eRoks.lv 2013. gada dziesmu TOP25

Šī gada noslēgums turpina strauji tuvoties, un eRoks.lv savā atskatā uz gandrīz divpadsmit mēnešu muzikālajiem notikumiem ir nonācis pie dziesmu topa. 25 kompozīcijām, kuras, mūsuprāt, vislabāk raksturo to, kā skanējis šis gads. Kā jau mūsu kolektīvā ierasts, arī šoreiz izvēlēties 25 dziesmas, kurām piešķirsim šo godu, nebija viegli. Šķiet, ka tik daudz papildbalsošanu vēl nebijām rīkojuši. Kaut ko upurēt sanāca katram, taču beigās spējām nonākt pie varianta, ar kuru apmierināti bija visi.

Un nav jau brīnums, ka tā, jo labas kvalitātes dziesmu šogad nav trūcis. Ja pirms gada galvenā tematika bija narkotikas, tad šogad reti kur ir izticis bez seksualitātes. Galu galā, viena no 2013. gada populārākajām dziesmām mums pavēsta tieši to. Meklē to arī mūsu topā, turklāt tā augšgalā. Vai tā ir pašā, pašā virsotnē, uzzināsi jau pavisam drīz. Protams, arī citu piemēru netrūkst, un kāpēc lai tā būtu — ne vienmēr ir jākoncentrējas uz dzīves tumšāko pusi, bet ir jāspēj saskatīt arī tas, kas katru dara laimīgu.

Tāpēc ilgāk nekavēsimies un sāksim atskatīties uz eRoks.lv 2013. gada spilgtākajām dziesmām. Kaut ko sev tuvu šeit noteikti spēs atrast ikviens, tāpēc lasi, klausies, vērtē un, pats galvenais, baudi!

Meklē pleijlistes ar dziesmu no katra albuma mūsu Spotify un Youtube kanālos.

25. Luls — Never Let It Go

Ja vien neesi uzmanīgi sekojis līdzi eRokam šī gada sākumā, ļoti iespējams šobrīd pārsteigumā ieplet acis, pirmo reizi mūžā redzot Luls nosaukumu. Īsumā — tas ir nu jau izjucis trio no Londonas, kurus janvārī atradām un nointervējām, jo tieši tik lielu iespaidu uz mūsu redakciju atstāja Never Let It Go. Tā pavisam noteikti nav pasaulē oriģinālākā dziesma, vēl jo vairāk — teksts ir tieši tik banāls, cik vien iespējams. Taču tas neliedz mums fanot par šo skaņdarbu arī decembra vidū, jo tiklīdz kā šis meldiņš nonāk prātā, izmest to ir praktiski neiespējamā misija.

24. Justin Timberlake feat. Jay-Z — Suit & Tie

Jau pirmo reizi klausoties Suit & Tie, nevarēja nepamanīt, cik ambicioza ir šī kompozīcija. Kādu brīdi pat likās, ka pārāk ambicioza un lecīga, taču laiks visu saliek savās vietās un šobrīd ir skaidrs, ka ambīcijas ir pilnīgi pamatotas, bet lecīgums jāvērtē kā savu spēju apzināšanās, ne iedomība. Džastins sešus gadus nebija piedāvājis mūzikas pasaulei neko jaunu, taču pietika vien ar piecām minūtēm, lai ikvienam būtu skaidrs, ka īstais popmūzikas princis nu ir kārtīgi nobriedis, izklausās labāk kā jebkad iepriekš un ir gatavs atkal ieņemt savu īsto vietu tronī.

