Positivus 2013 festivāla apskats
Iepriekšējā nedēļas nogalē Salacgrīvā norisinājās lielākais mūzikas notikums Baltijas valstīs šogad — Positivus festivāls. Šogad vairāk nekā jebkad iepriekš pasākums bija audzis pilnīgi visos aspektos — sākot ar trešās dienas pievienošanu un jau ierasto apmeklētāju skaita palielinājumu un beidzot ar vairāk un interesantākām sponsoru atrakcijām. Protams, arī muzikālajā ziņā šis bija solis uz priekšu, kas ļauj ar pārliecību apgalvot, ka Positivus joprojām ir uz pareizajām sliedēm.
Vēl pirms pasākuma norises bija parādījušās nelielas bažas, ka mātes dabas dēļ šis pasākums varētu būt nedaudz mazāk pozitīvs nekā visi iepriekšējie, jo, kaut gan festivāla sajūta ar dubļiem, gumijniekiem un lielu lietusgāzi ir feina lieta, diezin vai atrastos diži daudz ekstrēmistu, kuriem gribētos patstāvīgi būt slapjiem kā žurkām bez īstas iespējas izžūt pat teltī. Par laimi, Salacgrīva izrādījās kā mistiska oāze mūsu zemē (ja kādam tā labpatīkas — maģiskā karaļvalsts), kurā pastāvīgi spīd saulīte un arī visādi citādi daba palīdz radīt festivāla sajūtu.
Ja jau ierunājos par atmosfēru, tad ar prieku jāsecina, ka arī kārtējo piecu tūkstošu apmeklētāju pievienošanās ballētāju pūlim to nav sabojājusi. Cilvēki joprojām ir ļoti pozitīvi, smaidīgi un atvērti visam notiekošajam, ko noteikti sajuta arī mūziķi, kuri pasākumā bija ļoti pieejami. Tas, ka mazās vai pašmāju grupas mēdz pēc saviem priekšnesumiem doties pie publikas, jau ir kļuvis par pasākuma firmas zīmi, taču šoreiz arī daudzas no lielākajām zvaigznēm bija brīvi pieejamas katram interesentam. Piemēram, Two Door Cinema Club, kas jau aptuveni desmit minūtes pēc savas uzstāšanās baudīja !!! radītos ritmus.
Starp citu, noteikti arī jāmin tas, ka šogad Positivus bija labākais teritorijas plānojums tā vēsturē. Redzamākā izmaiņa bija ēdināšanas zonas pārvietošana aiz pakalniņa, kā rezultātā atradās vieta Palladium skatuvei, bet pie Nordea skatuves mūzikas baudītājiem laiku pa laikam vairs neuzmācās ēdiena smarža. Tāpat komplimenti noteikti jāizsaka arī tam, ka visas sponsoru aktivitātes bija vienkopus, kā rezultātā cilvēki, kas vēlējās atpūsties, netraucēja tiem, kuri centās paspēt uz pēc iespējas vairāk koncertiem un otrādi.
Līdzīgi kā pēdējos pāris gadus, arī šoreiz ar kolēģiem izlēmām fokusēties uz koncertu baudīšanu abās galvenajās skatuvēs, visam citam pievēršoties vien tad, kad nekas uz tām nebija vērojams un nebija arī citu darbu. Protams, nav šaubu, ka gan uz Palladium, gan I Love You, gan citām skatuvēm ir pat ļoti solīda vietējo un tuvāko ārzemju izpildītāju programma, taču, manuprāt, ir muļķīgi neaiziet uz ko tādu, kas Latvijā, iespējams, viesojas vienīgo reizi, lai apmeklētu kādu mūsējo vai igauni, kuru būs iespējams noķert jau pēc pāris nedēļām vai mēnešiem.
Pēc iekārtošanās festivāla telšu pilsētiņā, akreditācijas saņemšanas, darba vietas mediju teltī atrašanas un iepazīšanās ar kopējo festivāla teritoriju, kā pirmos vērojām austriešus Elektro Guzzi. Kaut gan tehno ar dzīvajiem instrumentiem ir interesants uzstādījums un atdeve bija milzīga, vismaz tik agrā vakarā viņi bija ļoti garlaicīgi un pārlieku vienveidīgi, tāpēc ātri vien pārmetāmies uz Twenty One Pilots priekšnesumu. Atceros, ka pirms festivāla ar ļoti lielu skepsi skatījos uz šo kolektīvu, domājot, ka tas varētu būt viens no briesmīgākajiem koncertiem šī gada programmā. Par laimi, smagi kļūdījos, un amerikāņi kļuva par vieniem no galvenajiem pasākuma atklājumiem, pateicoties savai enerģijai un vitalitātei, pierādot, ka ir īsta festivālu grupa.
