Blogs: Positivus 2024 otrā diena
Līdz ar Džeisona Derulo koncerta pēdējiem akordiem ir oficiāli noslēgusies Positivus sestdiena, un līdz ar to arī viss 2024. gada festivāls. Ja vakar rakstīju, ka grūti iedomāties organizatoriem neveiksmīgāku dienu par aizvadīto, tad šī laikam to pat pārspēja, ņemot vērā, ka oficiāli atcēlās gan Offset uzstāšanās, gan arī nevarēja ierasties Nothing But Thieves. Tāpat arī Citu zēnu koncertu pāris reizes pagodināja problēmas ar elektrības padevi, bet pat ar visu to mana personīgā sajūta par šo Positivus ir palikusi negaidīti pozitīva.
Objektīvi raugoties, šis bija nenoliedzami vājākais no trim Rīgā aizvadītajiem festivāla gadiem, taču subjektīvā prizmā man tas laikam ir bijis pats mīļākais no tiem. Šķiet, ka galvenais iemesls šādai sajūtai ir bijusi kopumā gana raibā pasākuma programma, kas tāda palika pat bez diviem ievērojamākajiem indie un diviem lielākajiem repa vārdiem. Pirms dažām dienām festivāla organizators Ģirts Majors intervijā kolēģiem no Delfi minēja, ka organizatori aktīvi strādājuši, lai pielāgotu muzikālo piedāvājumu dažādām gaumēm, bet nav līdz galam droši, ka tas ir izdevies. Teikšu godīgi — man arī pašlaik nav līdz galam skaidrs, vai lielākā daļa apmeklētāju ar piedāvājumu pat tā sākotnējā izskatā būtu bijuši pilnībā apmierināti (primāri abu hedlaineru dēļ), taču uzskatu, ka virziens ir nenoliedzami pareizs un jāturpina.
Kā spriedām ar pārējiem Intro kolēģiem, ja Derulo vietā sestdienas noslēgumā uzstātos, piemēram, Two Door Cinema Club vai kāda cita tāda tipa apvienība, pavisam vienkārši varētu noķert pilnīgu “vecā Positivus” sajūtu, jo vakaru pirms tam pēc kārtas bija piepildījuši Picture Parlour, Daddy Was A Milkman, Will Butler + Sister Squares un Bendžamins Klementains. Kaut visi šie koncerti bija patiesi lieliski, īpaši gribētos izcelt tieši muzikālo tīrradni Klementainu, kurš pat sev acīmredzami ne līdz galam piemērotā vietā uz galvenās skatuves pirms hedlainera spēja pamatīgi aizraut un ieraut pūli, kura liela daļa citkārt varbūt pat šāda izpildītāja virzienā neskatītos. Brita priekšnesums ir kas tāds, ko ir patiesi grūti aprakstīt, tas vienkārši ir jāredz, lai līdz galam saprastu, tāpēc piebildīšu vien to, ka man tas ir kļuvis par šī festivāla spilgtāko mirkli. Noteikti rekomendēju viņu noķert jebkur pasaulē, ja vien šāda iespēja parādās, noteikti nenožēlosiet!
Tāpat uz Pepsi skatuves ļoti pārliecinoši sevi pieteica duets Elpo, taču īstie varoņi tur bija abi nākamie mākslinieki — Fiņķis, kā arī Wiesulis & sangvn. Abiem reperiem mazākā skatuve bija acīmredzami par šauru, pūlis pie tās pulcējās milzīgs, tāpēc šķistu loģiski, ja viņi būtu muzicējuši uz Lāčplēša skatuves. Īpaši spilgti tas izpaudās Fiņķa koncerta laikā, kurš ar savu harizmu burtiski plūda pār visām skatuves malām, kamēr jau pieminētie briti Picture Parlour vēl bija par zaļu, lai pilnvērtīgi prastu izmantot visas otrās skatuves iespējas un priekšrocības. Domāju, ka abiem tikai par labu būtu nākusi mainīšanās vietām, tāpat kā vēl dažiem izpildītājiem, piemēram, tam pašam Vilam Batleram ar Wiesuli arīdzen.
