Instrumenti - Cilvēks
Pagājušās vasaras vidū Siguldas pilsdrupās piestāja grupas Instrumenti lielais kuģis, lai atrādītu savu tobrīd svaigāko veikumu — albumu Atkala. Pēc pāris gadu klusēšanas un virknes eksperimentu, apvienība pārsteidza ar vienu no labākajiem popmūzikas albumiem kādu pēdējos gados latviešu valodā bija nācies dzirdēt. Tam bija pārdomāta dramaturģija, noskaņa un arī noformējums, tas bija kaut kas jauns un vēl nedzirdēts kā muzikāli, tā tekstuāli. Jau toreiz Siguldā bija skaidrs, ka turpinājums sekos ar lielkoncertu Rīgā. Bet tas, redz, nenāk viens, jo nāk arī Cilvēks — Instrumenti jaunākā plate.
Pati grupa šo ierakstu pieteica kā “diptiha otro daļu” jeb turpinājumu Atkalā iesāktajam. To var ne tikai saskatīt ieraksta vizuālajā noformējumā, kurā iepriekš iesākto noskaņu turpinājusi veidot Džemma Skulme, bet arī sajust skanējumā. Tiesa, pirmie divi singli lika arī noprast, ka gaidāmais ieraksts piedāvās arī kaut ko savu, no Atkalas atšķirīgu un grupas daiļradē jaunu. Īpaši spilgti tas izpaužās dziesmā Augstākā līmeņa mīlestība, kas ir iepriekšējā Instrumentu muzikālajā piedāvājumā vēl nedzirdēts un visai skaļš ģitāru uznāciens, savukārt Visā visumā visums ir viss it kā piedāvā ko jaunu, vienlaikus arī turpinot HES un Tu sintpopa virzienu ar atsvaidzinošiem eksperimentiem skanējumā.
Ar šīm dziesmām tad arī tiek ievadīts Cilvēks. Kad tās ir garām, ir laiks pārsteigumiem, un diemžēl jāsaka, ka ne tiem patīkamākajiem. Lai neradītu iespaidu, ka visa vaina ir sadarbībā ar Prāta Vētru skaņdarbā Te saule aust, uzreiz jābilst, ka tā nav. Šī dziesma pati par sevi ir galvas tiesu pārāka par iepriekšējo prātinieku kopdarbu ar citu Latvijas supergrupu Musiqq Debesis iekrita Tevī veidolā, un, kaut muzikāli īpaši nepārsteidz, kopumā ir visai solīds darbs. Drīzāk vilšanās saistās ar to, ka turpmāk Cilvēks vairs nespēj piedāvāt neko jaunu, drīzāk vēlreiz atkārtojot visus tos motīvus, ko mēs jau dzirdējām Atkalā.
Līdz ar Prāta vētru, albumā kā viesmākslinieki piedalās arī Intars Busulis un ansis. Gluži kā Te Saule aust, arī Nēnujā ar Busuli iesākas interesanti un šķietami eksperementāli, bet jo ilgāk dziesma skan, jo vairāk jautājumu rodas, no kuriem galvenais — vai viņa piesaistīšana ir attaisnojusies? Vai tiešām Intara vaidēšana un stenēšana sniedz kaut ko tik īpašu, ko Instrumenti nespētu radīt paši? Drīzāk rodas iespaids, ka šis bija no tiem gadījumiem, kad bija vēlme sadarboties ar konkrēto izpildītāju, faktu, vai ir tam piemērota dziesma, atstājot otrajā plānā. Zināmā mērā līdzīgus vārdus var teikt arī par veikumu kopā ar ansi Atmiņas problēmas. Tiesa, šoreiz dziesma ir līmenī, mākslinieki viens otru labi papildina, vien tāds “sīkums”, ka ansis šajā darbā izklausās nozīmīgāks par Instrumentiem, kā rezultātā loģiskāk būtu Atmiņas problēmas atrast repera, nevis grupas ierakstā.
Ja Cilvēks ir jāraksturo pāris vārdos, tad to gribētos dēvēt par Atkalas b-pušu izlasi. Vairāki skaņdarbi ļoti tieši atkārto iepriekšējā albumā dzirdēto. Ļoti bieži sastopamās spēles ar vārdiem un burtiem (piemēram Pus4rāpus no rīta, Es nolēmu Tevi pazīt, Kādā sakarā) atsauc atmiņā HES un Tu, un, lai arī brīžiem uzjautrina, kopumā vairāk nogurdina un apnīk, jo izskan gandrīz katrā otrā dziesmā, savukārt Patiesībai teju vai nepieklājīgi daudz atgādina Lūk, Tava dziesma skan. Atšķirībā no Atkalas šajā albumā trūkst arī skaidras dramaturģijas, un, lai raksturotu Cilvēka struktūru, visprecīzāk atbilstu angļu valodas izteiciens “all over the place”. Vairākas kompozīcijas, piemēram, Cilvēks, šķiet ne līdz galam pabeigtas skices, kuru potenciāls varētu būt daudz augstāks, savukārt citas, kā Kādā sakarā, Rīgas metro un Es nolēmu tevi pazīt, gluži vienkārši rada vēlmi ātri vien pārslēgt nākamo dziesmu ar cerību, ka tikko dzirdētais bija vien pārpratums.
Pēc ļoti laba pirmo divu singlu pieteikuma, beigu beigās albums tomēr lika vilties. Šī vilšanās ir sāpīga un negaidīta, jo Atkala bija ne tikai līdz šim augstākais punkts Instrumentu daiļradē, bet arī labākais albums pēdējo gadu Latvijas popmūzikā kopumā. Neskatoties uz virkni lielisku ideju, kopumā Cilvēkam pietrūkst secīguma un vienotas noskaņas, tas šķiet pārlieku haotisks un daudz mazāk noslīpēts, salīdzinot ar jebkuru no iepriekšējiem grupas veikumiem. Instrumenti līdz šim savu kvalitātes latiņu ir turējuši ļoti daudz, tāpēc ir tikai loģiski, ka no viņiem arī prasām attiecīgi daudz.
6/10