The Naked And Famous: Jaunzēlandē katrs mūziķis darbojas par sevi

Pagājušajā nedēļā ar koncertu Siguldas Pilsdrupu estrādē Sunset Festival ietvaros pirmo reizi Latvijā viesojās Jaunzēlandes grupa The Naked And Famous. Īsi pirms mūziķi kāpa uz skatuves, man bija iespēja aprunāties ar grupas solistiem Alisu Zailitu un Tomu Pauversu, lai noskaidrotu vairāk par viņu koncertu rutīnām, darbību Jaunzēlandes mūzikas scēnā un nākotnes plāniem.

— Tieši pirms sarunas ar mani jums bija vēl viena intervija. Vai jau esiet paspējuši ko apskatīt Latvijā, jeb visu laiku nākas atbildēt uz žurnālistu jautājumiem?

Alisa: Pa dienu ieradāmies viesnīcā Siguldā, nedaudz pastaigājām pa koncerta norises vietu, bet tas arī viss.

Toms: Mēs šeit paliksim pa nakti, rīt dosimies pārgājienā uz upi, kas izklausās pēc lieliska piedzīvojuma!

A: Un tad jau dosimies 18 stundu ceļā uz festivālu Čehijā.

— Jums pēdējā laikā ir ļoti noslogots tūres grafiks. Kā ir uzstāties katru vai katru otro dienu?

A: Man patīk, patiesi to izbaudu.

T: Tas ir ļoti nogurdinoši, bet vienlaikus arī lieliski. Ja tev patīk savs darbs un to patiesi gribi darīt, tiekot īstajā ritmā sajūtas ir fantastiskas. Manuprāt, tikai tad, kad patiešām sanāk spēlēt teju katru dienu, izdodas uzķert īsto ritmu. Ar katru koncertu kļūsti arvien pārliecinātāks un pārliecinātāks par saviem spēkiem un prasmēm, ir mazāk jākoncentrējas, lai precīzi visu izdarītu, un tas ļauj ielikt vairāk emociju koncertos. Ja nespēlē regulāri, ir grūti tik ļoti atbrīvoties, visu laiku sanāk domāt, ka tikai kaut ko nesajauktu. Savukārt tūrējot regulāri tā nav, patiesi vari sajusties kā mūziķis.

— Vai šo ritmu izdodas noķert arī tad, kad tikko iznāciet no studijas ar jaunu materiāli, pie kā ilgstoši esiet strādājuši?

T: Nē, gluži pretēji, tad patiesībā stress ir vislielākais. Kad strādā pie albuma, tas ir viss, ko dari, tikai strādā studijā. Tu nekoncertē, pazaudē ritmu, turklāt pēkšņi jaunais materiāls ir jāspēlē dzīvajā, kas uzreiz rada vēl papildu spriedzi.

— Kā jums patīk vieta, kur šodien uzstāsieties?

A: Apbrīnojami, gan skatuve, gan šī vieta ir vienkārši fantastiska!

— To jautāju, jo, klausoties jūsu ierakstus, man šķiet, ka The Naked And Famous tomēr vairāk piestāv mazākas, slēgtas koncertvietas, kur skaņa var pārņemt klausītājus no visām pusēm.

T: Mums ir divu tipu programmas — viena ir nedaudz garāka, drīzāk paredzēta mūsu lielākajiem faniem, un to parasti izpildam mazos klubos. Otra ir nedaudz īsāka, koncentrētāka, ko piedāvājam koncertos, kuros esam hedlaineri — gluži kā šodien. Šeit nav kā Glastonberijā — kaut gan vieta ir pietiekami liela, koncerta laikā sajūta tāpat būs intīma, par ko pašiem ir prieks, jo šādās vietās uzstāties ir aizraujošāk. Savukārt atbildot uz jautājumu par skanējumu — man šķiet, ka esam gana labi iemācījušies adaptēties visiem apstākļiem, lai vairs šādas lietas neietekmētu principā neko.

— Vai izjūtiet īpašas sajūtas, dodoties uz valsti, kur iepriekš neesiet spēlējuši, nezinot, ko no tās gaidīt?

A: To, ko katrs koncerts nesīs, nekad nevar zināt, līdz neuzkāp uz skatuves. Laikam jau arī uz šo jautājumu ir jāskatās kā uz jebko citu dzīvē — ir forši atklāt nezināmo, doties tajā un ļauties. Laiku pa laikam gadās kādi negaidīti pārsteigumi, bet mēs zinām, ka cilvēki šovakar ir sanākuši, jo viņiem patīk mūsu mūzika, un tas ir pats galvenais.

— Jūs esiet izpilnījušies milzu publicitāti pateicoties tam, ka dziesmas ir izmantotas dažādos seriālos un filmās. Ko paši domājiet par šo publicitāti?

A: Manuprāt, tas ir svarīgi, jo šādā veidā varam sasniegt to daļu publikas, kas citkārt mūsu mūziku neizdzirdētu. Kopumā mums tikai dod. Turklāt esmu sajūsmā, kad manās mīļākajās filmās un seriālos ir dzirdamas mūsu dziesmas, tie ir patiesi pacilājoši momenti.

