Intro.lv 2025. gada labāko albumu TOP 25

Šķiet, ka tik tikko vēl apkopojām 2024. gada labākos albumus, bet nu jau atkal kārtējais gads ir paskrējis nemanot, un šodien esam tikuši pie aizvadīto divpadsmit mēnešu spožāko ierakstu kolekcijas. Nevarētu teikt, ka 2025. ieies mūzikas vēsturē kā viens no spēcīgākajiem gadiem, jo visaugstākās raudzes grāvēju ir salīdzinoši maz. Vienlaikus lielisku vai ļoti, ļoti labu albumu, kas veido lielāko daļu no mūsu topiem ik gadu, gan bija daudz vairāk nekā ierasts, tādējādi nodrošinot ne vienu vien pārsteigumu arī mums pašiem topu apkopojot. Tieši tāpēc ar patiesu prieku un lepnumu piedāvājam ikvienam atskatīties un iepazīties ar tiem 25 albumiem, ko esam atzinuši par labākajiem un spēcīgākajiem mūsu, Intro.lv, versijā 2025. gadā!

25. Sabrina Carpenter — Man's Best Friend

Līdzīgi kā ar tā saukto otrā albuma lāstu, arī sekot savas karjeras, visdrīzāk, pīķim, ir reti sarežģīts un ļoti nepateicīgs darbs. Pērn ar Short n’ Sweet Sabrina Kārpentere sevi iecēla A līmeņa popzvaigžņu kārtā, bet šogad ar Man’s Best Friend šīs pozīcijas ir iecementētas. Diez vai pat viņas lielākie fani atradīs argumentus, ar ko šis darbs ir labāks par iepriekšējo, taču šoreiz tas pat nav īsti svarīgi. Man’s Best Friend pats par sevi ir ļoti augstas raudzes popmūzikas albums, kurā netrūkst nedz lipīgu piedziedājumu, nedz galvā paliekošu melodiju, nedz arī asprātīgu vārdu spēļu, kas ir Sabrinas lielākais trumpis. Laikam jau ir lieliski, ka šis albums tapa uz karstām oglēm pēc iepriekšējā izdošanas — nu Short n’ Sweet smaguma nasta ir nomesta, kas klausītājiem nozīmē ne tikai lielisku mūziku pašlaik, bet arī brīvas rokas jebkurai mākslinieciskajai vīzijai nākotnē.

24. NewDad — Altar

Savā nākamajā lielajā pieteikumā vietai zem mūzikas pasaules saules NewDad nav baidījušies būt ambiciozi un radījuši spriedzes pilnu indie ierakstu, kas pavisam noteikti nav bijis “drošā izvēle vēsturiski grūtajam otrajam albumam”. Altar ir daudzveidīgs ceļojums frustrācijā un savu izvēļu apšaubīšanā — tas notur klausītāju pelēkās un pārdomu pilnās nokrāsās, bet vienlaikus piedāvā gana plašu skaņu buķeti šī galamērķā sasniegšanā, lai ceļs uz to vismaz būtu interesants. Īru trio shoegaze ietekmes liek vilkt gana daudz paralēļu ar agrīnajiem Wolf Alice ierakstiem, bet tā ir tikai viena no Altar šķautnēm — te pietiek vietas gan agresīviem ģitāras rifiem un bungu ritmiem, kas piešķir skanējumam iespaidīgu plašumu, gan lieliski nomērītai ievainojamībai.

23. Blondshell — If You Asked For A Picture

Kā izskatītos tava dzīve, ja kāds tev palūgtu to apkopot vienā bildē? Amerikāņu dziesminiece Blondshell savā jaunajā albumā If You Asked For A Picture uzbur savējo un aicina ieskatīties viņas dzīvē vai vismaz tajā, kā viņas dzīve un emocionālā pasaule izskatījās šī ieraksta tapšanas laikā. Tajā atradīsiet gan izaicinošus attiecību stāstus, gan sarežģītu jūtu atšķetināšanu pēc savas mātes nāves, un Blondshell iet pa šiem jūtu līkločiem ar lielu devu līdzjūtības un krietni nobriedušāku rokrakstu nekā savā debijā. If You Asked For A Picture ir lieliski iemūžināts dzīves moments, kas ievelk ar savu atvērtību un pašrefleksiju, tādēļ nevarējām pretoties to ievietot starp gada 25 labākajiem.

