Juris Simanovičs - Kā samierināties ar savu nenozīmību
Tu ēd slikti un smēķē par daudz,
Un dzer tā, ka pašai no sevis jau kauns.
Pastāsti man kā tu izkulsies šoreiz,
Pastāsti, dārgā, to pistoles lodei.
Bērnības Milicijas vokālists Juris Simanovičs ir atgriezies ar savu otro solo albumu — Kā samierināties ar savu nenozīmību. Ir pagājuši četri gadi kopš iepriekšējā solo diska Riperogrāfija un trīs gadi — kopš pēdējā Bērnības Milicijas ieraksta Dzeriet Van Hutena kakao. Šo laika plūsmu var just arī jaunajā albumā, kura teksti ir kļuvuši vēl tiešāki, respektīvi, tajos ir daudz mazāk abstraktu metaforu un tiešāks sociāls reālisms.
Muzikāli albums savieno akustisku ģitāru ar elektroniskās mūzikas skaņas gleznām. Piemēram, albuma pirmā dziesma Apsūdzība formālismā ir gandrīz 3 minūtes gara instrumentāla glezna, kura ar savu vispārēji nomācošo skaņu un panikas lēkmi izraisošo ritmiku stilistiski atgādina agrīnu projekta Strops daiļradi. Šādam netradicionālam albuma sākumam seko tipiskā Jura stilā ieturētā dziesma Ak, Dievs, es Tev neticu, kas iederētos arī Jura iepriekšējajā albumā un pēc negaidītā sākuma kalpo kā patīkams atelpas brīdis. Tālāk seko Garlaicīgi — vājākā no albuma dziesmām, taču tāpat izbaudāma. Albuma idejiskais centrs ir Pastāsti lodei, kur kopā sapinas visi albuma idejiskie elementi — bailes no pieaugšanas, depresija un citas garīgas slimības, kā arī mūsdienu divdesmitgadnieku dzīves problēmas. Gan idejiski, gan muzikāli šis albums atgādina Martas Asinis pirmos divus albumus, tiesa, lai kā man patiktu Martas Asinis, jāatzīst, ka Jurim ir sanācis daudz kvalitatīvāks ieraksts. Kā arī atšķirībā no Martas Asiņu Filipa Deruma Juris šīs problēmas nevis glorificē, bet apskata no realitātes skatu punkta.
Albuma otra puse pakāpeniski paliek arvien elektroniskāka un eksperimentālāka. Instrumentālais Pornogrāfija un nāve, kurā var sadzirdēt industriālā projekta V.S.K.B. ietekmi, episkais Tu neesi nežēligs ar savu skaudro stāstu. Albuma dažbrīd saraustīto naratīvu perfekti noslēdz Apsūdzība Funkcionalitātē.
Atsevišķi ir nepieciešams vēlreiz izcelt dziesmu tekstus, kuri nekautrējas būt skaudri, dažbrīd atgādinot sešpadsmitgadnieka dzeju, bet ar pieauguša cilvēka stilu. Konceptuāli albums izraisa domas par pieaugšanu, par nepieciešamību pēc cilvēciska kontakta un laimes meklējumu bezjēdzību. Noklausoties sākotnēji var palikt nedaudz tukša sajūta, jo emocijas, ko raisa albums, ir viennozīmīgi smagas, bet, atkārtoti klausoties, šīs emocijas atgriežas un Jura dzejā atklājas jauni slāņi. Līdzīgas sajūtas latviešu mūzikā pēdējo reizi veiksmīgi raisīja Kartāga deviņdesmito gadu vidū ar savu albumu Zēns ar akmeni.
Izcelt gribētos visas dziesmas, bet ja Jura mūzika nekad iepriekš nav klausīta, tad iesaku sākt ar Pastāsti lodei, Pornogrāfija un nāve un Pilsoņi dusmojas.
9.5/10
