Ceļš uz Positivus 2014 - The Horrors
Ceļš uz Positivus kļūst arvien straujāks un šodien, to turpinot, esam apņēmušies iepazīstināt ar vieniem no piektdienas galvenajiem māksliniekiem — The Horrors.
Kas?
The Horrors pirmsākumi meklējami netālu no Londonas esošajā Sautendā pie jūras (Southend-on-Sea), kur Riss Vebs, Toms Kovans un Feriss Bedvans satikās kopēju muzikālu interešu (precīzāk, mīlestības pret dīvainiem ierakstiem) dēļ. Kādā brīdī šī trijotne izlēma kopīgi dibināt grupu, un, pievienojoties Džošua Hejvardam un Džozefam Spērdženam, ap 2005. gadu bija lemts dzimt grupai ar nosaukumu The Horrors. Šajā sastāvā viņi darbojas vēl joprojām, no rutīnas izbēgot ar dažādu blakus projektu palīdzību. Jāpiemin arī, ka grupas dalībnieki no publicitātes gluži neizvairās, bet to īpaši arī nemeklē, līdz ar to viņus vienmēr pavada tāda kā neskaidrības aura — viņi noteikti nav no tiem mūziķiem, par kuru dzīvi zināms katrs mazākais sīkums.
Par spīti tam, daži lieliski koncerti un divi izdoti singli bija pietiekams iemesls (kā tas Lielbritānijā bieži vien notiek ar daudzām jaunajām grupām), lai ap viņiem būtu radīta visai liela ažiotāža. Jau aptuveni gadu pēc grupas pirmā koncerta The Horrors bija atrodami uz NME vāka, un, pievienojot vēl arī dažas augsta līmeņa tūres, bija sagatavota augsne, lai jau ar savu debijas albumu Strange House viņi kļūtu par festivālu hedlaineriem vai vismaz kritiķu mīluļiem.
Tā gan gluži nenotika — debijas albums galu galā nebūt nebija slikts, tomēr kaut kas tam pietrūka, un vēl šobrīd tas tiek uzskatīts par vismazāk ievērojamo no grupas albumiem, līdz ar to ceļu uz panākumiem vajadzēja bruģēt ar vēl vienu albumu, kas viņiem izdevās pat ļoti veiksmīgi. 2009. gadā tika izdots The Horrors otrais albums Primary Colours, kas iezīmēja grupas skanējuma maiņu, ieguva gandrīz viennozīmīgu kritiķu atzinību un tika arī nominēts Mercury balvai, kas ir Lielbritānijas prestižākais ikgadējais mūzikas apbalvojums. Tieši šis albums iezīmēja The Horrors kā vienu no spožākajām pēdējo gadu britu rokgrupām, un šo reputāciju viņi nav zaudējuši arī šodien.
Neskatoties uz šī albuma panākumiem, tas grupai netraucēja savā nākamajā albumā atkal nomainīt skanējumu, dodoties psihedēlijas virzienā, un tas noteikti nebija nepareizs solis, jo 2011. gadā izdotais Skying bija lielisks ieraksts, kas arī atkal nopelnīja grupai lielu kritiķu atzinību. Kaut kur ap šo laiku ir meklējams arī brīdis, kad, skatoties uz The Horrors, tā pa īstam varēja saskatīt patiesas rokzvaigznes (tam noteikti par ļaunu nenāk arī Ferisa Badvana iedzimtā milzu harisma) un nākotnes (ja ne jau tagadnes) festivālu hedlainerus.
Skying iesāktais skanējums, šķiet, arī būs tas, ar kuru grupu atcerēsies nākotnē, jo tas tiek turpināts arī viņu nesen iznākušajā jaunākajā albumā Luminous. Par mūziku rakstošie mediji to neslavē tik daudz kā iepriekšējos divus, tomēr grupas iegūto reputāciju tas arī nemaz nav sabojājis. The Horrors šķiet pa īstam nostiprinājuši savu skanējumu un viņi turpina būt viena no Lielbritānijas aizraujošākajām rokgrupām.
Ko spēlē?
Kā jau minēts augstāk, The Horrors skanējums ir mainījies ar katru albumu. Viņu debijā tas bija raupjāks, post-pankam pievienojoties garage punk un gotiskā roka ietekmēm, savukārt otrajā albumā tās tika aizstātas ar shoegaze skaņām. Tam sekoja Skying dzirdamā pievēršanās psihedēlijai ar dream pop un krautroka ietekmēm (atvainojos par lielo stilu uzskaitījumu, bet The Horrors mūzika patiešām ir starp tiem lēkājusi visai daudz), savukārt jaunākajā albumā viņi, šķiet, ir beidzot noenkurojušies, lielā mērā paliekot pie iepriekšējā albuma skanējuma, pievienojot tam nedaudz vairāk sintezatoru. The Horrors mūzikā patiešām var dzirdēt daudz dažādu ietekmju, tomēr man nāksies apbēdināt tos, kam visvairāk pie sirds gājuši viņu pirmie divi albumi — vismaz spriežot pēc pirms dažām nedēļām redzētā Field Day festivālā, šobrīd savos koncertos viņi spēlē labi ja divas dziesmas, kas nav no viņu pēdējiem diviem albumiem.
