Koncerta apskats: Prāta vētra Gads bez kalendāra Mežaparkā

Aptuveni 45 tūkstošu skatītāju klātbūtnē sestdienas vakarā Mežaparka Lielajā estrādē sava nu jau divpadsmitā studijas albuma Gads bez kalendāra koncerttūri noslēdza Prāta vētra.

Sāksim ar vienkāršo un vispārzināmo — Prāta vētra ir fenomens Latvijas mūzikā. Jau teju 20 gadus tā ir īsta stadionu grupa, un, kaut izaicinājuma cimdu šajā laikā ir centušies mest vairāki pašmāju mūziķi, neviens šādam statusam nav spējis pietuvoties pat vienreiz, kur nu vēl gadiem ilgi. Turklāt kas īpaši svarīgi — grūti iedomāties, kam būtu jānotiek, lai vismaz tuvākajos desmit gados kaut kas šajā statusā mainītos. Liekas, ka šobrīd diezgan droši var prognozēt — Latvijā vairs nekad nebūs otras Prāta vētras, jeb mūziķu, kas ne tikai spēj piepildīt stadionus, bet arī kuru klausītājs var būt jebkurš, sākot ar zīdaiņiem līdz pensionāriem, no stilīgākajiem pilsētas švītiņiem līdz vienkāršākajiem lauku ļaudīm. Viņi ir spējuši atrast izcili trāpīgu savienojumu, kurā ikviena no šīm šķietami nesavienojamajām grupām prātinieku mūzikā un koncertos spēj atrast ko sev tuvu, kas mūsdienu sadrumstalotajā mūzikas pasaulē nu jau šķiet kā relikvija no sen aizgājušiem un daudz vienkāršākiem laikiem.

Lielā mērā ar šādu sajūtu arī devos uz Mežaparku — jau atkal izbaudīt ko tādu, ko neviens cits Latvijā nespēj. Kopš mūziķu pēdējās lielās uzstāšanās Latvijā pagājuši trīs gadi, kopš iepriekšējās tūres — pat visi četri, turklāt pauze ievilkās vismaz par 12 mēnešiem pandēmijas dēļ. Dīkstāve, iespaidīgā Gads bez kalendāra koncertfilma, līdz šim lielākais koncerts atjaunotajā estrādē — brīžiem piezagās pat doma, ka kāpēc gan lai šis nebūtu iespaidīgākais apvienības koncerts līdz šim vispār?

Paskrienot notikumiem pa priekšu, uzreiz gan jāatzīst — šis noteikti nebija grupas visu laiku labākais sniegums, taču tas tāpat bija ļoti labs šovs. Principā, to varētu nosaukt par klasisku Prāta vētras lielkoncertu — gluži tādu, kādu to varētu iedomāties, taču bez jebkādām ekstrām. Ja iepriekš ar katru tūri likās, ka ikreiz tiek sperts solis uz priekšu, un viss kļūst tikai un vienīgi iespaidīgāks un grandiozāks, tad šoreiz sajūta paliek kā pēc soļa sānis. Iespējams, tieši tāpēc galvenā pēcgarša paliek tāda, ka Gads bez kalendāra koncerts bija mazāk sirsnīgs un patiess kā 7 Soļi svaiga gaisa priekšnesums, kā arī mazāk iespaidīgs (īpaši jau vizuāli tehniskajā ziņā) par Skārda bungu tūres laikā pieredzēto.

Runājot par sirsnību, tās netrūka Jāņa Šipkēvica projektam Shipsea, kas iesildīja publiku Mežaparkā. No ļoti daudziem sanāca dzirdēt tieši šādu viņa uzstāšanās apzīmējumu, kam var piekrist par visiem 100% — tas bija skaisti, izjusti un patiesi. Vienīgais mīnuss bija priekšnesuma garums, jo ar esošajām trīsdesmit minūtēm palika visai pamatīga mazuma piegarša, taču varbūt tieši tāds arī bija mērķis?

Aptuveni pusstundu pēc Shipsea, uz skatuves kāpa vakara galvenie varoņi, programmu ievadot ar jaunā albuma skaņdarbiem Aiz sienas un Papīra lidmašīnas. Salīdzinot ar principā jebkuru iepriekšējo Prāta vētras tūri, šoreiz ļoti pārsteidza tas, cik salīdzinoši mazaktīva bija publika tieši jauno skaņdarbu laikā. Pamatīgu reakciju izpelnījās vien Karuseļi, kamēr pat Tur, kur Dieva kamanas slīd laikā ļaudis nebija nebūt tik aktīvi kā varētu gaidīt. Tad jau drīzāk Piedošana, kopā ar Intaru Busuli un Donu, izrādījās daudz lielāks hits, kaut dziesmas panākumi pērn par to absolūti neliecināja.

Te arī jāpiemetina, ka atjaunotajā estrādē publiku kopumā varēja dzirdēt daudz mazāk un sliktāk kā tas ir ierasts, kas noteikti ietekmēja kopējo pasākuma noskaņu. Īpaši spilgti tas izpaudās, stāvot laukuma vidusdaļā ap abos sānos esošajām tumbām, kur principā varēja dzirdēt cilvēkus vien dažus metrus ap sevi, kamēr pārējo publiku saklausīt kļuva iespējams tikai tad, kad mūzika pieklusa. Tāpat arī skatuve, kuras centrālais elements bija video stabs pašā centrā, uz estrādes fona pazuda, patiesi iespaidīga izskatoties vien no zemes līmeņa. Kolīdz sanāca nostāties virs tās (jo īpaši, pašā pakalna galā), tā šķita pārāk maza, izceļoties vien koncerta beigās, kad Lidmašīnu laikā arī estrādi apspīdēja visu krāsu prožektori. Jebkurā gadījumā, vismaz es ceru, ka nākamie grupas koncerti Rīgā norisināsies kādā vietā, kur visi skatītāji ir vienā līmenī, jo, manuprāt, tas priekšnesumu padara daudz iespaidīgāku.

