Ekstāze: Tour de Positivus – mans perfektais festivāls

Šī gada agrā pavasarī, kad zemi vēl klāja pērnās ziemas sniega sega, es lasīju sludinājumu, kurā viens britu uzņēmums izsludināja konkursu uz vispasaules festivālu pavadoņa lomu. Tai brīdī es nodomāju „f%#king awsome!”, es gribu izdarīt kaut ko tuvu tam. Tā lēnām es sāku auklēt ideju par savu „perfekto festivālu”.

Es domāju, ka mēs ikviens bez grūtībām varētu nosaukt kāda ļoti slavena festivāla vārdu un no tā izrietošo auru apzīmēt, kā perfektu. Jā man arī ir iekšēja vēlme spert savu kāju Vudstokas(Woodstock) pļavā, bet ļoti labi apzinos, ka varbūtība tur atrasties festivāla laikā ir tuvu nullei, ja vien rados nav kāds šamanis, kurš Tevi aizsūta pāris desmitgades atpakaļ. Tāpēc mana izvēle ir daudz pieticīgāka, bet ne sliktāka. Es biju gatavs pastrādāt, lai par manu šī gada perfekto festivālu kļūtu — Positivus.

Mans koncepts bija ļauties un izdzīvot piedzīvojumus. Mēģināt radīt kaut ko iepriekš personiski nepiedzīvotu un par to pastāstīt pasaulei. Lēnām sāku dancināt šķīvīti un centos piekļūt tuvāk festivālu garam, lai rastu papildus iedvesmu par savu ieceru realizēšanu. Tā nonācu līdz asociācijām ar veco labo Rock’n’Roll dzīves stilu, kas plaši atspoguļots kino, piemēram, „Gandrīz Slaveni” (Almost Famous, 2000) vai „Lai ko Tu darītu” (That Thing You Do, 1996) filmās, kurās neatņemama pasākuma sastāvdaļa ir daudzu kilometru pārvarēšana starp pilsētām, jeb atrašanās tūrē.

Papildus slīkšanai mūzikas okeānā es vizinos ar velo un šai aktivitātei tūres arī nav svešas pat ļoti tuvas. Nesen sekoju klasiskiem dokumentālajiem ierakstiem, kas atspoguļoja balagānu par lielajām velo tūrēm. Visspilgtāk atmiņā iespiedusies ir šī epizode no Giro d’Italia.

Eddy Merckx— The Greatest Show on Earth (Giro d’Italia 1974)

Man patīk tās sajūtas un aizrautība, kas ir ietverta šais piedzīvojumos. Tā nu arī es devos savā tūrē: Tour de Positivus.

Pēc ļoti labas izklaides naktī no ceturtdienas uz piektdienu, es vēlā piektdienas pēcpusdienā izdzinu savu kumeļu — velosipēdu uz ielas, lai uzsāktu savu tūres pirmo posmu, tas ir ar riteni mērotu nepilnus 100 km uz festivāla norises vietu Salacgrīvā un censtos tur nokļūt pirms uz skatuves kāpj britu mūzikas ikonas no madčesteras (madchester) laikiem — Happy Mondays.

Happy Mondays— ‘WFL’

 

Pirmie gandrīz 50 km bija tuvi katorgai: viegls pēcsvētku sindroms, kas kaltē nežēlīgi, maigie saules glāsti, kuri uzsiluši līdz 35 grādu temperatūrai spēj likt izkust jebkuram čalim. Tā nu es minos, pierunāju sevi un priecājos par ainavu šosejas malā, līdz sasniedzu oāzi Inčupē — degvielas uzpildes staciju, ko izvelējos par sava pirmā, šoreiz garākā, pitstopa vietu, kurā atvilku elpu, iestiprinājos un papildināju izžuvušos šķidruma krājumus.

Biju gatavs doties tālāk, sāku sparīgāk mīt pedāļus un ātri vien nokļuvu līdz noskatītajam nākamajam pitstopam, autobusa pieturai — Pagrieziens uz Tūju. Tuvojoties pitstopa vietai jau pa gabalu manīju, ka manis izvēlēto pieturu ir okupējuši jaunieši ar plakātiem rokās uz kuriem ir gana uzmundrinoši un dīvaini, bet manu tūri ļoti precīzi raksturojoši saukļi.