23. TNGHT — Acrylics

Tiem, kas pēc pagājušā gada eksplozīvās TNGHT debijas nepacietīgi gaidīja ko jaunu no viņiem, dueta vienīgais šī gada singls pirmajā klausīšanās reizē varēja izsaukt neviennozīmīgas emocijas. Iesācies ar bērnu šūpuļa skaņām, kas gan vairāk izklausās it kā nākušas no kādas šausmu filmas, Acrylics turpinās ar sintezatoru līnijām, kas nedaudz asociējas ar mūziku, ko Latvijā mēdz saukt par kalbasņikiem. Tomēr, kad šis ievads ir beidzies, skaidri sadzirdama ierastā TNGHT skaņa, un šķiet, ka tā viņiem ir izdevusies labāk nekā iepriekš. Brīdī, kad bass tiek "nomests", tas skan tik masīvi, it kā no liela augstuma būtu nomesti pamatīgi betona bloki, kas liek izteikt nožēlu par to, ka šis gabals vēl neeksistēja brīdī, kad viņi viesojās Latvijā. Protams, ka pasaules deju grīdu iekarošanai tik spēcīgi skaņdarbi nāk tikai par labu, un esam droši, ka šī nav pēdējā reize, kad viņu gabali nonāk sarakstā starp gada labākajiem.

22. Bipolar Sunshine — Rivers

Viens no mūsu šīgada jaunatklājumiem ir Bipolar Sunshine, un pirmā iepazīšanās notika tieši ar singlu Rivers. Been low, but I've been higher — šīs rindas vēl pēc pāris mēnešiem ik pa laikam ieskanas prātā. Lirikas vēsta par neveiksmīgām attiecībām, ko varētu piedēvēt popmūzikas tradīcijām, bet tajā pašā laikā dziesma varētu iepatikties melomāniem muzikālā pavadījuma dēļ. Tas ir kokteilis, kura sastāvā var atrast elektroniskās mūzikas, hiphopa, R'n'B un daudzu citu žanru pazīmes. Šāda pieeja varētu remdēt industrijas slāpes pēc kaut kā jauna un likt gaidīt viņa nākamos darbus.

21. Phoenix — Entertainment

Cilvēki runā, ka 2013. gadā Phoenix nedaudz piebremzēja un spēra vairākus soļus atpakaļ pēc absolūtas šī gadsimta popmūzikas klasikas Wolfgang Amadeus Phoenix. Kā vienmēr, cilvēki kļūdās, jo Entertainment nav nekāds solis atpakaļ. Tā ir izcili lipīga dziesma ar pietiekami pārliecinošu saturisko dziļumu, lai domājošais cilvēks nerauktu pieri, bet gan iekaltu savā galvā lipīgo melodiju un dungotu tai līdzi.

20. Frightened Rabbit — The Woodpile

Iepriekš par to nebija sanācis aizdomāties, taču, jo vairāk sanāk klausīties The Woodpile, jo skaidrāks kļūst tas, ka šī dziesma ir Frightened Rabbit mūzikas lakmusa papīrītis. Šis indikators parāda, ka sākotnējais viedoklis nedz par grupu, nedz dziesmu nav adekvāts, un, pamatīgāk ieklausoties, ir iespējams atrast daudz vairāk kā pirmajā mirklī varētu iedomāties. Kas zīmīgi — šī atklāsme nāk vien pēc skaņdarba video versijas novērtēšanas, kurā kolektīva domu gājiens atklājas pilnībā. Atceries — there is more than meets the eye!

19. FKA twigs — Water Me

2013. gads pasaules mūzikā ieies kā gads, kad atdzima nestilīgs deviņdesmito gadu R'n'B un triphops. Tikai mūsdienās tas viss ir iesaiņots ļoti iekārojamā, seksīgā un ļoti, ļoti stilīgā veidolā. Kā ar visām ļoti, ļoti stilīgām lietām, pēc gadiem mēs par tām smīkņāsim un teiksim, ka mēs nu gan bijām idioti. Patiesībā FKA twigs radījusi ļoti labu dziesmu, par kuru šobrīd mums ir visai grūti iedomāties, ka kāds par to smiesies, tādēļ vismaz šī gada kontekstā vieta šajā topā liekas pelnīta. Pat ļoti pelnīta.