22. John Glacier — Like A Ribbon

Līdzīgi kā daudzi citi no mūsu albumu topa iemītniekiem, britu repere John Glacier dzīvo kaut kur zonā starp dažādu žanru robežām. Viņas gadījumā tas ir hiphops un elektroniskā mūzika, savā šķietami bezemocionālajā balsī skaitot rindas pāri ledainu sintezatoru piepildītiem bītiem. Ja jums aprakstītais izklausās pēc viena no šī brīža interesantākajiem skanējumiem hiphopā, mēs pilnībā piekrītam, tāpēc arī esam viņas albumam Like A Ribbon atraduši vietu mūsu gada labāko vidū. Lai gan viņa tajā dažbrīd vēl izklausās kā līdz galam nenoslīpēts dimants, šis albums nenoliedzami parāda to, cik dažādi šobrīd izklausās britu hiphops un hiphops kopumā. Mūsuprāt, tas vien ir pietiekami labs iemesls noklausīties šo albumu.

21. Viagra Boys — viagr aboys

Viagra Boys jau sen ir daudzu mūzikas kritiķu un fanu iecienīta grupa, jo tā savā skanējumā spēj apvienot jaudīgu postpanka un pankroka enerģiju ar dažādu citu žanru ietekmēm. Viņu mūzikā asprātīgi dziesmu teksti konverģē ar ļoti dejojamu ritmu, kas trakdancī iekustinās arī cilvēku, kura pēdējā koncertu pieredze bija grupas Aklā Zarna koncerts putekļainā Preiļu kultūras namā. Līdzīgi kā iepriekšējais viņu ieraksts, arī zviedru vīru jaunākais veikums satīriskā manierē apspēlē mūsdienu dzīves absurditāti, veltot dziesmas visdažādākajiem tematiem — no uztura bagātinātājiem un fašisma atdzimšanai līdz atsvešinātībai, ko nereti izjūt mūsdienu cilvēki. Savā visdziļākajā būtībā viagr aboys ir albums par to, kā ir būt dzīvam 2025. gadā.

20. Blood Orange — Essex Honey

Essex Honey ir pirmais Blood Orange pilna garuma ieraksts pēc sešu gadu pārtraukuma, kas gan ir visai saprotami, ņemot vērā, ka šajā periodā Devam Hainsaim ir nācies pārdzīvot savas mātes nāvi. Tas, protams, lielā mērā ir iespaidojis arī šo albumu. Kopā ar plašu radošo partneru komandu Hainss ir radījis ierakstu, kas sakņojas viņa agrīnajos gados vienā no Londonas austrumu nomalēm, un ar savu maigo skaņu paleti cenšas līdzsvarot drūmās domas, kas dzirdamas albuma tekstos. Tos, kuri labi pazīstami ar viņa daiļradi, šis albums diez vai kā īpaši pārsteigs, bet mēs par to nebūt nesūdzamies, jo reti kurš mūziķis pasaulē spēj radīt noskaņu tik labi kā viņš.

19. Anna von Hausswolff — Iconoclasts

Zviedru mūziķe Anna fon Hausvolfa līdz šim plaši pazīstama ar savu spēju savīt ērģeļmūziku ar tā saucamo “inteliģento popmūziku”. Arī jaunajā albumā ērģeles nekur nav pazudušas, bet šoreiz tām pievienojies LSD izpeldināts saksofons, kas ieved tumsā, kur sagaida Igijs Pops, kura samtaini tumšā balss ieskauj klausītāju un iegremdē savā pārdomu meditācijā. Ja godīgi, tad par šo albumu ir grūti rakstīt, jo tas ir kaut kas, kas ir jāpiedzīvo, jāsadzird un jāizlaiž sev cauri. Pirmo reizi dzirdot Iconoclasts, klausītājs var justies kā ceļinieks, kuram aiz katra tumšā stūra uzglūn nepazīstamas sejas, kas var būt draudīgas, bet, iespējams, dziedēs dvēseli. Savukārt katru nākamo reizi, kad albums ieskandē bungādiņas, tas kļūst par labu sabiedrotu savas dvēseles tumšāko stūru izpētei drošā kompānijā.

