Gogol Bordello: Mūzika no Latvijas skan citādi nekā jebkas cits pasaulē

Šī gada Summer Sound festivāla nenoliedzami galvenie mākslinieki bija Ņujorkā bāzētā čigānu panka apvienība Gogol Bordello. Aptuveni stundu pirms koncerta tikos ar Ukrainā dzimušo grupas līderi Jūdžīnu Hucu, lai parunātu par grupas nevaldāmo enerģiju uz skatuves, nepārtraukto koncertēšanu un citiem tematiem. Kaut sākumā nedaudz atturīgs, sarunas laikā mūziķis atraisās, ir lielisks sarunu biedrs un stāstnieks, kā rezultātā beigās nonācām līdz viņa viedoklim par Latvijas mūziku kopumā, kā arī noskaidrojām, kuras ir dažas no viņa mīļākajām mūsu grupām.

— Nākot uz šo sarunu, aizdomājos par to, kas pašlaik ir dzirdams [tobrīd uzstājās Bermudu Divstūris, iepriekšējie mākslinieki uz Galvenās skatuves — aut.]. Vai ir svarīgi, kas uzstājas pirms jums?

Protams. Ja tas ir mūsu solokoncerts, mēs dominējam kopējā atmosfērā, mēs varam spēlēt ne tikai paši, bet arī pirms mums klausītājiem atvest jebkurus citus māksliniekus, ko vien vēlamies. Starp citu, mēs to daram bieži, paši sastādam lainapu un sarīkojam savu mini Lollapalooza. Bet tas ir tāds kā ideālais scenārijs. Reizēm gadās tā, kā ir tagad. Tādā gadījumā tāpat iziesim uz skatuves un esošo noskaņu pārvērtīsim par mūsējo. Tādi mēs esam kā grupa, un, kaut protams labāk ir pašiem visu noteikt, mums ir ok abi varianti, tiem nav izšķirošas nozīmes jo zinām, ka tāpat izdarīsim to, kas ir jāizdara.

— Jūs esiet ļoti aktīva grupa, kas daudz koncertē. Kur jūs, paralēli tūrēm, atrodiet laiku un enerģiju jaunas mūzikas radīšanai?

Bet mēs nemaz tik daudz netūrējam!

— Salīdzinot ar vidējo grupu, es gribētu teikt, ka koncertējiet gan.

Bet kas tad ir vidējā grupa? U2, kas spēlē trīsreiz desmit gados? [smejas]

— Nē, noteikti ne U2. Drīzāk tās grupas, kas strādā pēc tradicionālā modeļa — izdod albumu, gadu vai divus koncertē, tad nedaudz noklust, lai atkal visu sāktu no jauna.

Mēs nesekojam nekādiem mūzikas industrijas cikliem. Kad izdomājam uzstāties, mums tiešām nav svarīgi, vai nesen ir izdots albums, vai mēs rakstam jaunu materiālu vai arī esam jau ilgāku laiku noklusuši. Mēs tūrējam vidēji divarpus vai trīs mēnešus gadā un, manuprāt, tas nav daudz. Cilvēki dažkārt domā, ka mēs esam ceļā 11 mēnešus gadā, bet tas ir stulbi. Kāpēc gan lai mēs ko tādu gribētu? Ir traki, ko tik cilvēki neiedomājas [smejas]. 80 koncerti gadā, tas nav nemaz tik daudz.

— Es protams neesmu mūziķis, bet man divi līdz trīs mēneši gadā neizklausās tik traki kā 80 koncerti, kas būtībā nozīmē to, ka ik pēc piecām dienām jums kaut kur ir jāspēlē.

Nē, tas nav gluži tā. Mēs parasti dodamies izbraukumos pa pāris nedēļām pēc kārtas. Ātri sasniedzam savu pīķa formu un bliežam. Tas ir kā krusta karš — tu izej, cīnies līdz galam, iztērē visus spēkus un tad uz visām četrām atrāpo atpakaļ, lai dzīvotu normālu dzīvi. Vismaz man šķiet, ka tāda ir normāla dzīve. Tad paiet kāds mēnesis, divi, un mēs atkal dodamies jaunā tūrē, lai visu šo atkārtotu, bet tas noteikti nav tik traki, kā varētu šķist.

Patiesībā, lielākoties neviens nezina, kur es esmu. Iepriekšējos piecus mēnešus pavadīju Brazīlijā, bet neviens to nezināja. Es nesūtu e-pastus, neziņoju citiem, biju vienkārši nozudis.

— Tas dod daudz brīvības, vai ne?