18. Savages — Shut Up

“Aizveries un klausies” mums saka (patiesībā, kliedz) Savages. Un dara to ar apbrīnojamu glanci, enerģiju un Džona Kasevetes filmas semplu, kas dziesmai piešķir eleganci. Tieši elegances dēļ kompozīcija ar milzīgu pārliecību iesoļoja šajā topā un saglabāja augstas pozīcijas. Pārfrāzējot Mogwai pēdējā albuma nosaukumu, jāsaka, ka Punk Rock Will Never Die But You Will.

17. Banks — Bedroom Wall

Nav nemaz tik biežas situācijas, kad dziesmas nosaukums tik precīzi ataino tās skanējumu. Šajā gadījumā pēc nosaukuma ir atšifrējama ne tikai skaņdarba noskaņa, bet arī vieta, kur to visatbilstošāk būtu klausīties. Bedroom Wall sevī apvieno šķietami nesavienojamo — rotaļīgumu un maksimālu trauslumu muzikāli, bet tekstuāli — patiesu spēku. Tas viss rada hipnotizējošu (turklāt šis vārds derēs arī lai raksturotu kompozīciju tīri skanējuma ziņā) efektu, kuru nākamā gada laikā gluži kā narkotiku patērēs daudzi jo daudzi. Kad visos 2014. gada dziesmu topos pēc kārtas atradīsi šo, atceries, kur to redzēji pirmo reizi!

16. CHVRCHES — Gun

Ja no visām lieliskajām Chvrches izšautajām lodēm šogad jāizvēlas viena, tad tā ir Gun. Jo kādēļ ņemt tikai vienu lodi, ja var ņemt veselu ieroci? Un nevis kādu parastu ieroci, bet gan augstākā kaluma. Gun ir lieliska sintīpopa dziesma, kas reizē ir gan gudra, gan lipīga. Chvrches ir 2013. gada alternatīvās popmūzikas karaļi!

15. Los Campesinos! — Avocado, Baby

Katrai paaudzei vajag savu lielo karsējmeiteņu himnu. Lielisko sasuku un episko sintezatoru paaudzei bija Toni Basilas Mickey, bet mūsdienu jauniešiem (nu, patiesībā, tagad jau šie jaunieši ir veci un nodarbināti) pietika ar Avrilas Girlfriend. 2013. gada sīrupaino sintezatoru ērā mums ir Los Campesinos! ar kliedzošu karsēju, neviltotu emociju, lipīgu pantiņu un piedziedājumu pārpilno Avocado, Baby. Dziesma, kas raksturo neviltotu prieku un liek pat rūdītiem mačo aiz prieka kliegt A heart of stone, rind so tough it's crazy / That's why they call me the avocado, baby.

14.Noah and The Whale feat. Anna Calvi — Heart of Nowhere

Iespējams, ka Noah and The Whale 2013. gada versijā nav tikpat labi kā pāris gadus iepriekš, tomēr vismaz Heart of Nowhere nav ne par matu sliktāka kā L.I.F.E.G.O.E.S.O.N. vai 5 Years Time. Mēs nespējam saprast, kāpēc šī dziesma nav kļuvusi par singlu, jo viss, sākot no, iespējams, visu laiku labākā vijoles solo populārajā mūzikā un beidzot ar Annas Kalvi un Čārlija Finka balsu saplūšanu vienā veselumā, burtiski izkliedz superhita potenciālu! Nepelnīti nepamanīta pērle!

13. James Blake — Retrograde

Džeimss ir dīvains mākslinieks šī vārda vistiešākajā nozīmē, kurš ar savu "mazāk ir vairāk" filosofiju klausītāju piespiež patiesi iedziļināties un domāt līdzi, citādi neko vairāk kā skaistu troksni vai vārdu kopu viņa mūzikā izdzirdēt neizdosies. Retrograde ir ideāls šī darbības virziena paraugs — šķietami absolūts minimālisms izteiksmes līdzekļos, kaut patiesībā dziesmā ir apslēpti neskaitāmi muzikālie slāņi un sākotnēji mistisks teksts, kuru uzreiz uzķert neizdosies. Un arī tad, kad izdosies uzķert, saprast, ko viņš patiešām ir domājis, neiznāks — pārāk daudz ir atstāta vieta interpretācijām un patiesības meklējumiem.