18. Baths — Gut

Mūsu 2023. gada dziesmu topā paredzējām, ka līdz jaunam Baths albumam vairs nav ilgi. Beigās izrādījās, ka bija jāpagaida vēl viens gads, taču te nu mēs beidzot esam, un kopš tālā 2017. gada mūs beidzot priecē svaiga plate no amerikāņu glitch-pop meistara Vila Vīzenfelda. Jāpiebilst gan, ka glitch viņa mūzikā vairs nav īstais atslēgas vārds, jo Gut priekšplānu ieņem muzikālie instrumenti. Bungu, ģitāru, klavieru, un stīgu instrumentu pienesums visnotaļ ir tikai pastiprinājis viņa jau tā intensīvo un seksuāli pielādēto dziesmu saturu un iedevis tām svaigu šķautni. Kā saka Vils pats, šis albums ir tapis "no iekšām", un mēs piekrītam, ka jaunais skanējums pavisam noteikti ir padarījis viņa jūtu izklāstu daudz sataustāmāku.

17. Sharon Van Etten — Sharon Van Etten & The Attachment Theory

Lai gan Šāronas van Etenas septītais veikums joprojām oficiāli ir soloieraksts, patiesība šoreiz ir mazliet citādāka. Dziesmas šoreiz ir ne tikai ierakstītas, bet arī sarakstītas un producētas kopā ar mūziķiem, kuri veido van Etenas pavadošo grupu The Attachment Theory. Dinamikas izmaiņas noteikti nav nākušas par sliktu — arī šo ierakstu caurvij viņas tumšais indie, bet tagad skanējums ieguvis jaunu elpu un plūdumu, ne tikai radot sasprindzinājumu, bet caur kāpumiem, kritumiem un rūpīgi piemeklētām sintezatoru partijām, ļaujot to arī palaist vaļā. The Attachment Theory nav solis pa labi vai kreisi, tā ir drīzāk kursa noturēšana vecā galamērķa virzienā, kas veikta ar vēl lielāku pārliecību un vēlmi to sasniegt nekā iepriekš.

16. Sam Fender — People Watching

People Watching ir līdz šim pārliecinoši lielākais un nozīmīgākais albums Sema Fendera karjerā, taču šī nu ir viena no tām reizēm, kad rezultāts nebūtu iespējams bez procesa. Proti, šī nav revolūcija, bet gan skaidra evolūcija pēc jau tā satriecošā Seventeen Going Under, kas, vismaz ārpus britu salām, sākotnēji palika nepelnīti nenovērtēts, īsto atzinību izpelnoties vien ar nelielu laika nobīdi. 2025. gadā neviens šādu kļūmi vēlreiz nebija gatavs pieļaut un labi, ka tā, jo People Watching ir īsts albums no A līdz Z, kas ir pelnījis tapt sadzirdēts. Muzikāli šis ir izteikti melodisks, īstu stadionu himnu pieliets veikums, kas uzreiz noķers pat paviršu klausītāju uzmanību, kuri iepriekš nekad un neko par Semu dzirdējuši nebūs. Savukārt, ieklausoties dziesmu tekstos, kļūst skaidrs, ka tieši tie ir albuma galvenais trumpis un iemesls, kāpēc Fenders ir viens no mūsdienu nozīmīgākajiem spēlētājiem Lielbritānijas mūzikā. Turklāt pats labākais ir tas, ka visu laiku nepamet izjūta, ka mēs vēl nemaz neesam dzirdējuši kā izklausās viņa spēju maksimums.

