Mercury Prize 2014 piezīmes: 3. daļa

Katru gadu rudenī viens no būtiskākajiem notikumiem mūzikas industrijā ir Mercury balvas pasniegšana. Jau pagājušajā gadā tuvāk iepazīstinājām ar pretendentiem uz šo prestižo balvu, publicējot Mercury Prize piezīmes. Turpinot tradīciju, arī šogad sīkāk iepazīsimies ar katru no māksliniekiem un albumiem, lai saprastu, kas ir kas šajā sakarā. 29. oktobrī, kad balva beidzot nonāks sava īpašnieka rokās, varēsim kopīgi atskatīties un saprast, vai mūsu izteiktie spriedumi atbalsosies arī kritiķu gala vērtējumā.

Polar Bear — In Each and Every One

Gandrīz katru gadu Mercury Prize nominantu sarakstā var atrast arī kādu džeza žanru pārstāvošu albumu. Šogad tie ir veseli divi — GoGo Penguin plate v2.0, par kuru jau stāstījām pagājušajā nedēļā, un Polar Bear piektais albums In Each and Every One. Lai gan abas apvienības pārstāv vienu žanru, ierakstus savā starpā salīdzināt būtu visai sarežģīti, jo tie ir visai atšķirīgi.

Polar Bear, kā mēdz teikt, nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Ar savu otro plati Held On The Tips Of Fingers 2005. gadā ieguva Mercury nomināciju, bet balvu galu galā savā īpašumā saņēma Antony and the Johnsons. Savas pastāvēšanas laikā viņi tika nominēti divreiz BBC Jazz Award, kā arī minēti nozīmīgā izdevuma Jazzwise rakstā, kur apkopoti 100 būtiskākie džeza albumi. Šo panākumu atslēga galvenokārt ir viņu eksperimentālais novirziens, kā rezultātā džezs tiek apskatīts no dažādām pusēm un tā robežas ir paplašinātas. Ne mazāk par iepriekšējiem ierakstiem eksperimentāls ir In Each and Every One, kas ir lielākā atšķirība no GoGo Penguin garadarba, kurš ieturēts modernā džeza tradīcijās.

Pašu albumu varētu sadalīt divās daļās, kur pirmo daļu noslēdz WW, bet otro ievada Lost In Death, Pt. 2. Pirmā puse atšķiras ar būtiskāku elektronikas lomu, savukārt otrajā daļā eksperimentēšana turpinās ar klasiskiem džeza instrumentiem — basu, bungām un saksofoniem. Protams, mūsdienu cilvēkam nav viegli izprast šādu mūziku, bet tādi skaņdarbi kā Be Free vai Chotpot varētu piesaistīt viņu uzmanību, jo tos var vienkāršāk uztvert. Nav gan pārliecības par to, vai pašiem Polar Bear šī Mercury balvas iegūšana būs vienkārša. Varbūt ir pienācis gads, kad uz skatuves ar balvu rokās mēs beidzot ieraudzīsim džeza pārstāvjus?

/Staņislavs Fisenkovs/

FKA twigs — LP1

Pēc universālas pielūgsmes no neskaitāmiem mūzikas kritiķiem un melomāniem FKA twigs debijas albums LP1 neapšaubāmi ir viens no spēcīgākajiem pretendentiem uz Mercury balvas iegūšanu. Arī tas, ka albums tika izdots vien mēnesi pirms nominantu saraksta publicēšanas, liecina par to, cik ātri tas iekarojis klausītāju sirdis un izpelnījies meistardarba statusu.

Par ko īpašs prieks ir pašai FKA twigs un kas padarījis šo plati tik ļoti vērā ņemamu, ir milzīgais darbs, ko Tālija Bārneta ir ieguldījusi savā mākslā. Viņa ne tikai ir sarakstījusi katru albuma dziesmu, bet arī producējusi lielāko daļu no tām, kā arī režisējusi vairākus savus video. Šādu darba ētiku Bārneta piekopusi jau no pašiem karjeras sākumiem gan kā dejotāja, gan kā mūziķe, ko var lieliski dzirdēt un redzēt viņas mazajās platēs EP1 un EP2. Tagad, līdz ar debijas albuma izdošanu un Mercury balvas nomināciju, viņas apbrīnas vērtajam talantam ir iespēja sasniegt vēl lielāku auditoriju.

Tieši viņas unikālais mākslinieciskais rokraksts padara LP1 par uzvaras vērtu — laužot jebkādas robežas, Bārneta ir radījusi jaunu R’n’B skanējumu, kas ir tik intīms un eksperimentāls, kā vēl nekad. Viņas mūzikā sastopams vienlaicīgi gan pavēlošs, gan ievainojams seksapīls, kas tiek radīts ar Bārnetas smalko balsi un viņas pašas radīto, vienreizējo skaņu paleti, kurā atrodami lauzti elektroniski ritmi, sirēnas, metronomi un triphopa ietekmes. Pat, ja LP1 neiegūs Mercury balvu, tā ir viena no spēcīgākajām 2014. gada debijām.

/Jana Udovenko/

Kate Tempest — Everybody Down

Līdzīgi kā citi nominētie Young Fathers, londonietes Keitas Tempestas radītā mūzika ir hiphops, kas neizklausās pēc hiphopa. Ja skotu trio nodarbojas ar šī žanra dekonstrukciju un tā robežu testēšanu, Tempestas mūzika ir balstīta uz spoken word poetry, kas ir kā hiphopa aizmirstais priekštecis.

Nosaukt viņu vienkārši par reperi gan būtu kā necieņas izrādīšana viņas plašajam talantu klāstam — Tempesta raksta arī dzeju, prozu un lugas, pie tam šajā jomā viņa līdz šim izcēlusies pat ar lielākiem panākumiem kā mūzikā. Arī mūzikas jomā šī nav viņas pirmā pieredze, jo viņa jau labu laiku darbojas grupā The Sound of Rum, kuras skanējums gan nav tāds pats, kā Everybody Down dzirdamais — atšķirībā no šī ieraksta, tas ir hiphops, kas arī izklausās pēc hiphopa. Tāpēc Everybody Down gribētos saukt par sava veida debiju. Lai gan tas nav arī viņas pirmais ieraksts zem pašas vārda, iepriekšējie vairāk bija kā piedevas viņas literārajiem darbiem, savukārt šis ieraksts liekas jau no paša sākuma iecerēts kā muzikāls darbs. Tiesa gan, arī Everybody Down tekstos dzirdamie stāsti ir saistīti ar grāmatu, kas dienas gaismu ieraudzīs nākamgad. Šķiet, ka liels nopelns albuma formātā un skanējumā ir arī tā producentam Denam Kerijam (iepriekš strādājis ar Bat For Lashes, Franz Ferdinand un dauziem citiem), kurš reiz uzaicināja Tempestu joka pēc ierakstīt pāris dziesmas, kas beidzās ar visa albuma ierakstīšanu dažās dienās.

Kerija veidotie bīti gan paliek Tempestas balss ēnā, tomēr lieliski rada tiem pienācīgu atmosfēru. Tiesa gan, tos tikpat labi varētu būt radījis arī kāds cits, jo, ne jau tie padara šo albumu īpašu — tā kodols ir Tempestas trāpīgie un asprātīgie stāsti dziesmas garumā, kas rada aizraujošus naratīvus cauri visam albumam. Ar saviem tekstiem viņa interesanti parāda šī brīža Londonu un dzīvi tajā, piešķirot sev unikālu balsi mūsdienu britu mūzikā. Un tas, manuprāt, ir pietiekams iemesls, lai izpelnītos Mecury nomināciju.

/Lauris Anstrauts/