Pāris minūtes pastaigas, neliela vingrojumu sērija, kāju muskulatūras izstaipīšana un, aidā! Rumakam atkal mugurā un uz priekšu uzbrukumā atlikušajiem 25 km. Noslēdzošo ceļa posmu gan sanāca veikt ilgāk, kā sākotnēji nospraustā stunda, jo pretvējš brīžam tik spēcīgi iepūta, ka nepameta sajūta, ka minos uz vietas, bet tas noteikti nebija šķērslis, lai turpinātu braukt tālāk. Un jā drīz vien jau ieraudzīju Dzenis.LVsarūpēto festivāla bāzes nometni, ko sasniedzu ovācijām skanot no draugu lūpam. Uzreiz pēc finiša, kā reiz iederējās draugu sarūpētais vēsais alus un lieliska pelde piemājas esošajā ūdenstilpnē. Mana Tour de Positivus pirmā posma rezumējums ir absolūts panākums. Fantastiski lieliskas sajūtas par paša sarūpētu piedzīvojumu un lielisks festivāla noskaņojums, kuram jābūt ir „something special”.

Nedaudz atpūtas, vēl pāris malki laba alus, ietērpšanās festivāla „outfitā” (outfit) un mēs festivālotāju komanda esam gatavi doties Salacgrīvas parka virzienā, lai izdzīvotu savu šī gada pozitīvo festivālu.

Drīz vien jau esam iekļāvušies kopējā plūsmā ar pārējiem festivālu piedzīvot kārajiem ļautiņiem līdz atduramies pret varenu dzelzs žogu, nu gluži kā Alibaba pret Sezama vārtiem. Šeit nu nākas mums kavēt „brangu” laiku garā jo garā rindā, kamēr tiekam skaidrībā ar ieejas kārtību, bet mūsu pozitīvais noskaņojums nav sagraujams ar šādām nelielām neērtībām.

Yes! Esam parkā! Lidojam jau pilnā sparā esošā Happy Mondays koncerta virzienā. Trāpām tieši uz enkori (encore) — aiziet vaļā neprātīgas dejas britu andergrounda (underground) vectēvu virsvadībā. Prominentais ‘24 Hour Party People’, kas ir vadošais motīvs arī tāda paša nosaukuma dokumentālajai filmai par Mančestras jauniešu popkultūru 80to gadu nogalē, iegriež pamatīgu virpuli, it visur ir priekā lēkājoši un dejojoši cilvēki, kas ir atdevušies mūzikai. Dammit! Ļoti, pat ļoti labs sākums festivālam.

Turpinām ar pievienošanos, Astro’n’out, mūzikas aizrauto cilvēku pūlim. Brīnišķīgi savā vienkāršībā ar zināmām un līdzi dungojamām dziesmām. Skaisti! Paldies, Māra & Co, tas bija sirsnīgi un burvīgi.

Positivusfestivālam piemīt tā īpašā aura, ka ceļu uz šejieni mēro cilvēki no visas plašās zemes malu malām un jau iegājies par patīkamu tradīciju it īpaši pirmajā dienā nejauši saskrieties ar daudziem pazīstamiem un sen neredzētiem cilvēkiem. Šis faktors ir neapšaubāma pievienotā vērtība pasākumam, kas nodrošina jaunas pozitīvās emocijas. Tad nu tāds vēl vairāk pozitīvi uzlādēts ļāvos UNKLE muzikālajam virumam.

Es nemēģināšu šobrīd stāstīt par skatuves dekorācijām vai uz skatuves notiekošo, es runāšu par sajūtām, jo Mūzika ir vairāk ķīmija kā matemātika un jā UNKLE paņēma savā varā. Viņi turpināja darīt to, ko viņu novadnieki un priekšteči, Happy Mondays iesāka ar enkori, tas ir turpināja laupīt prātu, sajūsmas pārņemtajiem, cilvēkiem, Salacgrīvas priežu ieskautajā pļaviņā, kuri aizrautīgi izdzīvoja mākslinieku priekšnesumu kopā ar viņiem.