15. Japanese Breakfast — For Melancholy Brunettes (& sad women)

Noteikti nebūtu melots, ja Japanese Breakfast jaunākais veikums visur tiktu prezentēts tikai ar saukli “albuma nosaukums izsaka visu”. Protams, ka šo ierakstu var un drīkst izbaudīt ne tikai nosaukumā aprakstītās personas, tomēr tas lieliski apraksta ieraksta saturu — tas ir melanholisks, pilns ar romantismu un skaistām skumjām, bet vienlaikus arī ne tik personisks un biogrāfisks kā apvienības iepriekšējie darbi, vairāk kalpojot kā dažādu fiktīvu naratīvu kokteilis. Tas, kombinācijā ar albuma intrumentālo daļu, kas ir maigs ceļojums saskanīgā indie un orķestra mūzikas duetā, padara For Melancholy Brunettes par skaņu celiņu romantiskai filmai, kura realitātē patiesībā neeksistē, bet kuru klausītājs droši drīkst uzburt savā galvā ar sev vēlamām un patīkamām detaļām.

14. Wolf Alice — The Clearing

Tā vien šķiet, ka visa mūzikas pasaule no Wolf Alice 2025. gadā sagaidīja Blue Weekend otro daļu, kas noteikti nepārsteidz — grupas iepriekšējais veikums ir viens no šīs desmitgades atzītākajiem roka ierakstiem. Tiesa, visai ātri kļuva skaidrs, ka šāds scenārijs nav Wolf Alice plānos, grupai sperot krasu soli citā virzienā un prezentējot ierakstu, kurā priekšplānā izvirzās klavieru melodijas un atsauces uz 1970. gadu softroku. Tas padara The Clearing par ambiciozu izvēli, bet tā neapšaubāmi spēj sevi attaisnot — ieraksts staigā pa naža asmeni starp mazliet naivu romantismu un robustu eksistenciālismu, bet nenokrīt no tā, sniedzot klausītājam emocijām bagātu baudījumu un parādot, ka ir vairāk par vienu veidu, kā turpināt izdot vienu kvalitatīvu ierakstu pēc otra.

13. Hayley Williams — Ego Death At A Bachelorette Party

Lai gan kādai labai Heilijas Viljamsas draudzenei ir izdevies radīt izcilas dziesmas par sāpīgu mīlestību, kas balstītas uz pilnībā izdomātiem stāstiem (sveiciens folklore ēras Teilorei Sviftai), lielākoties šādi darbi rodas caur īstiem pārdzīvojumiem. Arī liela daļa no mūsu topa 13. vietas albuma ir tapusi tieši šādi. Ego Death At A Bachelorette Party ir apbrīnojami eklektisks un dažādiem naratīviem bagāts ieraksts, kas ierauj klausītāju pamatīgā Miss Paramore emociju virpulī — no reliģijas nomāktās jaunības un pārdomām par sabiedrību līdz pat izjukušajām attiecībām ar grupas biedru Teiloru Jorku, kuras ilgu laiku tika turētas noslēpumā, bet to noslēgums šobrīd ir manifestējies vienā no pēdējo gadu reālistiskākajiem un patiesākajiem dvēseles kliedzieniem.

12. caroline — caroline 2

Londonas oktets caroline izceļas ar skanējumu, ko vienlaikus varētu raksturot gan kā pieklusinātu, gan kā ļoti intensīvu, visiem astoņiem grupas dalībniekiem slāņojot dažnedažādākos instrumentus, daudzbalsīgus vokālus un arī citas ierakstītas skaņas vienu pāri otrai. Ar šī gada plati caroline 2 viņi ir atsvaidzinājuši postroka žanru, piešķirot tam jaunas šķautnes, un grupas dalībnieku specifiskā pieeja skaņas ainavu veidošanai ir ļāvusi viņiem radīt ierakstu, kurā dzirdamās dziesmas vienlaikus izklausās tik pazīstami, bet arī atšķirīgi no jebkā cita. Turklāt jāpiezīmē, ka albumu producējuši paši grupas dalībnieki, kas norāda uz skaidru vīziju par to, kā viņu radītajai mūzikai būtu jāskan. Starp citu, ielās runā, ka nākamvasar mums šo albumu būs iespējams piedzīvot dzīvajā arī tepat Latvijā.