Līdzsvaram gan uzreiz jāmin, ka visa pārējā organizācija gan bija izcilā līmenī. Pirmkārt jau jāizceļ sekmīgā sadarbība ar Rīgas satiksmi, pateicoties kuras autobusu specreisiem gan nokļūšana Mežaparkā, gan izkļūšana no tā bija negaidīti ātra un viegla. Arī teritorijas iekārtojums ar ēdināšanas zonu ievērojami aiz skatītāju zonas bija daudz sekmīgāks kā nesenajā Imagine Dragons koncertā. Soctīklos gan manīju neapmierinātos ar rindām pēc alus, taču no tā, šķiet, izvairīties tāpat ir nereāli. Toties ūdeni šoreiz bija iespējams iegādāties ļoti viegli un ar minimālu rindu, kas patiesi priecē. Tāpat arī ēdināšanas piedāvājums bija plašāks kā principā jebkurā šīs vasaras festivālā, un ko sev tīkamu varēja atrast jebkurš, sākot no svaigēdāja līdz pat rūdītam gaļas cienītājam.

Atgriežoties pie mūzikas, koncerta programma lielā mērā bija ļoti līdzīga iepriekšējiem četriem priekšnesumiem, vien padarīta nedaudz plašāka. Īpaša vieta bija viesiem — bez jau pieminētajiem Dona un Busuļa, uz skatuves kāpa arī Tautumeitas, Instrumenti, Gustavo un ansis, kurš piedalījās ne tikai Papīra lidmašīnās, bet vēlāk kopā ar Kristīni Pāži nodziedāja arī Zemes stundu. Iespējams, sirsnīgākais koncerta moments bija mirklis, kad reperis aizmirsa vienu dziesmas rindiņu, taču tas šo momentu padarīja vēl jo patiesāku un jaukāku. Līdzīgi kā ar Kashuku 2015. gadā, prieks, ka arī šoreiz Prāta vētra dod iespēju ļoti talantīgiem viesiem ne tikai uzstāties, bet arī izcelties milzu auditorijas priekšā.

Visādi citādi programmā kā patīkamāko pārsteigumu gribētos izcelt 1999. gada klasisko Puse no sirds, kas, šķiet, koncertos nebija izpildīta kopš Četru krastu tūres laikiem. Kopā ar Lec un Lidmašīnām tās bija vienīgās deviņdesmitajos sarakstītās dziesmas programmā, bet vismaz man radīja pamatīgu apetīti atkal dzirdēt vairāk viņu skaņdarbu, kas tapuši līdz jau pieminētajiem Četriem krastiem. Skaidrs, ka Latvijā tas nav pārāk populāri, bet nākamgad būs 20 gadu jubileja lieliskajam Dienās, kad lidlauks pārāk tāls — tas varētu būt lielisks iemesls notraukt putekļus vismaz no šī albuma materiāla!

Nobeigumā jāsaka, ka gan visa manis pieminētā kritika, gan labie vārdi kopumā nenozīmē neko. Kā jau minēju ievadā, Prāta vētra ir, bija un būs Latvijas mūzikas fenomens. Lielākajai daļai sanākušo bija pilnīgi vienalga, ka vietām vēja dēļ aizpeldēja skaņa, koncerts norisinoties citur varētu būt bijis objektīvi sekmīgāks, kādam rūgumpodam šķita, ka grupa nav gana sirsnīga savā komunikācijā vai pietiekami daudz neizpilda vecas dziesmas. Visdrīzāk, lielākajai daļai pat bija vienalga, kāda būs koncerta programma, jo skaidrs, ka grupa mierīgi varētu nospēlēt vēl vismaz 2 tikpat garus koncertus tikai un vienīgi ar hitiem. Tieši tāpēc — pat tad, ja man arī ir sajūta, ka citkārt ir bijis un noteikti arī būs labāk, sanākušo priecīgās sejas, nodziedātās balsis un nodejotās kājas kārtējo reizi apliecināja, ka veiksmes formula nekur nav pazudusi.

Koncertā izpildīto dziesmu saraksts:

1. Aiz sienas

2. Papīra lidmašīnas (ar ansi)

3. Ja tikai uz mani tu paskatītos

4. Lec

5. Starp divām saulēm

6. Lantern

7. Feels

8. Te saule aust (ar Instrumentiem)

9. Ēdenes dārzs

10. Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas

11. Tur, kur Dieva kamanas slīd (ar Tautumeitām)

12. Tavas pēdas pagalmā (ar Tautumeitām)

13. Mana dziesma (ar Tautumeitām)

14. Ogles

15. Zemes stunda (izpilda ansis un Kristīne Pāže)

16. Debesis iekrita tevī

17. Piedošana (ar Donu un Intaru Busuli)

18. Puse no sirds

19. Gads bez kalendāra (ar Asnati Rancāni)

20. Karuseļi

21. Šokolādes saldējums

22. Spogulīt

23. Rudens

24. Tur kaut kam ir jābūt/Dziesma manai pilsētai (ar Gustavo)

25. Četri krasti

Piedevas:

26. Dzelzceļnieks

27. Plaukstas lieluma pavasaris

28. Lidmašīnas

Otrās piedevas:

29. Tu izvēlējies palikt

Foto: Ilze Rudāja-Vucāne