12. Macklemore & Ryan Lewis feat. Wanz — Thrift Shop 

Kad šī dziesma pagājušā gada nogalē pirmoreiz parādījās un vēlāk šī gada sākumā sāka kļūt populāra, likās, ka tai nav ne vainas, tomēr tā arī nav nekas īpašs. Tomēr, gada beigās apkopojot tā zīmīgākās dziesmas, bija skaidrs, ka tai šajā sarakstā jābūt. Kāpēc šādas izmaiņas? Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir dziesma, kura tā pa īstam atklājas tikai pēc kāda laika, kad sāc pamanīt, ka tā ir perfekti noproducēta līdz pēdējam sīkumam. Otrkārt, savu lomu ir spēlējis arī radio. Respektīvi, ja birojā skan radio, tad starp visām muļķībām ko tur var dzirdēt (piemēram, kārtējā Will.I.Am vai David Guetta garadarba), ieskanoties Thrift Shop, gribot negribot, kļūsti par to priecīgs un sāc dziedāt līdzi I'm gonna pop some taaags. Tam vēl klāt nāk dziesmas teksts, kas ir patīkama atkāpe no ierastā hiphopa materiālisma un galu galā kļūst pilnīgi skaidrs, ka This is fucking awesooomeee!

11. RAC feat. Kele and MNDR — Let Go

Kad šī dziesma tikko bija iznākusi, savā nedēļas dziesmu rubrikā prognozējām tai mērena hita statusu, tomēr izskatās, ka nedaudz bijām kļūdījušies. Protams, nav jau arī tā, ka to vispār neviens nebūtu pamanījis, bet kopumā tā sev nepievērsa tik daudz uzmanības, cik šķietami bija spējīga savākt. Tas gan mums netraucēja to iekļaut gada labāko dziesmu apkopojumā, jo tā tur gluži vienkārši ir pelnījusi atrasties. Kaut vai tāpēc, ka Let Go ir sasodīti lipīga kompozīcija, bet arī tas nebūt nav vienīgais iemesls. Starp citiem var minēt fantastisko basģitāras partiju, kas tā vien liek kustināt kājas, izjusto MNDR un Keles dziedājumu, nelielo eiforijas sajūtu, ko šī dziesma ir spējīga radīt un vēl citus. Varbūt arī, ka šī dziesma ir radīta dažus gadus par vēlu, jo MNDR radītās indie disco skaņas vairs nav tik pieprasītas kā tās vienubrīd bija, bet Let Go pilnīgi noteikti ir viena no gada labākajām popdziesmām, kuru vajag pagriezt skaļāk un, daudz nedomājot ,dziedāt tai līdzi.

10. These New Puritans — Fragment Two

These New Puritans jaunā albuma Field of Reeds meistarīgumu jau atzinām mūsu gada albumu topā, taču pirmās pazīmes, ka britu trijotne mainījusi savu muzikālo virzienu no nepieradinātas un psihedēliskas elektronikas uz eksperimentālās neoklasikas žanru bija dzirdamas tieši līdz ar Fragment Two jeb pirmo oficiālo singlu no šīs plates. Pēc pirmklausījuma ausis uzķēra Radiohead vēsmas, taču ar katru nākamo reizi kļuva skaidrs, ka dziesmas tumsnējais daudzslāņainums nav vis centieni kādu atdarināt, bet gan ir pašas grupas izaugsme un savas skaņas attīstība. Fragment Two ērmīgums ir tik valdzinošs, ka tam nav iespējams pretoties. Lielisks skaņdarbs no lieliskas plates!