11. Wednesday — Bleeds

Tā dēvētie “šķiršanās albumi” nereti iegūst gluži vai mītisku auru mūzikas fanu vidū — šogad šajā kategorijā iekļāvās arī grupas Wednesday albums Bleeds, kura ieraksta brīdī vokāliste Kārlija Hartzmana un ģitārists MJ Lenderman bija tikko izbeiguši savas sešus gadus ilgušās attiecības (un vēl nebija to atklājuši grupas biedriem). Tiesa gan, atšķirībā no citiem līdzīgiem piemēriem (khem, Fleetwood Mac), viņu šķiršanās vismaz šķietami ir bijusi balstīta savstarpējā mīlestībā un sapratnē, ka katram no viņiem nepieciešams doties savu ceļu, kas albumam piešķir izteikti saldsērīgu noskaņu. Bleeds ir ievērības cienīgs ieraksts arī bez visa šī fona, jo tajā grupa parāda savu pilno dziesmu veidošanas potenciālu, piedāvājot patīkamu alt-country un noizroka sakausējumu.

10. Deftones — private music

Ar Deftones albumiem ir kā ar picu — pat sliktākais Deftones albums ir labs albums. Par laimi, šī gada veikums private music pavisam noteikti nav slikta pica, nē, šis albums ir tikko no krāsns iznākusi sierīga un garda pica. Labi, aizmirstam par ēdienu un koncentrējamies uz albumu! Šis ir klasisks Deftones — juteklīgi grūvīgas ģitāras un Čino Moreno apokaliptiski seksuālie vokāli, kā rezultātā rūdītiem faniem šis albums var atsaukt atmiņā Diamond Eyes vai Koi No Yokan ēru. Lai cik labi nebūtu Gore vai Ohms, šis albums pārspēj tos abus un grupai, kas mūs priecē ar savu mūziku jau 30 gadus, tas ir sasodīti iespaidīgs sasniegums.

9. Wet Leg — moisturizer

Kad pirms trim gadiem Wet Leg debitēja, tā uzreiz sevi pieteica kā viena no neparastākajām un unikālākajām Lielbritānijas rokgrupām un grupām vispār. Lielā mērā šāds apzīmējums joprojām ir precīzs, taču starp “to” un “šo” Wet Leg vienlaikus ir gana daudz atšķirību. Sākušas kā duets, nu dāmām ir pievienojušies vēl trīs mūziķi no pavadošā sastāva, un tas teicami dzirdams visā moisturizer būtībā — dziesmas izklausās pilnvērtīgākas, ar plašāku vērienu un daudzveidīgākām muzikālajām idejām. It kā joprojām nekur nav pazuduši precīzi dzēlīgie, ironiski asprātīgie teksti, taču arī tie šoreiz šķiet nostrādātāki, pieaugušāki un daudzšķautņaināki. Ja biji sajūsmā par debiju Wet Leg, nav neviena iemesla, lai neizbaudītu arī moisturizer, savukārt, ja iepriekšējais albums vispār neuzrunāja, jaunajam tāpat ir vērts dot iespēju — šoreiz grupa daudz precīzāk zina, ko un kā ir vēlējusies pateikt.

8. Lorde — Virgin

Papildinot savu diskogrāfiju ar jau ceturto albumu, Lorde ir izdevusi ierakstu, kurš ik pa brīdim pamet acis pār plecu uz tā priekštečiem, bet vienlaikus atrod pats savu vietu zem saules. Muzikāli Virgin ir drosmīgs solis — lai gan tas balansē starp jau iepriekš Lorde mūzikā novēroto minimālismu un bagātīgām sintezatoru skaņām tā augstākajos punktos, albuma skanējums ir izaicinošs un intensīvs, nevēloties dot ne mirkli atelpas. Tas drīzāk vēlas klausītāju izvilkt ārpus komforta zonas un likt ļoti patiesi izjust to, ko pati Lorde izjutusi albuma tapšanas gaitā un arī ietērpusi lirikās — nedrošību, šaubas par identitāti un dzīves sagriešanos kājām gaisā. Tieši šis kailais un kādam pat neērtais patiesums, kas negrasās rast nekādus kompromisus, ir Virgin galvenais virzītājspēks.