Tieši par to es runāju. Mēs arī neesam grupa, kas ir atkarīga no kādiem ierakstu cikliem vai arī albumu pārdošanas apjomiem. Ja albumu pērk daudz — lieliski! Ja nē — tas visiem ir pie pakaļas. Mūsu koncerti tāpat ir izpārdoti, un tas ir galvenais.

— Par koncertiem runājot, nesen uzstājāties Pol’And’Rock festivālā [bezmaksas festivāls Polijā, ko šogad apmeklēja aptuveni 700 tūkstoši cilvēku — aut.] uz lielākās skatuves. Tas noteikti ir lielākais jūsu karjerā, vai ne?

Jā. Es nedomāju, ka tas ir lielākais koncerts tikai mūsu karjerā, manuprāt, tas ir lielākais koncerts jebkuras grupas karjerā. Vienīgie izņēmumi varētu būt The Rolling Stones, Madonna un tamlīdzīgi mūziķi, kas paši var sapulcēt miljoniem klausītāju. Bet tas ir kaut kas traks, ko tikai viņi spēj panākt. Iepriekš mēs bijām spēlējuši Roskildē, kur ir ap 120 tūkstošiem cilvēku. Tas ir ļoti daudz, bet ko tādu mēs esam darījuši gadiem, gandrīz katru vasaru gadās viens vai divi tamlīdzīgi pasākumi. Bet šis, tas gan bija pilnīgi “WOW”! Īpaši jau tāpēc, ka tur vienkopus bija tik daudz slāvi, kas uzreiz to visu padarīja patiesi citādu. Tā ir tāda neaprakstāma slāvu enerģija!

— Skaidrs, ka uz tādu koncertu īpaši jānoskaņojas nav, taču pieņemu, ka, katru reizi uzstājoties, cenšaties atdot vienlīdz daudz enerģijas. Vai izdodas?

Tas viss ir atkarīgs no noskaņojuma. Es nekāpju uz skatuves domādams, ka tas ir mans darbs panākt, lai cilvēki izbauda koncertu un aktivizējas. Tas nav tas, ko es daru.

Es zinu, ka viņi pavilksies, par to šaubu nav, bet šīs grupas pamatideja bija saglabāt pēc iespējas vairāk mūsu būtības, kondensējot to tādā kā katarses strūklakā, kas šaujas un šaujas. Ir daudzas lietas mūzikas pasaulē, kas var nogalināt tavu iekšējo katarsi. Industrijas prasības, leiblu vēlmes un tā tālāk. Tieši tāpēc mēs vienmēr esam ļoti uzmanīgi atlasījuši, ar ko sadarbojamies, lai neviens mums nepavēlētu, kas jādara. Tas ir palīdzējis grupā saglabāt daudz prieka un savstarpējās ķīmijas.

Pat tad, ja es esmu sliktā noskaņojumā pirms koncerta, Pedro vai Tomass noteikti būs izcilā omā. Un jau tajā brīdī arī manas sajūtas pilnībā sāks mainīties. Tas viss attīstās, līdz, kad tiksim uz skatuvei, būšu uzlādējies un koncerts būs fucking lit!

— Vai ir gadījies tā, ka uzvelkaties par daudz un pāršaujiet pār strīpu?

[Domā] Es domāju, ka atbilde ir ietverta tavā jautājumā. Patiesībā ir otrādi. Ja man nebūtu noteiktas spējas un paliela fiziskā un morālā izturība, es lieki sevi neapgrūtinātu un neko tādu nedarītu. Tas, ko var redzēt uz skatuves, vienkārši ir tas, kas es esmu, es neko īpašu nedaru. Ja kāds man prasa, kā es saglabāju savu enerģiju, tad varu atbildēt, ka to īpaši neglabāju.

Pat ja es esmu noguris vai iztukšojies, uzmini nu, kas notiek? Tad mēdz notikt neticami krutas lietas, ko neviens pat nav gaidījis vai iedomājies! Man ne reizi vien ir bijis tā, ka apkārtējie saka “wow, tu nu gan šodien biji izcils!”, kamēr viss, ko varu atbildēt ir — es knapi spēju nostāvēt, neesmu gulējis jau 48 stundas un mana redze dubultojas. Un tad viņi jautā “bet kā, uz skatuves tu tak biji tik traks!” Es tiešām nezinu, ko lai šādos gadījumos atbildu. Ok, forši, es neiebilstu, ka tā liekās! [smejas]

— Atgriežoties pie mana jautājuma par Pol’And’Rock, pieminēji, ka tur bija īpaša slāvu enerģija. Vai arī Latvijā vai Baltijā jūti kādu īpašu enerģiju?