9. Disclosure — F for You

Vai nav ironiski, ka albumā, kurā ir kaudze ar lieliskiem viesvokāliem, vislabākā balss izrādās viņi paši? Muzikāli visas Settle dziesmas ir gana līdzīgas, lai ikviena no tām varētu nonākt šajā topā, tomēr tieši Gaja un Hovarda dziedājums ir tas, kas liek F forYou izcelties uz kopējā fona. Ak, jā, un īpaši bonusa punkti par tekstu, kurš maksimāli precīzi ataino to, ko ar jebkuru vīrieti spēj izdarīt īstā sieviete. Kurš gan nav gatavs spēlēt muļķa lomu?

8. Arcade Fire — Here Comes the Night Time

Ja nāktos izvēlēties vienu skaņdarbu, kam atspoguļot pārmaiņas, kas notikušas Arcade Fire skanējumā, tad pirmā izvēle noteikti būtu šī. Here Comes the Night Time iesākas ar kāda Haiti karnevāla skaņām, bet tad ar perkusiju un ģitāru palīdzību uzņem ātru tempu, tā vien liekot doties dejās. Pēc mirkļa viss atkal pierimst, un šāda veida pārmaiņas spēj noturēt klausītāja uzmanību visu septiņu minūšu garumā. Varētu teikt, ka dziesmā saplūst gandrīz visi elementi no albuma — parādās izteikts bass, klavieres, ģitāras, perkusijas, ik pa brīdim arī kāds sintezators. Viscaur skaņdarbs piedzīvo pārmaiņas, izņēmums nav arī Vina Batlera balss, kas nepaliek monotoni mierīga un pakļaujas tām.

7. King Krule — Neptune Estate

Izdzirdot vārdu savienojumu "King Krule dziesma", uzreiz rodas noteikts priekšstats par to, ko mēs varētu dzirdēt. To varētu attiecināt arī uz Neptune Estate, kas ir pēc uzbūves ļoti vienkāršs, nepārblīvēts skaņdarbs, kurā dzirdama pieauguša vīrieša balss, kas patiesībā pieder vien 19 gadus vecam jaunietim. Minimāls ģitāras pielietojums, viegls elektronikas pavadījums un ik pa brīdim skanošie pūšaminstrumenti rada pietiekami drūmu noskaņu. Savienojot to ar King Krule vokālu un lirikām, kas arī iekrāsotas tumšākos toņos, rodas lieliska kombinācija, kura ievelk viņa radītajā pasaulē.

6. Kanye West — Black Skinhead

Par Black Skinhead nav daudz, ko teikt. Definējusi jaunu žanru “industriālo hiphopu”, tā saturiski ir tuvāka pankrokam nekā hiphopam. Tā joprojām ir dziesma, kas droši var skanēt jebkurā komerciālajā radiostacijā, jo jebkurai lieliskai kompozīciaji tur patiesībā būtu jāskan. Galu galā, dziesmu slavēja pats Noels Galahers. Vai var būt augstāks novērtējums mūziķim, kā tas, ka par tevi fano Galaheru brāļi?

5. The National — Graceless

The National ir bezrūpīgi un jokojas. Pag, ko? Jā, Tu nepārlasījies — iespējams, nopietnākie vīri pasaulē ir atļāvušies iemūžināt visu iespējamo veidu dauzīšanos šajā video. Turklāt šis bezbēdīgais noskaņojums ir jūtams arī dziesmā, kura ir... gaiša! Tas viss izklausās gandrīz vai pēc zinātniskās fantastikas, taču patiesībā loģiku atrast nav sarežģīti — ņujorkieši ir meistari vēstījuma nodošanā klausītājiem, un, kā gan vēl labāk viņi varētu mūs visus informēt par absolūtāko bezkaunību? Jā, tieši tā — viņi jau atkal mūs ir spējuši pārsteigt nesagatavotus.

