Gints Sola: Nesakām, ka pēc šiem koncertiem vairs nekad nespēlēsim kopā

Šovakar jau otro reizi divu mēnešu laikā uz pilnībā izpārdotās Palladium koncertzāles skatuves kāps viena no visu laiku leģendārākajām pašmāju apvienībām Jauns Mēness. Dienu pirms lielā koncerta paviesojos pasākuma ģenerālmēģinājumā, lai uz sarunu aicinātu grupas ģitāristu un vienu no līderiem Gintu Solu.

— Vai gaidāmas kādas izmaiņas, salīdzinot ar koncertu decembrī?

Es nedomāju, ka kaut kas būs būtiski mainījies, varbūt vien emociju vilnis vairs nebūs tik liels. Būs mazliet grūtāk, bet tā jau parasti ir ar otrajiem koncertiem.

— Kādas īsti bija sajūtas pēc pirmā koncerta?

Sajūtas bija labas, mazliet tāda kā eiforija.

— Ilgstoši?

Ne pārāk, bet kādu nedēļu jau turējās. Sajūtas bija arī tādas, ka viss nedaudz ir piemirsts. Ne gluži lielā skatuve, bet tik lielā troksnī sen nebija spēlēts. Bija forši satikt cilvēkus, ar kuriem kādreiz kopā uzstājos, un tas viss tā kā uzplauka no jauna.

— Vai pašiem bija kaut neliels pārsteigums par koncerta publiku? Tur tomēr bija gana daudzi no tās paaudzes, kas jūs ne reizi nebija redzējuši uzstājamies.

Tas bija pārsteigums. Es gaidīju aptuveni mana vecuma cilvēkus, varbūt plus mīnus pieci gadi šurpu vai turpu, kuri vēl atceras mūsu dziesmas. Bet šis bija patiesi liels pārsteigums, ka bija tiešām daudz jaunu cilvēku. To es tagad nevaru saprast, kāpēc tas tā notika. Vai tiešām klausās tās dziesmas, kas kādreiz radītas, vai arī varbūt viņiem vienkārši patīk nākt uz koncertiem šajā vietā. Uz to man ir grūti atbildēt.

— Setliste būs tāda pati kā decembrī, vai arī kaut ko esat pamainījuši?

Visu to pašu.

— Sastāvs arī būs tāds pats, arī Aivis Kalvāns [basģitārists dzīvo Šveicē — aut.] ieradīsies?

Nē, viņš gan nebūs.

— Un pārējie?

Visi vietējie puiši būs. Nav jau grūti atbraukt šurp! [smejas]

— Atskatoties uz visu to, kas ir paveikts šo 25 gadu laikā, kurš ir tas mirklis, kas pašam visspilgtāk palicis atmiņā.

Spilgtākā atmiņā cilvēkam vienmēr paliek tās reizes, kad sanāk aizbraukt uz ārzemēm. Ir cita situācija, citi apstākļi, kas liek mobilizēties, justies savādāk, un līdz ar to atmiņas ir citādas, nekā ikdienas rutīnā. Tieši tāpēc vismaz man, kaut gan domāju, ka pārējiem visai līdzīgi varētu būt, visspilgtākais posms ir tas, kurā mēs bijām uzaicināti piedalīties Sopotas festivālā Polijā. Ar vilcienu braucām uz Lietuvu, un tur mūs gaidīja mašīna, kas mūs tālāk veda pāri robežai uz Sopotu. Kad pēc nakts brauciena izkāpām no vilciena, viens lietuvietis paziņoja, ka Latvijā noticis apvērsums. Tad sākām štukot, ko darīt — braukt atpakaļ, vai arī tīties prom, un, ja vajadzēs, arī visas ģimenes vāksim prom! Ko gan mums citu darīt, kā vien aizlaisties ar visiem kopā! Tas tā, puspajokam nedaudz, jo mums bija pienākums doties uz Poliju, tāpēc turp arī devāmies. Bet tas bija laiks, kad nebija ne jausmas, kas notiks dzimtenē — uzvarēs komunisti vai patiesība. Tad vēl sekoja tā negaidītā uzvara, arī valsts brīvība — tās noteikti ir tādas spilgtākās atmiņas!

— Un kurš no radošās darbības posmiem pašam bijis vistuvākais?

Katrā posmā ir bijušas interesantas lietas. Mums bija pirmā sastāva posms, kas bija nedaudz citādāk kā ierasts, jo cilvēki bija citi un arī muzikālais virziens bija savādāks. Ar otro sastāvu jau lietas pamainījās. Pievienojās Māris [Muktupāvels], kas tomēr nāk no citas mūzikas vides, sākās kompromisu meklēšana, sadziedēšanās, līdz nonācām līdz tai manierei, kādā spēlējām ar šo sastāvu — arī interesants laiks. Tad sekoja izteikti tautiskais periods, kad pievienojās Ilga Reizniece un Aigars Voitišķis ar mandolīnu. Kļuvām tādi uz jautrāku mūziku tendēti, kas arī bija savdabīgs posms. Bet tā nodalīt vienu, kurš ir bijis labāks par citiem, es nevaru, jo katrā no tiem atrodu ko tādu, kas ir paticis. Mēs jau nekad savu mūziku radot nedomājām un nesacerējām komerciāli, lai par visām varītēm būtu viens gabals, kas noteikti aizies. Kā mācējām, tā spēlējām.