T: Neliels gabaliņš no Young Blood tika izmantots seriālā Breaking Bad, tas man personīgi ir viens no pagodinošākajiem karjeras mirkļiem. Tāpat mēs esam milzīgi True Blood fani, arī tajā skanēt bija satriecoši.

— Kaut gan jau ilgstoši dzīvojiet Losandželosā, grupa radās un sāka izdot mūziku Jaunzēlandē. Jūs bijāt vieni no pirmajiem šīs valsts mūziķiem, kas ieguva pasaules slavu un pavērāt ceļu vēl daudziem, tostarp Lordei pašlaik. Vai tad, kad tur vēl dzīvojāt, bija jūtams, ka visi strādā, lai Jaunzēlande būtu jaunā “it” vieta mūzikas pasaulē?

T: Esmu par šo domājis, jo ir savādi, ka tik mazā valstī kā mūsējā katrs darbojas par sevi. Ja godīgi, pat nezinu, kas pašlaik notiek Jaunzēlandes mūzikas industrijā, jo kopš 2010. gada esam prom, un pat neesam domājuši par atgriešanos. Kad vēl tur dzīvojām, bija vērojama neliela indie scēna, arī dažas citas, bet kopumā cilvēki viens ar otru nesadarbojas. Tas nav kā Losandželosā, kur visi strādā ar visiem. Amerikā reti kurš darbojas izolācijā, drīzāk tā ir tāda kā pozitīva sacensība, kas palīdz visiem kļūt labākiem un strādāt vēl vairāk. Man personīgi tas ir galvenais iemesls, kāpēc man patīk tur būt, ir sajūta, ka tā ir vieta, kur pašlaik ir jābūt, savukārt Jaunzēlandē to neizjutu, tāpēc esmu priecīgs tur, kur pašlaik esmu.

— Vai darbošanās visiem kopā atvieglo mūzikas radīšanas procesu?

A: Noteikti, jo šādi var daudz ātrāk un koncentrētāk iemācīties daudz vairāk, uzzināt daudz vairāk. Tajā pašā laikā jāatcerās, ka galvenais ir katru dienu ierasties darbā ar mērķi strādāt. Var rakstīt dažādos veidos — viens, ar kādu kopā, kādam citam, bet galvenais vienalga ir ieradums un konstants darbs.

T: Jā, piekrītu. Videi nav tik lielas nozīmes kā paša noskaņojumam. Strādāt var jebkur, ja vien grib. Vide var palīdzēt, protams. Man, piemēram, patīk mainīt vidi ap sevi un tā vietā, lai visu laiku sēdētu vienā studijā, es labprāt darbojos dažādās vietās. Man patīk ceļot, tas palīdz aizmirst nesvarīgo. Piemēram, esot tūrē man nav jāmazgā trauki, jārūpējas par māju. Tas atbrīvo prātu, palīdz to nostādīt pareizajā virzienā. Bet te atkal jāuzver — pats galvenais tomēr ir paša noskaņojums.

— Klausoties jūsu mūziku, katrā albumā var just pamatīgas pārmaiņas, briedumu. Kā pašiem šķiet, kurš no tiem jūs vislabāk raksturo?

A: Man šķiet, ka nevar tā viennozīmīgi pateikt, ka šī konkrētā dziesma vai albums mani raksturo vislabāk. Mēs esam diezgan daudzšķautņaina grupa sajūtu un noskaņu ziņā, tāpēc to nespēju izdarīt.

T: Iespējams, pēdējais albums tam ir precīzākais raksturojums, bet tajā pašā laikā tā teikt nav godīgi pret mūsu iepriekšējo materiālu, jo vienmēr esam bijuši godīgi pret sevi un klausītāju. Šis viss laikam ir tāds evolvējošs process, kas nekad neapstāsies.

— Es pirmo reizi jūs dzirdēju 2010. gadā, bet mēs pirmo reizi runājam tagad, septiņus gadus vēlāk. Ko man jums novēlēt līdz mūsu nākamajai tikšanās reizei vēl pēc septiņiem gadiem?

A: Lai mēs joprojām radām mūziku.

T: Jā, tas būtu lieliski. Ir grupas, kas spēlē ilgi, un tas ir tas, ko es gribētu darīt nākotnē. Skaidrs, ka šādu salīdzinājumu nevar veikt un ar viņiem sevi nekad nesalīdzināšu, bet Radiohead ir izcils piemērs. Viņi kopā muzicē jau teju 30 gadus, joprojām izdod mūziku, joprojām ir aktuāli, kas ir fantastiski. Tāpēc būšu pieticīgāks un teikšu, ka, ja mums izdosies papildināt savu fanu rindas ar katru jaunu albumu, viss būs kārtībā.

A: Tā kā ja mūs redzi pēc septiņiem gadiem, droši pienāc apsveicināties un iedod pieci!

Foto: Publicitātes foto