4. Daft Punk feat. Pharell Williams and Nile Rodgers — Get Lucky

Ir ļoti, ļoti iespējams, ka šogad nevienu citu dziesmu neesi dzirdējis vairāk kā Get Lucky. Tāpat ir ļoti, ļoti iespējams, ka šobrīd šo kompozīciju vairs fiziski nespēj izturēt, jo pārdrillējuši to ir visi un visur. Un tieši tas arī ir iemesls, kura dēļ skaņdarbu vari atrast šeit — tā ir perfektā popdziesma. Ar vienkāršu, visiem saprotamu, bet ne infantilu tekstu un izcili lipīgu bītu, kurš aprīlī ikvienam no mums lika izvarot repeat pogu.

3. Vampire Weekend — Step

Step ir viena no dziesmām, kas vislabāk raksturo Vampire Weekend jauno albumu tādā ziņā, ka tajā ļoti labi pamanāmas iezīmes, kas raksturīgas tikai Modern Vampires of the City, tomēr tai pat laikā, tāpat kā viss albums, tā nav nemaz tik atšķirīga no tā, kas dzirdēts iepriekš. Lai gan šis tas noteikti ir mainījies, dziesmā dzirdams klavesīns, kas Vampire Weekend ir visai iemīļots, arī teksts, kurš kā vienmēr ir mīklains, bet tajā pašā laikā rada vēlmi ar to asociēties. Līdz ar to Step skan tā, kā no Vampire Weekend to varētu gaidīt, bet vienlaikus pietekami atšķirīgi, lai nebūtu jāsāk domāt, ka viņi tikai vienu un to pašu māk spēlēt. Tam vēl klāt pievienojot to, ka šī dziesma iznāca pavasarī, kas ir tai vislabāk piestāvošais gadalaiks, Step ir kļuvusi par vienu no gada patīkamākajām un atmiņā paliekošākajām dziesmām. Mēs patiešām nezinām, ko īsti Ezra Kēnigs ir domājis, dziedot I feel it in my bones, bet ir sajūta, ka, dziesmu klausoties, mēs savos kaulos jūtam tieši to pašu.

2. Foals — My Number

Tas, ka jaunais Foals albums skanēs atšķirīgi no iepriekš dzirdētā bija zināms jau iepriekš, bet reti kurš bija gaidījis to, cik atšķirīgi viens no otra skanēs tā pirmie divi singli. Pēc pagājušā gada nogalē izdotā raupjā Inhaler sekoja My Number, kas bija kā pilnīgs pretstats, tiesa gan, skanēja tikpat labi. Pie tam, My Number, šķiet, var atzīt arī par grupas popsīgāko dziesmu, un tas ir apzīmējums, kas šai grupai iepriekš nebija gluži raksturīgs. Tomēr šī dziesma nebūt nekrīt ārā no grupas kopējā skanējuma, tā vienkarši padara to dažādāku. Pie tam klāt vēl nāk arī lieliskais cita oksfordieša Totally Enormous Extinct Dinosaurs remikss, kas to padara pievilcīgāku arī elektroniskās mūzikas cienītājiem. Rezultātā esam ieguvuši vienu no gada lipīgākajām dziesmām, kurai ar tikpat lielu prieku gribas dziedāt līdzi arī gandrīz gadu pēc tam, kad tā pirmoreiz dzirdēta.

1. Arctic Monkeys — Do I Wanna Know?

Lai vai ko grupas fani domātu par AM, mūsuprāt, tas ir labs albums, kas pierāda, ka Arctic Monkeys noveco ar glanci. Seksīgs, lēns un ļoti vīrišķīgs — tie ir atslēgas vārdi kas raksturo albumu un tā ievadošo dziesmu Do I Wanna Know?. Tā, iespējams, ir labākā dziesma, ko šie britu salu brašuļi jelkad ir spējuši ierakstīt. Īsta mūsdienu rokenrola klasika, kas labi skanēs arī pēc daudziem gadiem, godam ir kļuvusi par 2013. gada Gada dziesmu!