Pirmās dienas aktīvā koncertprogramma ir noslēgusies, kas savukārt nozīmē, ka ir laiks iepazīties ar festivāla šī gada pārējām aktivitātēm tuvāk. Ņemot vērā, ka dienas lielākā daļa ir bijusi gana aktīva ir nepieciešams uzņemt kalorijas, lai pietiek spēka turpināt. Izraudzītais virziens ir plašais ēdināšanas parks. Kad nu katrs ir atradis, ko savām vēlmēm atbilstošu un uzlicis to uz kārā zoba, dodamies inspicēt pludmales sektoru no kura dārdēdamas priežu virzienā traucas nebūt ne tik tīkamās kaila bīta radītās vibrācijas „Tuc, Tuc, Tuc”, par laimi pusceļā uz turieni ir neliela miera oāze, kas slēpjas zem nosaukuma „Nordea Pensiju Pansija”, kur kā solīts ir iespējams mierīgās noskaņās, skatoties kino, atvilkt elpu un nedaudz sasildīties no, nez no kurienes, atskrējušā drēgnuma.

Tā mierīgi čilojot un sērfojot pa festivāla teritoriju pulkstenis ir sasniedzis to stundu, kad uz Red Bull Akadēmijas skatuves ir jākāpj mašapu (mash up) kultūras buras turētājam Latvijā — Tomam Grēviņam. Sākums: „Ooo! Yeah! Mega labi!” Uz klasisko roku, hārdroku, alternatīvo roku bāzētie atvasinājumi publiku ievelk absolūtā kaisles un ritma orkānā, kas to patiešām paceļ pāris centimetrus virs zemes. Publika ir kā dzīvs organisms, kura sirdspuksti pulsē vienā ritmā ar žokeja izspēlētajām ritma improvizācijām. Labs festivāla pirmās dienas noslēgums. Nu, ko draugi! Tālāk ceļš ved uz bāzes nometni, nedaudz miega un atkal jātraucas pretī jaunai festivāla dienai.

Ai, sestdiena! Burvīgā sestdiena sākas ar nesteidzīgu klusu saules pilnu rītu... Man rīti vienmēr ir ļoti patikuši abās to izpausmes formās, gan kā vēlo vakaru turpinājums, gan kā jaunas dienas ievads. Tie ir kā robežšķirtne starp vakardienu kā pagātni un jauno dienu kā nākotni, tiem piemīt šodienas mirkļa elpa, kas rada nedaudz abstrakto sajūtu par spēju apturēt laika ritumu un izgaršot sevis esību un saskaņu ar apkārtējo visumu pilnībā.

Šis rīts ir no tiem, kuri ievada jaunu dienu. Esmu viens no pirmajiem nometnē, kurš piecēlies, iespējams pie vainas mana izklaidīgā daba, bet kaut kur biju pazaudējis guļammaisu un teltī vienu brīdi sāka nedaudz salt, tad nu līdu ārā un meklēju vietu, kur austošajā saulē sildīties. Tā laiski čilojot pienāk arī laiks, kad pārējie biedri, kur nu kurš bija izlēmis nosnausties, sāk rāpties ārā no savām migām. Rīta pieklusinātās dabiskās skaņas arvien intensīvāk sāk pārņemt cilvēku balsu murdoņa, smiekli un rīta peldes radīto ūdens šļakatu plīkšķi. Jā ir sākusies jauna diena, kas ir Positivus festivāla otrā diena.

Kā izrādās tad nakšņotāju vidū ir arī daļa no Prince & Crosby sastāva: El Mars un Matīss Akuraters. Ar viņiem kopā, spārdot futbola bumbu un pārmijot kādu vārdu par El Mars — Tour de Friends gaitām, tiek pavadīta dienas pirmā daļa. Turpinājumā dodamies uz festivāla teritoriju, jo ir pienācis laiks aktīvajai koncertprogrammai, kuru kā reiz iesāk no rīta satiktie Prince & Crosby dalībnieki.

Prince & Crosbyvideo fragments LIVE @ Positivus festival 2010 Cēsu Alus skatuve

 

Sajūtas uz vietas ir tuvu pasakainai miera ostai, kurā kā nesteidzīgs kalnu strauts „čalo” Prince & Crosby mūzika, ko pavada El Mars liriskie stāsti. Pēc šāda garīgi meditatīvi uzlādēta iesākuma mēs dodamies uzlādēt arī savus fiziskās enerģijas krājumus.