Skatoties no malas, es teiktu, ka jūs esiet ļoti unikāli. Turklāt tas attiecas ne tikai uz klausītājiem, bet arī mūziķiem. Grupas no Rīgas, Viļņas vai Tallinas, allaž skan pavisam atšķirīgi no visa cita pasaulē. Tur noteikti nav ne miņas no slāvu ietekmēm, nekad tās neesmu novērojis. Iespējams, kādreiz kāds ko tādu ir darījis, bet es to neesmu dzirdējis.

Baltijas mākslu un mūziku es sajūtu, kā tādu unikāls skatu no malas. Jums mēdz būt nelielas gotiskās iezīmes, bet tā, pavisam nedaudz. Līdzīgi kā ar slāviem, jūsos noteikti nav arī Skandināvu kultūra un skaņa. Tas ir kas pavisam cits.

Ja tas, kas pašlaik notiek, turpinās attīstīties, Baltijas skaņa var kļūt par īstu firmas zīmi, es tajā dzirdu ļoti daudzas interesantas lietas. Pat grupas kā Instrumenti, viņām ir tāds vaibs, kas ir tik ļoti Rietumeiropejisks, vienlaikus esot Austrumeiropā. Tik aizraujoši! Tas noteikti ir hibrīds, bet tāds pamatīgs un paliekošs. Es domāju, kā šo lai apzīmē. Tā ir diezgan jauna un plašākai publikai nesaprotama kultūra, bet labā nozīmē.

— Kā tu atrodi mūziku no Baltijas un uzzini, piemēram, par Instrumentiem?

Es daudz meklēju mūziku, īpaši no reģioniem, kas mani interesē. Man arī ir draugi, kas mani regulāri apgādā ar jaunāko un svaigāko.

— Ja godīgi, esmu ļoti patīkami pārsteigts, ka esi pētījis un klausījies Latvijas mūziku tādā apjomā.

Jā, un es zinu vēl gana daudz, vien pašlaik neatceros konkrētus nosaukumus. Pat vēl septiņdesmito beigās pirmā īstā elektroniskā mūzika no visa Austrumbloka, manuprāt, nāca no Rīgas. Zodiac, vai ne? Jā, viņi ir apbrīnojami! Tā bija riktīgi iespaidīga elektronika, ar patiesu saturu un skanējumu.

— Tā kā laiks mūsu sarunai strauji iet uz beigām, kas ir galvenie kritēriji, pēc kuriem atlasi jaunu mūziku?

Vai tā ir pietiekami jauna un nekur nedzirdēta. Ja tu veido mūziku, kas ir laba, tā ir mākslas forma. Bet arī pati būšana grupā ir mākslas forma. Tā ir tāda sociāli biheiviroāla māksla, jo tev vajag noteiktu vīziju, kā arī atrast cilvēkus, kuru vīzija saskan ar tavējo. Tas notiek reti, ļoti, ļoti, ļoti reti, kad cilvēki spēj dalīties ar vienotu un tiešām nozīmīgu vīziju, īpaši ilgākā laika periodā. Piemēram, Sex Pistols eksistēja burtiski pusotru gadu. Pat The Clash pastāvēja tik īsu brīdi, sešus septiņus gadus un tas arī viss.

Bet tad ir, piemēram, Niks Keivs un The Bad Seeds, kas, ieskaitot The Birthday Party laikus, ir bijuši kopā būtībā kopš jau 1979. gada, joprojām esot neticami kruti un iespaidīgi. Viņi tikko sāka spēlēt Madison Square Garden, viņi tikai tagad ir sasnieguši savu zenītu! Tādas grupas pašas par sevi ir kultūra. Tām ir vīzija, kvalitāte un viņi ir paši savā tādā kā burbulī, kurā viņiem pieder pilnīgi viss. Tieši tāpēc Niks Keivs ir mans viens no lielākajiem iedvesmas avotiem.

Šādas grupas visā pasaulē ir tikai dažas, tās var saskaitīt uz pirkstiem. Pārējie? Pārējie cenšas no mūzikas uztaisīt karjeru vai arī atrast vienas nakts sakarus tūres laikā, izmantojot savu jaunību un slavu. Un arī tas ir ok, jo arī šo masu vajag, bet, atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, ja tu man prasi, ko es meklēju, tad es meklēju grupas ar īstu vīziju. Kā Nação Zumbi no Brazīlijas. Grupas, kurām ir nenoliedzams raksturs. Tu klausies viņu mūziku, apmeklē koncertus un sajūties, it kā nonāktu citā pasaulē.

Foto: Publicitātes foto