7. Ethel Cain — Willoughby Tucker, I'll Always Love You

Gada sākumā izdevusi eksperimentālu drone ierakstu Perverts, vasarā Etele Keina izdeva vēl vienu albumu Willoughby Tucker, I'll Always Love You, kas turpina viņas debijā Preacher’s Daughter iesākto tendenci tos veidot kā visai izvērstus stāstus. Turklāt šie albumi pat ir saistīti, Willoughby Tucker kalpojot kā prīkvelam tās pašas galvenās varones stāstā. Amerikas dienvidu gotikas stilā ieturētais albuma naratīvs izvērš Keinas dziesmu galvenās varones nelaimīgo mīlasstāstu, kas ieliek pamatu viņas nelabajam galam Preacher’s Daughter noslēdzošajā dziesmā. Arī muzikāli šis ieraksts ir visai līdzīgs tā konceptuālajam priekštecim, ietērpjot Keinas sapņaino vokālu slowcore un Americana skaņās ar nelielu sintpopa piešprici. Vismaz pagaidām nav arī manāma iemesla kaut ko mainīt, jo Keinas skanējums joprojām ir tik vienreizējs, ka katru viņas jauno ierakstu uzņemam ar aizrautību.

6. Jim Legxacy — black british music (2025)

Nav bieži tie brīži, kad, klausoties kādu mākslinieku, iespējams nonākt pie secinājuma, ka nekas tāds vēl iepriekš nav dzirdēts. Viens no šādiem gadījumiem ir Londonas dziedātāja/repera/producenta Jim Legxacy miksteips black british music, kurā dzirdamo r'n'b, hiphopa, drill, afrobeats, jersey club, emo un indīroka sajaukumu laikam vislabāk var raksturot ar rindu vienā no albuma dziesmām, kurā viņš dzied par to, ka staigājis pa savu rajonu, klausoties Mitski (On the block, I was listenin' to Mitski). Arī ieraksta nosaukums black british music kalpo kā sava veida manifests, norādot uz to, ka melnādaino britu mūzika var izklausīties kā vien tās autori vēlas, un ir laiks nojaukt robežas, kurās mūzikas industrija mēdz iesprostot melnādainos mūziķus. Tāpēc, klausoties šo ierakstu, nepamet izjūta, ka tas ir iesākums lielām lietām britu mūzikā.

5. FKA twigs — EUSEXUA

Pati FKA twigs definē eusexua kā pārpasaulīgu stāvokli, kura laikā izjustās sajūtas nestāv blakus pat eiforijai. Tieši tādu efektu viņai ir izdevies panākt arī ar šo albumu, jo dažbrīd kombinācija starp FKA twigs vienreizējo vokālu un episkajiem elektroniskās mūzikas elementiem patiesi šķiet kā kaut kas ne no šīs pasaules — sajūtas, ko viņas mūzika neizraisa pirmo reizi, bet vēl jo spilgtāk par sevi liek runāt šoreiz. EUSEXUA gan lidinās 50 centimetrus virs zemes, gan vienlaikus smagi piezemējas uz deju grīdas, maģiski ievelkot klausītāju savā varā ar katru nākamo spēcīgo bītu vai apliecinājumu savai provokatīvi atbrīvojošajai dabai. FKA twigs jau iepriekš bija pieradījusi, ka robežu pārbīdīšana viņai ir absolūti paveicams uzdevums, EUSEXUA kļūstot par kārtējo izaicinošo, bet vienlaikus apburošo soli viņas muzikālajā stāstā.

4. Geese — Getting Killed

Jautājums: Kāds ir šī albuma žanrs?
Atbilde: Jā!
Jautājums: Vai šis ir labs albums?
Atbilde: Jā!
Jautājums: Kas šo albumu padara labu?
Atbilde: Absolūts žanru sajaukums, kurā indīroks mijas ar gospeļu mūziku, postpanku, džezu, klasisko roku un vēl kādiem desmit citiem žanriem.
Jautājums: Vai šis albums palīdzēs man nomierināties?
Atbilde: Nē, šis albums ir kā trauksmes lēkme, kuru iespējams atskaņot, bet ir brīži, kad tieši tas ir vajadzīgs. Galu galā, ne jau velti Getting Killed ir nonācis daudzu publikāciju, tostarp mūsu, gada labāko ierastu apkopojumu augstākajās vietās.