Pirms festivāla „čivinātavā” (twitter) cirkulēja neliela ziņa, ka netālu no Positivus festivāla teritorijas notiekot „Negativus” festivāls, kurā uzstāšoties samērā plašs latviešu mūziķu arsenāls. Kā reiz tad nu sagadījās tā, ka pēc iestiprināšanās pļāpāju ar Egonu Reiteru, kuram tieši tajā brīdī iekrita piedāvājums no Martin Confused pievienoties viņa grupai, kura devās uz plānoto koncertu „Negativus”. Domāts darīts! Laižam!

Tātad izrādās patiešām jau ceturto gadu turpat Salacgrīvā Positivus festivāla laikā notiek sirsnīgs minifestivāls „Negativus”, kura idejiskais tēvs ir Voiceks Voiska trombonists. „Negativus” uz vietas ir satiekams ne viens vien latviešu neatkarīgās mūzikas pārstāvis, kuri ļoti viesmīlīgi mūs sagaida atplestām rokām. Kamēr muzikanti uz skatuves skaņo instrumentus un vienojas ar skaņotāju par nepieciešamajām korekcijām, Es malkoju vēsu alu un čiloju ar apkārtējiem.

Martin Confusedvideo fragments LIVE @ Negativus festival 2010 Leningrad skatuve

 

Viss ir sagatavots un uz skatuves sāk spēlēt Martin Confused, kas ir viens no pozitīviem pārdzīvojumiem par blodī āsom sīkret gig (Bloody Awsome Secret Gig) tēmu. Noslēgums bija rozīnīte — kaverversija Blur dziesmai ‘Tender’ ala Dave Matthews Band stilā.

Pēc Martina uz skatuves kāpj paši „Negativus” saimnieki Voiceks Voiska, kas repertuāru izpildīja bez sava štata buņģiera.

Voiceks Voiskavideo fragments LIVE @ Negativus festival 2010 Leningrad skatuve

 

Tālāk nebeidzamo piedzīvojumu taka vijās cauri Salacgrīvai atpakaļ uz Positivus festivāla norises vietu, kurā kā zibens spēriens no skaidrām debesīm notika saskriešanās ar Rock’n’Rolla nimfām, kas festivāla notikumu ritējumā piedeva vēl nepiedzīvotas šķautnes. Liegais un piesātinātais dienas skrējiens tuvojās novakarei, ko papildināja vārdu spēles un festivālu dievišķais gars, kas bija tuvu kulminācijai Scissor Sisters uzstāšanās laikā, kad pēkšņi vēja spārniem nests attraucās absolūti jauns izaicinājums: „Dammit! Es gribu koncertu skatīties no pirmajām rindām!”

Šķiet pirmajās rindās koncertā iepriekš biju plosījies kādā no pēdējiem „Sinepes un Medus” festivāliem. Nu ko tur daudz domāt! Nimfas pie rokas un mērķtiecīga kustība skatuves virzienā, kas noslēdzas ar panākumiem. Tātad pēdējie gabali no Scissors Sisters repertuāra tiek nobaudīt no ļoti tuvas distances. Ātri vien tiek nolemts, ka MUSE uzstāšanās ir jāsagaida no tās pašas vietas, kur esam, jo mērot ceļu ārā un pēc tam atpakaļ nešķita prātīgi. Tad nu gaidot MUSE sanāca izbaudīt nemierīga pūļa efektu, kas tevi tur ciešās skavās un nes dažādos virzienos, kas nebūt ne vienmēr saskan ar tavām vēlmēm, gluži kā pavasara palu ūdeņi rauj sev līdzi koku stumbrus ar visām saknēm. Papildus eiforija un neliela deva adrenalīna rada nepieciešamos priekšnoteikumus, lai pūlis brīdī, kad uz skatuves kāpj MUSE, eksplodētu.

Pats koncerts norit profesionāli kvalitatīvi vienā elpas vilcienā, šķiet man kā stāstniekam būtu bijusi vēlme pēc nelielas mūziķu papļāpāšanas un pakoķetēšanas ar publiku, bet ņemot vērā, ka MUSE tā nav īpaši raksturīga parādība, tad par to pārsteigts neesmu.

MuseLIVE @ Positivus festival 2010 Tele2 skatuve

 

Nu ko draugi! Esmu aizelsies no līdzi dungošanas, slapjš no lēkāšanas un sasodīti piekusis, bet, velns, nežēlīgi laimīgs no sajūtu, emociju un piedzīvojumu kokteiļa, ko esmu līdz šim saņēmis no festivāla, bet vēl nekas nav beidzies. Vēl viena nakts ir priekšā, kas nozīmē, ka ballīte turpinās deju ritmos I Love You teltī, ko ik pa brīdim pārtrauc vizītes uz tveices pārņemto mednieku dziras un enerģijas dzēriena kokteiļu uzpildīšanas pieturu.