Gods kas gods, vismaz publikas aktivitātes un lieluma ziņā, visi trīs skatuvju hedlaineri bija līmenī. Par Wiesuli jau minēju — man nav ne mazāko šaubu, ka nākamreiz viņš atgriezīsies uz lielākas skatuves un vēl prominentākā vietā, un šis ir tikai sākums. Savukārt Lāčplēša programmas noslēgumā uzstājās jau ievadā minētie Citi zēni, kuri tur vēlreiz lielā mērā atkārtoja savu Palladium šovu, kas oriģināli notika pavasarī. Palabojiet, ja atmiņa mani pieviļ, bet šis varētu būt bijis pirmais gadījums jebkura pašmāju festivāla vēsturē, kad vietējie mūziķi ierodas ar savām gaismām, ekrāniem un skatuves konstrukciju, kas nenoliedzami viņiem ļāva sniegt daudz iespaidīgāku šovu kā jebkuram citam uz šīs skatuves. Prieks, ka pūlis novērtēja grupas centienus, atalgojot mūziķus ar ļoti kuplu skaitu un aktīvu līdzi dziedāšanu. Varētu teikt, ka šis koncerts vienlaikus gan ievērojami pacēla apvienības akcijas un nostiprinot tās reputāciju kā vienai no pāris labākajām dzīvajām grupām Latvijā, gan arī bija kā perfekts iesildošais mākslinieks pirms Džeisona Derulo.
Amerikānis uz savu koncertu pulcēja pārliecinoši lielāko pūli festivāla ietvaros, jau no pirmajiem mirkļiem lieliski parādot, ka primāri ir teicams izklaidētājs, un tikai sekundāri dziedātājs. Nepārprotiet, dziedāt viņš spēj ļoti labi un tīri, daudzkārt dziesmu beigās a cappella arī nodemonstrējot visas sava falseta dotības, taču bez spēcīgas un daudzveidīgas horeogrāfijas viņam diez vai pietiktu harizmas, lai spētu attaisnot savu vietu kā festivāla galvenajam māksliniekam. Tas kā uz delnas bija redzams koncerta vidusdaļā, kas pat kļuva nedaudz vienmuļš — skanēja mazāk pazīstamas dziesmas, savukārt visos horeogrāfijas elementos Derulo bija priekšplānā, tādējādi sākot atkārtoties no dziesmas uz dziesmu. Par laimi, vēlāk viņš bija atstājis lielāku vietu starmešu gaismā arī saviem izcilajiem dejotājiem, kas ne reizi vien saņēma lielākas publikas ovācijas kā jebkurš no pārējiem festivāla mūziķiem, un tas savukārt palīdzēja uz tādām dziesmām kā Savage Love, Trumpets, Swalla, Talk Dirty un Want To Want Me nodrošināt skaļāko pūļa līdzi dziedāšanu visa Positivus ietvaros.
Kā jau minēju sākumā, 2024. gada Positivus ieies vēsturē kā visu laiku neveiksmīgākais festivāls, kurā greizi nogāja teju viss, kas varēja noiet greizi. Es gan ceru, ka tās nebūs vienīgās lietas, ko cilvēki atcerēsies arī pēc dažiem mēnešiem, tādējādi ietekmējot arī nākamo festivālu potenciālo veiksmi, jo arī šogad labu lietu netrūka. Sākot no lieliska teritorijas iekārtojuma un teicamas pasākuma organizācijas, un beidzot ar pārsteidzoši solīdu atbraukušo programmu, kurā gan spilgtāk varēja iemirdzēties vairāki latvieši gan izcelties mazāk zināmi ārzemnieki — tās ir lietas, ko no šī festivāla nākotnei paņemšu līdzi es. Kā jau minēju, subjektīvi es šo ļoti izbaudīju, un ceru, ka neesmu tāds ne tuvu vienīgais — ar dažām izmaiņām lielo vārdu sakarā, bet idejiski šādā virzienā soļojošs Positivus, manuprāt, ir labākais, uz ko Rīgā un pašlaik varam cerēt!
Foto: Gundars Zaburdajevs