Muzikālā ekskursija: Foals koncerta Viļņā apskats

Pirmdienas pēcpusdienā, kad lielākā daļa rīdzinieku bija tikko iesākuši jauno darba nedēļu, kopā ar vēl pāris Intro kolēģiem sēdos automašīnā, lai dotos uz Viļņu. Iemesls šādai nedēļas nogales paildzināšanai bija kaimiņu galvaspilsētā gaidāmais britu grupas Foals koncerts, kurus redzēt dzīvajā biju vēlējies jau kopš viņu pirmā albuma iznākšanas, tātad, gandrīz desmit gadus. Šādās muzikālajās ekskursijās sanāk doties ne pirmoreiz, jo, lai gan interesantus koncertus var vērot arī pie mums, kā arī daļa Viļņā redzamo mākslinieku tajā pašā tūrē piestāj arī Rīgā, ik pa laikam mūsu Dienvidu kaimiņiem izdodas pie sevis atvest man interesantas grupas vai māksliniekus, kas Rīgā neiegriežas. Jāpiebilst arī, ka šī koncerta organizatori — kompānija 8 Days A Week — pēdējā laikā ārzemju mūziķu koncertus rīko ar apskaužamu regularitāti, un jau šonedēļ sola izziņot nākamo, kas, pie tam, būšot viņu līdz šim grandiozākais. Šobrīd gan vēl svaigā atmiņā Foals koncertā redzētais un dzirdētais, par ko arī turpmākajās rindkopās.

Par koncerta norises vietu bija izvēlēts gleznainais Kalnu parks, kas atrodas Viļņas vecpilsētā, netālu no slavenā Ģedimina torņa, un šis parks patiešām atbilst savam nosaukumam, jo, lai nokļūtu pie koncerta ieejas, bija jāpieveic neliels kāpums. Koncerta vajadzībām bija pielāgota parkā atrodamā estrāde — skatuve bija novietota uz asfaltētā laukuma tās vidū, savukārt viena no tribīnēm kalpoja kā sēdvietas dārgāko biļešu īpašniekiem.

Kad ieradāmies, uz skatuves publiku iesildīt centās vietējā grupa ba. - šķita, ka ar savu uzdevumu viņi tiek galā labi, bet jāatzīst, ka tobrīd vairāk uzmanības pievērsu teritorijas izpētei, nekā uz skatuves notiekošajam, tāpēc dziļākos komentāros par šo uzstāšanos neieslīgšu. Pēc tā nebija ilgi jāgaida uz vakara galveno notikumu, un brīdī, kad sāka krēslot, savu koncertu sāka paši Foals. Pirmais uz skatuves parādījās grupas līderis Jannis Filipakis, vientuļi spēlēdams ģitāras akordus, bet pakāpeniski viņam pievienojās arī pārējie grupas biedri, iesākot koncertu ar pēdējā albuma singlu Mountain At My Gates.

Sastādot šīs tūres dziesmu sarakstu, Foals bija izvēlējušies trumpjus ilgi azotē neturēt, un jau pašā koncerta sākumā izskanēja viena no grupas fanu iecienītākajām dziesmām Olympic Airways, kas dziesmas beigās uzreiz pārauga grupas lielākajā hitā My Number. Tas gan apliecinājās kā gudrs lēmums, jo tādā veidā tika uzreiz iekustināta publika, un, tobrīd paveroties sev apkārt, visapkārt bija redzami lēkajoši, dejojoši un līdzi dziedoši cilvēki.

Ap koncerta vidusdaļu pienāca vakara emocionālākie brīži — vēja šalkoņas skaņa ievadīja daudzu apmeklētāju visvairāk gaidīto dziesmu Spanish Sahara, un esmu pārliecināts, ka neesmu vienīgais, kam tajā brīdi pār ķermeni pārskrēja skudriņas. Uzreiz pēc tā sekoja sapņainā Red Socks Pugie no grupas debijas albuma, kas šo sajūtu paildzināja par vēl vairākām minūtēm. Pēc tā sekoja Heavy Water un Late Night, kas sapņainumu pakāpeniski nomainīja ar aktīvākiem ritmiem, lēnam ievadot koncerta noslēgumu.

Šajā brīdī laiks nelielai atkāpei par publiku, jo koncerta laikā arvien vairāk bija pamanāms, ka arī tā ir būtiska šī vakara sastāvdaļa. Uz vietas mēģinot aplēst klātesošo skaitu, īsti nelikās, ka apmeklētāju būtu ļoti daudz (apmēram tieši tik, cik, manuprāt, būtu vajadzīgs, lai šādu koncertu atpelnītu), pie tam daudzi koncertu vēroja no sēdvietām. Toties tie, kas atradās stāvvietu zonā, vismaz bija ļoti aktīvi, un nemanīju daudzus, kas koncerta laikā stāvētu nekustīgi. Pie tam, ik pa laikam kāds arī uzsāka sērfošanu pāri pūlim, kas vēl vairāk uzlādēja koncerta enerģiju. Jāuzteic arī apsardze, kas, pretēji daudzos citos koncertos redzētajam, netraucēja to darīt, un kādam koncerta apmeklētājam pat ļāva uzrāpties uz skatuves un ielēkt pūlī no tās.

Koncerta pamatdaļu noslēdza vēl viena no Foals ilggadējo fanu favorītdziesmām Electric Bloom, kā arī viņu hīts Inhaler, kas lika pūlim eksplodēt, sasniedzot koncerta kulmināciju. Pēc neilgas applausu un ovāciju pauzes viņi atgriezās uz skatuves ar jaunākā albuma tituldziesmu What Went Down, kā arī enerģisko Two Steps Twice, kuras laikā Jannis uzkāpa uz viena no lielajiem skaļruņiem, vēl vairāk uzkurinot klātesošos un, kopā ar grupas biedriem, koncerta nobeigumā sarīkojot kārtīgas dejas.

Kad pēdējās notis bija izskanējušas, prom devos ar ļoti patīkamām sajūtām, jo šī koncerta dēļ patiešām bija vērts braukt vairākas stundas katrā virzienā. Par spīti tam, ka Foals šobrīd tūrē atrodas jau trešo gadu pēc kārtas, ne mazākās noguruma vai apnicības pazīmes viņos manīt nevarēja, kas tikai vēlreiz apliecina viņu profesionalitāti. Laikā, kad Lielbritānijas rokmūzika kopumā nedaudz stagnē, Foals ir spējuši izturēt laika pārbaudījumu, kļūstot par vienu no savas paaudzes labākajām britu dzīvajām grupām. Atliek tikai cerēt, ka nākotnē viņi mūsu reģionā iegriezīsies vēl kādu reizi, jo es noteikti neatteiktos viņu koncertu piedzīvot vēlreiz.