Igauniete Iiris garus komentārus diez vai ir pelnījusi — ja nu vienīgi par to, ka viņas koncerta laikā Instrumenti aicināja ikvienu iemūžināt notiekošo, lai pēc tam no visu sanākušo materiāliem izveidotu The King Of The Wild Things video klipu. Daudz nozīmīgāki (un diametrāli pretēji) bija abi nākamie koncerti — Palma Violets un Crystal Castles. Pirmie lieliski pierādīja, ka viss haips ap viņiem tomēr nav bijis nepelnīts un rokenrols joprojām ir dzīvs (labākais rokkoncerts festivālā), bet otrie, kā jau gaidīts, uz skatuves izveidoja pilnīgu hārdkoru. Nevaldāmas dejas uz skatuves un pie tās — tas vislabāk raksturo kanādiešu koncertu, kuri godam ir nopelnījuši atzīmēšanu kā lielākā Positivus reiva šogad radītāji. Skaidrs, ka pilnīgi visiem kaut kas tik traks pieņemams nebija, taču tas nemaz nav vajadzīgs. Viņi pamanījās nekļūt par šauru nišas produktu, tā vietā kļūstot par pasākuma topa mirkli daudziem, un tas ir pats galvenais. Pirmās dienas galvenie notikumi bija Zodiaks un Noah And The Whale, taču tā kā par šiem abiem koncertiem rakstīju sestdienas rītā iznākušajai Positivus avīzei, šajā rakstā no plašākiem komentāriem atturēšos.
Ak, pareizi — nedrīkst taču aizmirst pirmās dienas ilgi solīto secret act. Nešaubos — ikviens bija vairāk kā pārlaimīgs uzzināt, ka šī prominentā loma tika Lindai Leen, vai ne? Pēc šīs naglas programmas noslēgumā spēlēja divas pašmāju rokgrupas — Laika Suns un Satellites LV. Nedaudz žēl, ka abu uzstāšanās visai redzami pārklājās, taču no tā, ko izdevās redzēt, jāatzīst, ka atzīstams sniegums bija redzams uz abām skatuvēm. Jāpiebilst, ka Satelīti nospēlēja arī jaunu dziesmu ar pagaidu nosaukumu Mākslas Darbs, bet Jānis Žilde nākamajā dienā atzina, ka balss ir nodziedāta visai pamatīgi.
Otrā diena sākās ar dienas darbu plānošanu, iepriekšējā dienā veikto interviju apzināšanu un gatavošanos gaidāmajiem koncertiem, tāpēc dienas pirmajā pusē spēlējušie Sibyl Vane, Latvian Blues Band, Alise Joste un The Sound Poets tika baudīti gana pavirši. Nopietnāku iespēju devām jaunzēlandietim Villijam Mūnam, un šis nu ir no tiem koncertiem, par kuriem pie vienota secinājuma nonākt ir teju neiespējami. No vienas puses, ļoti enerģisks un harizmātisks izpildījums, ko lieliski pierāda mūziķa asiņojošā roka, bet no otras — vāja izpildījuma kvalitāte, kas noteikti nav pat salīdzināma ar ierakstiem. Liekas, ka šis bija viens no tiem priekšnesumiem, kurus izbauda pirmajās rindās lēkājošie, kamēr pārējie tikai rauc degunus.
Pilnīgi cita aina iezīmējās uz Nordea skatuves, kur izcilais Džons Grants mazāk zinošu klausītāju noteikti pārsteidza nesagatavotu. Ļoti patiess un izjusts dziedājums, skaistas melodijas un īstas emocijas — tas viss raksturoja šo kungu, kuru noteikti būtu priecājies izbaudīt vairāk kā vien stundas garumā.
Tāpat ilgāk noteikti varētu vilkties arī, manuprāt, labākais Latvijas grupu koncerts festivālā — Jauna Mēness trešais atvadu koncerts. Priekšnesums, kas man subjektīvi kļuva par vienu no Positivus spilgtākajiem mirkļiem, bija esence no abiem Palladium koncertiem, kura noslēgumā viens pēc otra skanēja kolektīva lielākie hīti. Cik dzirdēts no nostāstiem — Ai, Jel Manu Vieglu Prātu meldiņam līdzi esot vilkuši pat apsargi pie galvenās ieejas...
Kopumā pārsteidzoši kvalitatīva izrādījās jaunā britu dīva Charli XCX, kuras sakarā jāpiemin divi momenti — leģendārā Backstreet Boys gabala I Want It That Way kaverversija, kā arī pašas sacerētā viena no šīs vasaras galvenajām himnām I Love It. Viņa gan noteikti var sūdzēties par savu vietu pasākuma programmā — ja vien uzreiz pēc tam uz Tele2 skatuves nekāptu Imagine Dragons, kuri pulcēja vislielāko pūli šogad, tad viņā noteikti raudzītos daudz vairāk acu pāru. Par to, cik ļoti pamatota bija interese par amerikāņiem, varam pastrīdēties, taču viņu auditorija noteikti vīlusies nebija. Sestdienas pievakarē izcili tika parādīts, kāpēc pēc dažiem gadiem tā būs starp pasaules lielākajām grupām, un noticiet — tam netraucēs pat fakts, ka solists Dens Reinoldss šobrīd galīgi nejēdz dziedāt. Ja godīgi, tas pārsteidza, jo koncertierakstos tā nešķita, taču — ja māki rakstīt tik lipīgas dziesmas un tik ļoti aiz sevis pavilkt pūli, ierakstu kompānija atradīs kādu, kas izskolos vokālu kaut līdz ciešamam līmenim.
Kaut apmeklētāju skaita ziņā mazākas, manuprāt, abas sestdienas labākās uzstāšanās tomēr piederēja abiem hedlaineriem C2C un Sigur Ros, kuri savu statusu attaisnoja pilnībā. Kā pirmie iekustināt pūli pēc Imagine Dragons devās francūži, un par to, kādas bija sekmes, ikviens no Jums noteikti ir paspējis izlasīt kaut vai Twitter. Nevainojams šovs no visiem aspektiem, augstākā līmeņa profesionalitāte, izcili bīti un atraktivitāte noveda pie tā, ka šobrīd mums ir jauna Positivus urbānā leģenda. Savukārt Sigur Ros sakarā viss ir skaidrs — viņi bija tieši tādi, kādus gaidījām. Jonsi ir kristāldzidrs vokāls, bet koncerts kopumā ir ļoti spēcīgs audiovizuālais piedzīvojums. Es nekad neesmu sapratis islandiešu mūziku un diez vai kādreiz man tas būs lemts, taču dzīvajā tas bija kaut kas ļoti, ļoti jauks!
Jau pirmās divas festivāla dienas bija solīdas, taču pa īstam Positivus burvību, manuprāt, varēja novērtēt tieši pēdējā, kad brīnišķīga mūzika bija atrodama gandrīz uz katra stūra. Vien nedaudz žēl, ka likās, ka cilvēki to līdz galam novērtēt nespēj — kā nekā šis ir pirmais trīs dienu festivāls Latvijā pēdējos gados un lielajam vairumam vairs manāmi nebija spēka. Pat allaž tik rosīgā telšu pilsētiņa svētdienas rītā likās nedaudz pamirusi un drīzāk gatavojās vākties nost, ne doties ballēt vēl vismaz padsmit stundu garumā. Pieļauju, ka nākamgad daudzi jau būs apjautuši savus spēkus un šādas situācijas vairs neatkārtosies, taču bija diezgan skumīgi klausīties, kā vakarā pat Two Door Cinema Club performancei nevienam īsti dziedāt līdzi negribējās.
Lai vai kā tur nebūtu bijis ar publikas enerģijas līmeni, ļoti patīkamu pārsteigumu sarūpēja briti No Ceremony, kas izpilda elektroniska indie un sintpopa kokteili. Muzikāli diezgan tumši, šie izpildītāji noteikti labāk iederētos vakarpusē, jo tad viņu mūziku izbaudīt būtu daudz vieglāk. Tiesa — arī šajos apstākļos uzstāšanās bija vairāk kā solīda. To diemžēl nevarētu teikt par francūžiem Team Ghost, kas nepārliecināja. Muzikāli diezgan neskanīgi, arī vokāls bija noregulēts pārāk klusu, tādēļ šī koncerta vietā devāmies gatavot materiālus dienas otrajā pusē gaidāmajām intervijām, kuras eRokā varēsi meklēt jau sākot ar rītdienu.
Daudzu meiteņu gaidītākais festivāla mirklis bija Toma Odela uzstāšanās, kura laikā publikā parādījās vairāki plakāti, tostarp „Marry me!” un „Gribu bērnu!”. Jaunais brits, kuru tik ļoti zākā vietējā prese, pilnībā nospēlēja savu debijas ierakstu Long Way Down, kā arī bītlu dziesmu Get Back, turklāt izcēlās ar ļoti spēcīgu vokālu dzīvajā. Interesanti, ka pēc visu meinstrīma meiču elka sekoja viens no galvenajiem hipsterzaķu intereses objektiem — Darwin Deez. Pārsteidzis visus ar savu ļoti asprātīgu deju dziesmu starpspēlēs, visādi citādi viņš bija gana vienmuļš un nedaudz garlaicīgs. Arī Radar Detector nebija tik iespaidīga, kā varēja būt (skat. augstāk minēto par publikas nogurumu), un vienīgā tajā izceļamā detaļa ir fakts, ka mūziķis aizmirsa dziesmas otro pantiņu. Par to, kāpēc tā — lasi intervijā.
Pēc atraktīvā amerikāņa visus nomierināt steidza Maikls Kivanuka, kura sniegums bija tieši tikpat skaists un dziedējošs (un ir vienalga, ko dziedējošs — nogurumu, fiziskās paģiras vai salauztu sirdi), kā ierakstā. Nedaudz gan žēl, ka viņš uzstājās ar trīs, nevis pieciem pavadošajiem mūziķiem, jo pilnīgai baudai pietrūka pūšaminstrumentu partiju, taču pat šādā sastāvā pie Tele2 skatuves laiski pavadītais laiks noteikti bija tā vērts. Interesanti, ka arī pēc viņa sekojošie Efterklang ļoti veiksmīgi noķēra un attīstīja to pašu noskaņu, netieši sagatavojot skatītājus vakara pašam galvenajam notikumam.
Tiesa, līdz tam vēl bija nedaudz jāuzgaida, jo Salacgrīvā otro reizi bija jāatrādās Two Door Cinema Club. Man ļoti labā atmiņā ir palikusi iepriekšējā reize, kad viņi uzstājās festivālā — tad vēl kā trīs mazzināmi puiši no Ziemeļīrijas ar trim ģitārām un bungmašīnu. Domāju, ka katrai Positivus mazajai grupai varam novēlēt līdzīgu karjeras attīstību, jo viņu sakarā tā ir milzīga. Šoreiz mūsu priekšā stāvēja indie grandi ar programmu, kurā viena dziesma ir lielāks hīts par otru. Starp citu — Positivus bija pirmais festivāls šogad, kurā viņi spēlēja savu garāko iespējamo setlisti. Līdz šim tas bija noticis tikai dažos solokoncertos, tāpēc — novērtēsim to!
Kā jau sākumā minēju, īsi pēc sava koncerta mūziķi bija sastopami !!! priekšnesumā, kurš diemžēl sagādāja zināmu vilšanos. Nevar noliegt, ka grūvs viņu mūzikā ir izcils, bet koncertā reāli pietrūka izpildījuma spēka. Eh, ja vien tur būtu kas līdzīgs Crystal Castles bliezienam... Tiesa, no otras puses varbūt pat ir labi, ka pie Nordea skatuves nenotika mežonīga ballīte, jo tas noteikti traucētu The xx izbaudīšanu pilnā apmērā. Un The xx šoreiz tiešām bija jābauda — no sākuma līdz beigām tas bija kaut kas nedaudz netverams, gaisīgs, tumšs, bet absolūti skaists. Ar šo uzstāšanos trio pierādīja, ka, iespējams, ir vienīgā unikālā grupa uz šīs zemes, kuriem nav līdzīgo, jo neviens cits vienkārši neko tamlīdzīgu nav spējīgs izdarīt! Ja kādam tīk, lai mani sauc par fanboju, taču es patiešām tā uzskatu.
Pēc tam, kad Positivus kopkoris bija izdziedājis pēdējos Angels vārdus, festivāls principā arī beidzās. Manuprāt, nedaudz par strauju (I Love You telts pēdējai ballītei vienmēr bijusi izcili piemērota), taču varbūt tā pat labāk, jo visi varēja mierīgu sirdi doties mājup, lai gatavotos jaunai darba nedēļai. Šis bija pirmais trīs dienu Positivus, bet jau ir paziņots, ka turpmāk tā būs tradīcija. Tas priecē, jo ir skaidrs — arī nākamajos gados festivāls Salacgrīvā tikai turpinās attīstīties!
Foto: Linda Vintere