Ceļš uz Positivus 2016 - Wolf Alice
Šoreiz Ceļā uz Positivus pievēršamies Wolf Alice - alternatīvā roka grupai no Londonas, kas Lielbritānijā savu slavas gājienu uzsākusi jau pirms kāda laika, bet Eiropā (ieskaitot Latviju) vēl arvien ir pārsteidzoši nezināma.
Kas?
Wolf Alice pirmsākumi meklējami 2009. gadā, kad grupas soliste Elija Rozvela nolēma, ka ir laiks veidot grupu, un pavisam nepoētiskā veidā (ar sludinājumu internetā) sameklēja ģitāristu Džofu Odiju. Kādu laiciņu viņi spēlēja divatā, līdz saprata, ka tomēr vēlas radīt mūziku ar pamatīgāku skaņu, un grupai pievienojās basģitāriste un bundzinieks, kuri gan diezgan ātri pameta grupu un 2012.gadā tika aizstāti ar pašreizējo basģitāristu Teo Elisu un budzinieku Džoelu Amiju.
Wolf Alice izdeva savu debijas singlu Fluffy 2013.gada februārī, un 2013. un 2014.gadā grupa klausītājiem nodeva divus visnotaļ veiksmīgus EP (Blush un Creature Sounds). Tad, kad 2015.gada jūnijā grupa izdeva savu debijas albumu My love is cool, tai jau bija visai noturīgs un paliels fanu pulks. 2015.gadā Wolf Alice ieguva iTunes balvu kategorijā „labākais jaunais mākslinieks/grupa” un 2016.gadā tā tika nominēta sešām NME balvām, no kurām ieguva divas (kategorijās „labākais dzīvais izpildījums” un „labākā dziesma”).
Grupas nosaukums nāk no stāsta ar tādu pašu nosaukumu. Stāsta galveno varoni Alisi uzaudzina vilki, līdz ar to, kad viņas vilku „mamma” tiek nošauta un Alise nonāk pie cilvēkiem, viņa ir spiesta no zvēra kļūt par cilvēku, apzināties sevi un apkārtējo vidi, kā arī atrast savu vietu tajā. Nosaukums šķiet visai piemērots grupai, kura aug savu fanu un klausītāju priekšā, nepārtraukti attīstoties un iegrožojot savu sākotnējo nepieradinātību.
Ko spēlē?
Wolf Alice mūzikai ir grūti piedēvēt kādu konkrētu žanru — grupa savā daiļradē uz nebēdu jauc kopā indie, popu, grandžu un folk, un viņu dziesmas mēdz visai ļoti atšķirties viena no otras, līdz ar to “standarta Wolf Alice skanējums” nemaz nav definējams. Viņi ir salīdzināti ar ļoti daudziem māksliniekiem, tai skaitā arī ar Hole un The XX (vairāk gan ar otrajiem, nekā pirmajiem). Grupas skanējums variē no sapņaina indie ar akustiskajām ģitārām un ieturētu vokālu līdz enerģiskai rokmūzikai ar visnotaļ cienījamu ritma sekciju un lieliem ģitāras rifiem. Dziesmu teksti ir gan poētiski, gan tieši, caurmērā visai pārliecinoši noķerot to sajūtu, kā ir būt divdesmitgadniekam sevis meklējumos, un bez lieka dramatisma ilustrējot arī depresiju un nemieru, tomēr neieslīgstot pārāk lielās banalitātēs, cinismā vai sevis žēlošanā.
Kāpēc jāredz?
Raimonda Miķelsone, Intro.lv žurnāliste: Šajā desmitgadē, kad indie scēna ir pārbāzta ar viduvējiem (taču ārkārtīgi pretencioziem) mūziķiem, katra talantīga grupa, kas spēj klausītājam piedāvāt kaut ko, kas nešķiet kaut kur jau dzirdēts, tiek sagaidīta teju kā Jēzus otrā atnākšana. Līdz ar to, nav brīnums, ka Wolf Alice fanu pulks tikai turpina augt. Wolf Alice ir talantīgi un entuziastiski, bet tai pašā laikā piezemēti, patiesi, lojāli pret faniem un, kā runā, ļoti lieliski dzīvajā. Tiem, kas noguruši no pastāvīgās sintezatora klātbūtnes un pseidomākslinieciskās samocītības mūsdienu indie mūzikā, šis varētu būt svaiga gaisa malks.
Lauris Anstrauts, Intro.lv žurnālists: Ja vienubrīd sāka šķist, ka pēc daudzsološā karjeras iesākuma Wolf Alice draud kļūšana par kārtējo britu buzz band, kas tā arī neko ievērojamu nesasniedz, tad viņu debijas albums šīs bažas izkliedēja. My Love Is Cool ir vairāk nekā solīds ieraksts, pie tam, izskatās, ka turpmākā viņu karjeras līkne varētu iet tikai uz augšu. Un par to ir liels prieks, jo viņi ir pierādījuši, ka viņiem ir viss, kas vajadzīgs lieliskai rokgrupai — lipīgas dziesmas, harismātiska līdere un, pats galvenais, prasme savu mūziku pasniegt dzīvajā. Tāpēc varu droši apgalvot, ka viņu mūsdienīgajā manierē pasniegtā deviņdesmito gadu rokmūzika pilnīgi noteikti ir jādzird visiem festivāla apmeklētājiem, kam iet pie sirds ģitāru skaņas.
Jana Udovenko, Intro.lv žurnāliste: Brīdī, kad pirmo reizi redzēju Wolf Alice uzstāšanos, viņu debijas albums vēl nebija izdots un es daudz maz zināju vien dažas grupas dziesmas, tādēļ nebija ne mazākās nojausmas, ko no šādas britu četrotnes gaidīt. Iespējams, tieši tādēļ biju īpaši pārsteigta, ka koncerts izrādījās satriecoši enerģisks un lika man aizdomāties, ka laba rokmūzika mūsdienās vēl šur tur pastāv. Diemžēl vairākus mēnešus pēcāk šo enerģiju viņu debijas albumā tā arī nesaklausīju, tādēļ varu droši secināt, ka Wolf Alice ir viena no tām grupām, kuru daudz labāk redzēt 'dzīvajā', nekā klausīties ierakstā, tādēļ silti iesaku izmantot iespēju un aiziet uz Wolf Alice koncertu Positivus festivālā un izbaudīt šo enerģiju pašiem. Turklāt, ja paveiksies, grupas vokāliste atkal uzstāsies ar Spice Girls krekliņu mugurā.