Tā nemanām ir piezagusies rīta stunda, kad skaņu aparatūra tiek izslēgta, priekškars krīt un ir noticis absolūti neizbēgamais fakts, ka Positivus festivāla 2010. gada oficiālā programma ir noslēgusies un turpinājums jau norit daudz savādākā gaisotnē telšu pilsētiņā, kur nelielos bariņos starp rokenrola apgarotiem ļaudīm tiek izspēlētas vieglas vārdu spēles un risināti absolūti nebūtiski jautājumi, kas iederas tikai tur un tobrīd.

Šis rīts ir no tiem, kas papildina vēlo vakaru, šim piemīt krāsu, garšu un sajūtu intensitāte pakāpē x. Brīžam ir sirreāla sajūta par to, ka gaisā virmo, kas īpašs un apkārtējā maģiskā aura notikumu ritējumam piedod daudz niansētāku un absolūti neikdienišķu vīziju. Arī mani spēki ir galā un laiks ļauties nelielai snaudai, lai vēlāk varētu tikt skaidrībā ar savu apņēmību par mājās nokļūšanu ar velo.

Pāris stundas miega un esmu atpakaļ ierindā. Objektīvi novērtēju savas spēku rezerves un saprotu, ka esmu gatavs pabeigt savu tūri atbilstoši ieskicētajam scenārijam, tas ir aizmīties arī 100 km atpakaļ uz Rīgu. Atsveicināšanās no draugiem, šķidruma rezervju uzpildīšana un sākas mans Tour de Positivus noslēdzošais posms.

Pirmie 25 km aizskrien vēja spārniem esmu pie Tūjas stundas laikā. Uzņemtais temps mani priecē un jau sāku nedaudz apcerēt par to, kā mājās esot kārtīgi nosnaudīšos pēļos, kad pēkšņi virs manis debesis atveras un sāk gāzties lietus šaltis, pāris sekundēs izmērcējot mani pilnībā, bet pats nepatīkamākais, ka šī lietus siena ir apgrūtinājusi manu redzamību tik tālu, ka knapi spēju saskatīt sava velosipēda stūri, kur nu vēl redzēt ceļu, par laimi manā priekšā kā sēne izaug autobusa pietura, kurā piestāju, lai pārlaistu uznākušo dabas untumu.

Šādi nesteidzīgi man nākas kavēt sev laiku apmēram pusotru stundu, kas, protams, krietni vien atbīda to brīdi, kad speršu savu kāju pār mājas slieksni, bet skumjām nav vietas, ir laiks vēl apcerīgi gremdēties nesenajos piedzīvojumos.

Mazinoties lietus intensitātei dodos tālāk maršrutā. Pirmie kilometri pēc brauciena atsākšanas ir pagrūti, jo slapjais apģērbs un spēcīgā vēja brīze rada ļoti lielu diskomfortu, kas brīžam uzsit pat drebuļus, bet es vairāk koncentrējos uz braukšanu un drīz vien jau ir panākts neliels „autopilota” režīms, kas ļauj traukties uz priekšu par spīti dabas liktajiem šķēršļiem.

Sasniedzot Lilasti manai braukšanai jau parādās sportiskais azarts, jo ir izveidojies neliels sastrēgums, kurā auto kolonna brīžam virzās ar 20 — 25 km/h ātrumu. Tātad sākas sacīkstes, kurš būs ātrāk līdz Juglai! Jā draugi, es uzvarēju!

Stāsta noslēgumā es pilnībā esmu gatavs apstiprināt, ka būt varonim nemaksā neko. Ir nepieciešama tikai paša griba savu ikdienu padarīt nedaudz krāsaināku, ja vēl tam par iemeslu ir tāds grandiozs notikums kā festivāls, tad tas ir super! Man ir patiess prieks, ka man izdevās sev radīt festivāla piedzīvojumu, kas manā atmiņā saglabāsies ar pozitīvu piedzīvojumu auru.

Foto šāviņi no Tour de Positivus

Video fragmenti no Tour de Positivus