3. Turnstile — NEVER ENOUGH

Kad savā starpā apspriedām šī albuma vietu topā, izskanēja diezgan trāpīgs joks: “lai smagās mūzikas grupa iekļūtu Intro.lv gada Top 3, tai ir jāsāk jaukt smagā mūzika ar pēc iespējas vairāk citu skaņu,” un tas arī ir tieši tas, ko hardcore grupa Turnstile dara savā jaunākajā albumā. Šķipsniņa no popmūzikas, šķipsniņa no elektronikas, šķipsniņa flautu (!?) un dzimst Powerpuf… nē, dzimst viens no gada labākajiem ierakstiem, kas atgādina, ka šis ir gads, kad ģitārmūzika lēnā garā atkaro savu vietu mūzikas panteonā. Beigu galā tas ir kārtējais pierādījums tam, ka viss šai pasaulē ir ciklisks, un gan jau pēc gadiem desmit, kad taps 2035. gada Intro.lv gada tops, šos pašus vārdus rakstīsim par kārtējo ģitārmūzikas norietu.

2. ROSALÍA — LUX

Šī ir viena no retajām reizēm, kad labāko albumu Top 25 balsošana mums ir beigusies ar neizšķirtu pirmajā vietā, uzvarētāju izšķirot tam, cik pirmās vietas balsu atdotas par katru albumu, un šoreiz piekāpties nācies ROSALÍA. Arī iepriekšējie divi viņas albumi ir nonākuši mūsu gada topos, bet ar LUX katalāņu dziedātāja ir pārspējusi pati sevi. Ja gribat zināt, kā skan klasiskā mūzika, kas sakrustota ar art-pop un spāņu popmūziku, LUX būs albums tieši jums. Salīdzinot ar viņas iepriekšējo albumu Motomami, jāatzīst, ka šis ir krietni akadēmiskāks skanējums, kurā var vairāk dzirdēt ROSALÍA muzikālās ambīcijas. Tas dažbrīd klausītāju aizved negaidītos ritmiskos ceļojumos, kuros relatīvi akadēmiska mūzika pēkšņi pārtop labāko Berlīnes klubu cienīgos reiva gabalos. Ja pērn mēs piedzīvojām brat summer, tad šobrīd, ļoti iespējams, dzīvojam LUX gadalaikā.

1. Bon Iver — SABLE, fABLE

Ieskatoties statistikā, izrādās, ka šī ir pirmā reize Intro.lv (un iepriekš eRoks) gada labāko albumu topa sešpadsmit gadu pastāvēšanas vēsturē, kad gada albuma titulu kādam ir izdevies iegūt otro reizi. Turklāt interesanti, ka Bon Iver pirmoreiz to paveica tieši ar savu iepriekšējo albumu i,i. Runājot par SABLE, fABLE skanējumu, to kaut kādā mērā varētu saukt par ceļojumu cauri līdzšinējai grupas karjerai. Kādai daļai Džastins Vernons vienmēr paliek atmiņā kā tas čalis ar akustisko ģitāru, un šo Bon Iver pusi var dzirdēt albuma pirmajā daļā SABLE. Tomēr kopā ar saviem Bon Iver kolēģiem Vernons vienmēr ir turpinājis grupas skanējumu attīstīt, un to ļoti labi var dzirdēt albuma otrajā daļā fABLE, kas piedāvā skaistu vīziju par to, kā izklausās ar ļoti dažādām atsaucēm piesātināta mūsdienu mūzika. Vernons kādā intervijā nesen izteicās, ka šis varētu būt pēdējais Bon Iver albums, kam gan īsti neticam (galu galā, viņi joprojām mums vēl ir parādā koncertu Latvijā), bet, ja tā tiešām būs, tad SABLE, fABLE ir lielisks veids, kā noslēgt šī projekta stāstu.

Mūsu gada labāko albumu topu iespējams noklausīties arī īpašā Spotify plejlistē:

Intro.lv 2025. gada labāko albumu TOP 25 veidošanā piedalījās: Normunds Vucāns, Gundars Zaburdajevs, Lauris Anstrauts, Jana Udovenko, Kārlis Arājs un Rūdolfs Sietiņš