters skanējumam. Visticamāk, labākā dziesma albumā.

Pievērošoties pārējām dziesmām, katrā atrodas kas tāds, ko ir vēlēšanās izcelt. Izņēmums nav arī I Should Have Known ar bijušo Deiva Grola grupas biedru no Nirvana laikiem Kristu Novoselicu, kurš šajā dziesmā iespēlējis basu un akordeonu. Šādas salīdzinoši mierīgākas dziesmas Foo Fighters repertuārā parādās ne pirmo reizi un neko citu kā labus vārdus teikt nevaru. Minot vēl kādas konkrētas dziesmas, jānosauc Dear Rosemary un Alandria — abām piemīt nedaudz īpatnējs skanējums, kas patiešām piesaista.

Varbūt kāds no Wasting Light bija gaidījis ko vēl smagāku, tomēr jāatceras, ka Foo Fighters ir roka, nevis metāla grupa. Nodalot žanrus, šis ieraksts nosaucams par alternatīvā/smagā roka hibrīdu, kas jau izpelnījies visai pozitīvas atsauksmes no pazīstamākajiem mūzikas portāliem. Augstajiem vērtējumiem pievienojas arī eRoks.lv, jo patiešām — pelnīti. Iespējams, ka Rope nav tik spēcīga dziesmā kā The Pretender no Foo Fighters iepriekšējā albuma, taču tā noteikti ir ļoti tuvu tam, turklāt 2007. gadā izdotais Echoes, Silence, Patience & Grace kopumā noteikti ir vājāks par šo ierakstu.

48 minūtes patiešām labas mūzikas, kas paliek labāka ar katru noklausīšanās reizi. Atbildot uz ievadā uzdoto jautājumu, jāteic, ka šis ir viens no gadījumiem, kad jāatzīst — bija vērts gaidīt.

8,5/10