— Vai no tiem laikiem ir palikušas arī kādas iepriekš neizdotas dziesmas, kas varētu kādreiz ieraudzīt dienasgaismu?

Kaut kādas neizdotas varbūt arī ir mums krājumos, bet tas jāprasa Ainaram, vai kaut kas nav aizķēries. Liekas, ka viss, kas bija ierakstīts un piefiksēts tomēr ir izdots. Račs kaut ko izdeva, arī Ainars ir publicējis kaudzi ar ierakstiem, tā kā domāju, ka praktiski viss ir pieejams.

— Jūs pēdējā laikā ļoti daudz darbojaties arī dažādos citos projektos, piemēram, tikko spēlējāt Kārļa Kazāka koncertā un albumā. Vai sajūtu ziņā kas mainās tad, ja esat nedaudz nostāk no starmešu gaismas un galvenais fokuss tiek veltīts citiem mūziķiem?

Es jau labu laiku esmu tāds kā studijas cilvēks. Pats biju pārsteigts, kad LaIPA man atsūtīja to dziesmu sarakstu, kurās es esmu piedalījies — likās, ka tā nevar būt, ka skaitlis grozījās ap septiņiem simtiem. Vienu brīdi vilku visam cauri ar pirkstu, pētīju, pētīju, un pilnīgi apnika tas! [smejas] Tas vienkārši tā ir noticis, ka pa gadiem, kuru strādāju studijā, esmu piedalījies daudzos un dažādos projektos. Vai tā būtu kāda neliela partija kādā dziesmā, vai arī darbs plates formātā, bet strādāt ir sanācis gana daudz. Man tā ir pilnīgi parasta lieta, un es cenšos tomēr iesaistīties tādos projektos, kuri pašam patīk. Ne naudas vai citu apsvērumu dēļ, bet tur, kur nenākas konfliktēt ar sevi.

— Ko šobrīd dariet, atskaitot gatavošanos Jauna Mēness koncertam?

Viss, kas bija iesākts, pašlaik ir teju pabeigts. Kārļa projekts tika iespēlēts, pabeigts un nospēlēts, tagad kādu brīdi ir miers. Ar Jaunu Mēnesi arī tagad iepauzējam uz nenoteiktu laiku, bet ja radīsies kāda iespēja, izdevība un jutīsim, ka dikti gribam un vajadzēs, tad nav izslēgts, ka spēlēsim vēl. Nav jau tā, ka tagad esam nozvērējušies, ka pēc šiem diviem koncertiem vairs nekad mūžā nespēlēsim.

— Ļoti patīkami to dzirdēt!

Jā, bet tas nemainīs mūsu nostāju — šādi koncerti notiks tikai īpašos gadījumos, lai mums pašiem arī būtu svētku sajūta, nevis ikdienas rutīna.

— Cik daudzi mēģinājumi notika pirms rīt gaidāmā koncerta?

Šis būs vienīgais! Cilvēki jau ir profesionāli, ja kaut kas ir ierakstīts galvā, vajag tikai nedaudz atkārtot un aizies.

— Kā noprotu, atgūt visas vecās partijas un sajūtas bija gana viegls process.

Nu nebija, nebija tas viegli. Tas gāja kā pa viļņiem. Sākumā domājām, ka varbūt kaut kas radikāli jāmaina tīri piegājiena ziņā, līdz nonācām pie patiesības, ka pieturēsimies cik vien varēsim pie tām sajūtām, kādās cilvēki ir pieraduši dzirdēt mūsu dziesmas. Teiksim tā, lai stilistika netiek nomainīta, lai nav tā, ka tautiskais gabals pēkšņi tiek atskaņots vieglā džezā, piemēram.

— Kad pirms nedēļas uzzināju, ka man būs iespēja šo interviju veikt, uzreiz izdomāju, ka pēdējais jautājums, kuru uzdošu, būs par to, ko vēlaties pateikt visiem tiem, kuri vēl nebija izlēmuši — pirkt biļetes vai nepirkt. Vakar tika izziņots, ka nu pasākums ir izpārdots, ar ko arī apsveicu, tāpēc nedaudz modificēšu savu jautājumu — kādi ir jūsu pēdējie vārdi tiem, kurus redzēsiet atnākam?

Es atkārtošu to, ko iepriekš teicu. Mēs noteikti nepazūdam no redzesloka, jo mūsu mērķis nav paziņot, ka vairs nekad mūžā. Vismaz es tā domāju, un cik esmu runājis ar kolektīvu, neesmu tāds vienīgais. Jādzīvo ar cerību. Ir ļoti forši, ka ir cilvēki, kas atceras, turklāt ne tikai tie, kas mūs toreiz klausījās, bet ir arī tādi, kas nākuši no jauna klāt. Mūsu auditorija tikai paplašinās, nevis samazinās, un tas ir pats labākais. Tā kā novēlējums varētu būt tieši tāds — kopā, cerībā, ka mums varbūt vēl izdosies uzspēlēt un cilvēkiem būs prieks par to!

Foto: Publicitātes foto