Mercury Prize 2015 piezīmes: 2. daļa
Ja jau Mercury balvas pasniegšanas ceremonija ir par nedēļu tuvāk, tas nozīmē, ka arī Intro.lv rakstu sērija, kurā iepazīstinām jūs ar trofejas tīkotājiem, ir pagājusi vienu solīti uz priekšu. Tieši tāpēc šoreiz pavēstīsim par nākamajiem trīs pretendentiem uz Lielbritānijas labākā albuma godu šajā gadā!
Florence + The Machine — How Big, How Blue, How Beautiful
Ar savu trešo studijas albumu How Big, How Blue, How Beautiful, Florence Velša un kompāniju beidzot ir kļuvusi par vispasaules superzvaigzni. Disks ieguvis pirmās vietas topos visapkārt pasaulei, saņēmis augstākās atzīmes no kritiķiem, un ir tikai loģiski, ka tas ir viens no galvenajiem pretendentiem arī uz Mercury balvu 2015. gadā.
Ja iepriekš Florencei varēja pārmest to, ka dziesmas ir ja ne neparko, tad vismaz itin nemaz nav personiskas un ar iekšējo sāpi, tad šoreiz tas tiek kompensēts ar uzviju. Beidzot līdz ar lieliskām melodijām un spēcīgo Velšas balsi esam sagaidījuši arī patiešām iespaidīgas dziesmas, kas, kā stāsta kolēģe, ne vienu vien spējot saraudināt.
How Big, How Blue, How Beautiful ir atrodami pat vairāki no šī gada, manuprāt, spēcīgākajiem singliem, ar izcilo What Kind Of Man priekšgalā. Tāpat tas ir teicams albums, kas izcili turas kopā kā vienots veselums no pirmās līdz pēdējai sekundei. Ja arī ar šo būs par maz, lai iegūtu trofeju, viens ir skaidrs — atskatoties 2015. gada kvalitatīvākajiem ierakstiem, daudzi šim priekšā nebūs.
/Normunds Vucāns/
C Duncan — Architect
Viens no mazāk zināmajiem mūziķiem nominantu vidū ir dziesminieks Kristofers Dunkans, kuram izdevās nokļūt labāko albumu sarakstā jau ar savu debiju. Iepriekšējos pāris gados viņa radītie skaņdarbi jau tika pamanīti mūzikas presē un, piemēram, izmantoti BBC pārraidēs. Taču kā C Duncan viņš savu karjeru ar debijas plati sāk šogad un visai pārliecinoši — iegūstot Mercury nomināciju.
Nominētajā Architect var saklausīt mūziķa ietekmes, kuras ir lasāmas viņa biogrāfijā. Viņš piedzima ģimenē, kurā abi vecāki bija cieši saistīti ar klasisko mūziku, kā arī pabeidzis konservatoriju Skotijā, bet tajā pašā laikā aizraujas arī ar moderno popmūziku. No šo divu ietekmju sajaukuma viņš pievērsās folkpopam, bet dziesmu daudzajos slāņos var saklausīt tās nianses, ko var attiecināt uz viņa iepriekšējo pieredzi un zināšanām mūzikā. Kristofers Dunkans dziesmās nebaidās iesaistīt ietekmes no vēl vairākiem citiem žanriem, tādējādi radot savu unikālu rokrakstu. Tāpat jāatzīmē, ka Architect pilnībā tika ierakstīts dziesminieka guļamistabā un, lai gan mūsdienās tas nav nekas jauns, tas šķiet iespaidīgi, ņemot vērā albuma skanējumu, ko, šķiet, izpilda kāds ansamblis, nevis viens pats multiinstrumentālists.
Viņš ir jauns un vēl visai nezināms, bet, kā jau pieņemts teikt, Mercury balvā var notikt dažādi brīnumi. Iekšēji gan šķiet, ka divus gadus pēc kārtas balvu nesaņems mākslinieks no Skotijas, neraugoties uz tiešām kvalitatīvo ierakstu. Taču C Duncan nav iemesla skumt, jo debitantiem šāda nominācija spēj dot daudz, atliek tikai izmantot visas iespējas.
/Staņislavs Fisenkovs/
SOAK — Before We Forgot How To Dream
Vasarā Positivus festivālā dzīvajā redzētā jaunkundze no Īrijas SOAK tikai pērn pirmo reizi guva iespēju gozēties dažādu nopietnu mūzikas izdevumu slejās, taču jau uzreiz bija jūtams, ka potenciāls viņai ir liels. Tieši tāpēc nebija nekāds pārsteigums viņu ieraudzīt BBC Sound Of 2015 sarakstā, tāpat kā mūsu pašu kūrētajā Intro skaņa 2015.
Arī Mercury balvas pretendentu sarakstā atrast Before We Forgot How To Dream nav nekāds pārsteigums, jo, līdzīgi kā pirmajos singlos, arī visa albuma garumā SOAK izdevās pārsteigt ar lielisku, pārdomātu un patiešām interesantu drīmpopa un indie folka apvienojumu. Kas īpaši patīkami, uz kopējā fona izceļas ne tikai jau iepriekš zināmie singli, bet arī skaņdarbi, kuri pirms tam klausītājiem nebija pieejami.
Jā, diez vai var apgalvot, ka ar Before We Forgot How To Dream būs gana, lai iegūtu Mercury balvu, taču pretendentu sarakstā nejauši iegadīties nav iespējams. Īpaši, ja esi 18 gadus veca dāma, kuras muzikālajā rokrakstā ir daudzas līdzības ar Džoniju Mičelu, bet mūzika, neskatoties uz tekstu un trauslo vokālu, kopumā izklausās negaidīti dzīvīgi un pacilājoši. Lai vai ko teiktu skauģi, šis ieraksts ir tikai sākums vēl lielākām lietām, ko nākotnē sagaidīsim no SOAK.
/Normunds Vucāns/
Iepriekšējo Mercury Prize 2015 sērijas rakstu atradīsi šeit.