Minētajā festivālā, spēlējot uz lielās skatuves tieši pirms Pixies (par to sīkāk varēsiet lasīt jau drīzumā), viņi patiešām izskatījās labi. Pūlī bija pietiekami daudz pamanāmu viņu fanu, bet arī pārējā publikas daļa nebūt neizskatījās vīlusies. Viņu koncerts Positivus gan diez vai būs tas koncerts šajā festivālā, kurā izlēkāties un izārdīties, jo The Horrors spēlētā mūzika īsti nav tam piemērota un arī viņu komunikācija ar auditoriju ir visai rezervēta, bet kājas iekustināt varēs tāpat. Ja man sākotnēji šķita, ka seši vakarā nav īstais laiks, kurā The Horrors spēlēt un derētu vēlāka vakara stunda, tagad šķiet, ka laiska pēcpusdiena nemaz nav sliktākais laiks, kurā viņus redzēt. Cerams tikai, ka tas, ka ap šo laiku liela daļa apmeklētāju festivālā vēl nebūs ieradušies, netraucēs viņiem savākt pieklājīga izmēra pūli.
Ir visai grūti viņiem atrast salīdzinājumu ar kādu no festivālā agrāk pabijušajiem māksliniekiem. It kā varētu izvēlēties The Vaccines, kurā spēlē Toma Kovana brālis Fredijs, bet tas neliekas īstais variants. Muzikāli vistuvāk viņiem varētu būt 2:54 meitenes, bet mērogs šīm grupām atšķiras diezgan pamatīgi. Galu galā izvēlos viņus salīdzināt ar Pītu Dohertiju, jo, līdzīgi kā viņš 2009. gadā (un savā ziņā vēl joprojām), arī The Horrors šobrīd ir starp aktuālākajiem māksliniekiem, ko britu rokmūzika spēj piedāvāt.
Kāpēc jāredz?
Lauris Anstrauts, intro.lv žurnālists
Kā jau minēju augstāk, The Horrors šobrīd ir starp aktuālākajiem vārdiem Lielbritānijas mūzikā, ko ar lielāko prieku uz savām skatuvēm redzētu daudzi no lielākajiem pasaules festivāliem. Ar šo faktu vajadzētu būt pietiekami, lai atlicinātu laiku viņu uzstāšanās apmeklējumam. Pie tam jāatceras, ka šo uzmanību ir bijis jānopelna, un par to, ka tā bijusi pelnīta, domāju, pārliecināsies visi, kas viņus redzēs klātienē. The Horrors spēlē patiešām prasmīgi, un viņu mūzikā var saklausīt ļoti daudz interesantu ideju. Tāpēc viņi patiešām varētu būt labs iesākums šī gada festivālam.
Normunds Vucāns, intro.lv žurnālists
Tā kā The Horrors ir ticis tas gods iesildīt Kings of Leon viņu koncertā Rīgā, šo grupu aptuveni trīs nedēļu laikā Latvijā būs iespēja novērtēt dzīvajā pat divreiz, kas, šķiet, ir nebijis precedents Latvijas koncertdzīves vēsturē. Šoreiz es pat necentīšos kādu pārliecināt par to, ka paši The Horrors nu jau būtībā ir izauguši stadionu grupas statusam, jo pietiks ar kādu citu argumentu. Ja jau viņi ir pietiekami labi, lai iesildītu vienu no pasaules populārākajām rokgrupām, kas gan kādam varētu likt domāt, ka britu uzstāšanās Positivus varētu nebūt pietiekami kvalitatīva, lai to nedotos apskatīt?
Staņislavs Fisenkovs, intro.lv žurnālists
The Horrors, tikko izdevuši savu ceturto albumu Luminous, ir vieni no aktuālākajiem šī gada festivāla viesiem, un Positivus organizatori, to apzinoties, viņus mums šovasar piedāvās izbaudīt pat divreiz. Lai gan pirms gada visticamāk neteiktu, ka esmu liels viņu mūzikas cienītājs, līdz ar jaunāko plati tas ir mainījies. Viņu jaunais virziens ir sevi attaisnojis un piestāv koncertiem, kur pulcēsies lieli pūļi. Skaņdarbi ir kļuvuši vieglāk klausāmi, kā arī dejojamāki. Kārtīga psihedēlijas deva jau pirmajā festivāla dienā nāks tikai par labu.
Iepriekšējie Ceļš uz Positivus sērijas raksti: