Sons Of Noel and Adrian: Pievienojāmies I Love You, lai varētu uzspēlēt Latvijā

Pirms dažām nedēļām, kad I Love You desmit gadu jubilejas ietvaros Latvijā viesojās Sons Of Noel and Adrian, izmantoju iespēju, un dažas stundas pirms koncerta uz sarunu aicināju šo deviņu cilvēku britu kolektīvu. Visus grupas dalībniekus gan satikt neizdevās — lai atgūtos pirms koncerta, trīs no viņiem bija aizgājuši nedaudz atpūsties, tomēr visu par jauno albumu izdevās apspriest arī ar Džeikobu, Markusu, Deniju, Emmu, Alistēru un Tomu.

— Šovakar uzstāsieties I Love You 10 gadu jubilejas svinībās. Vai pirms koncertiem šādu pasākumu ietvaros ir savādākas izjūtas kā pirms citiem priekšnesumiem?

Markuss: Es Tev varu pateikt, ka šobrīd sajūtas ir lieliskas! Ja godīgi, nemaz nezināju, ka tas ir jubilejas šovs. Bet tagad, kad zinu, ka būs ballīte, esmu tiešām eksaitēts!

— Dzirdēju, ka šorīt Rīgā ieradāties sešos no rīta, turklāt vakar beidzāt spēlēt ap pusnakti. Kā jums izdodas izturēt tik smagu grafiku?

M: Man ir tiešām grūti.

Emma: Pēc šīs intervijas mēs visi dosimies uz viesnīcu izgulēties, tā kā ceram, ka tā nebūs gara! [smejas]

Džeikobs: Tieši tāpēc tu mums varbūt varētu uzdot jautājumus ātrāk un ātrāk, bet mēs atbildēsim lēnāk un lēnāk, vienā brīdī aizmiegot. [smejas]

Denijs: Dzeršana palīdz.

Dž: Jā, dzeršana palīdz. Lai vai cik stulbi tas neizklausītos, tad miegs nāk ievērojami mazāk.

— Kas ir jūsu mīļākie dzērieni?

Toms: [lasa etiķeti] Valmiermuiža! [smejas]

M: Man liekas, ka jebkas, kas ir uz vietas radīts.

Dž: Ko mēs dzērām vakar?

Alistērs: Vana Tallinn.

Dž: Pareizi, Vana Tallinn. Man garšo arī Rīgas balzams.

— Kas ir zīmīgākās lietas, ko atceraties par Latviju no pirmās reizes, kad šeit viesojāties pirms dažiem gadiem Positivus laikā?

Dž: Cik skaistas šeit ir sievietes! Katra sieviete šajā valstī ir neticami skaista!

T: Tā ir taisnība. Man ir teorija, ka šeit varbūt nav vairāk skaistu sieviešu kā citur, bet šeit vienkārši nav neglītu sieviešu.

Dž: Es atceros, ka Positivuslaikā atkal sajutāmies kā sešpadsmitgadīgi zēni, vienkārši skatoties uz sievietēm un priecājoties par viņu skaistumu.

E: Jā, es noteikti sajutos kā mazs zēns. [smejas]

A: Es atceros, ka festivāls notika pie lieliskas pludmales, nekur citur šādā vietā neesam uzstājušies. Atminos, ka jūrā bija akmens, pie kā peldējām un paši sevi fotogrāfējām.

M: Otrajā gadā mēs spēlējām I Love You teltī, un tā bija pirmā reize, kad mūs redzēja Bruno Roze. Tā skatuve mums pavisam noteikti palīdzēja vairāk, nekā galvenā, uz kuras uzstājāmies vēl pirms gada. Cilvēki mūsu mūziku saprata daudz labāk, turklāt kāds pat atnesa Melno balzamu dāvanā.

— Atceros, ka arī man toreiz ļoti patika visas Willkommen Collective apvienību uzstāšanās, īpaši jau The Climbers otrais koncerts vienā no mazajām teltīm, šķiet, vienlaicīgi ar Muse.

T: Jā, tas bija viens lielisks šovs, vai ne? Visi dejoja un priecājās, cik atminos, beigās nokļuvām pūlī. Un laikam devām cilvēkiem spēlēt savus instrumentus, tas bija traki!

A: Tieši tāpēc man tik ļoti patīk šādi mazāki koncerti — tajos vari atļauties būt tik traks, cik patiesībā esi, tur nav ne par ko jādomā, jāsatraucas. Un arī publika ir tieši tāda pati, kas vēl vairāk ļauj atraisīties.

— Kāda bija publika iepriekšējos koncertos Viļņā un Tallinā? Vai tā ļāva atraisīties?

M: Jā, tur bija tiešām jauki cilvēki

E: Ar mums ir tā, ka tik ilgi, kamēr pūlī būs kādi dejotāji, viss būs kārtībā un mums šeit patiks. Vispār — ja jau tu šeit tagad esi, mums vajadzētu sarunāt, ka tu sāksi iegriezt trakās dejas zālē!

T: Vai arī nāc pie mums uz skatuves un sāc trakot tur!

— Es noteikti apsvēršu šādu ideju. Pārlecot no dejām uz mūziku — savā otrajā albumā Knotsjūs izklausāties ievērojami savādāk kā debijas ierakstā. Kā nonācāt līdz tām idejām, kas dzirdamas diskā?

A: Kā mēs līdz tam nonācām... Džemojot?

M: Laikam jau tieši tāpat, kā jebkura grupa līdz tam nonāk, mēs mēģinām kopā un cenšamies radīt ko interesantu. Vienīgā atšķirība — uz skatuves esam nedaudz vairāk cilvēki.

T: Starp abiem albumiem grupai pievienojāmies mēs ar Deniju — bungas un elektriskā ģitāra. Tas noteikti deva savu ietekmi uz kopējo skanējumu.

D: Bieži vien Džeikobs ierodas uz mēģinājumu ar kādu konkrētu ideju. Katrs to apskata, un tad, kad tā ir izgājusi savu ceļu caur astoņiem cilvēkiem, tā izklausās pavisam citādi kā sākumā.

T: Es neesmu bijis grupās tikpat ilgi kā pārējie, tā man ir jauna pieredze, bet domāju, ka mūsu rakstīšanas process ir ļoti dinamisks, visu laiku notiek kas jauns.

Dž: Šķiet, ka beidzot mēs esam nonākuši līdz tam, ka dziesmas radām kopā, kā grupa. Tās noteikti vairs nav viena vai divu cilvēku idejas par to, kas ir Sons Of Noel and Adrian.

A: Turklāt tagad ir skaidrs, ka ja kaut kas skan pārāk normāli, kāds palīdzēs, lai tā noteikti nebūtu. [smejas]

Dž: Ja jebkas no mūsu radītā skan kā kaut kas cits, ko esam jau iepriekš dzirdējuši, vai arī ja dziesmas secība ir paredzama, Markuss kļūst ļoti dusmīgs.

T: Tāds viņš ir arī tad, ja kaut kas skan jauki!

Dž: Pareizi. Vēl viņam nepatīk, ja mēs izmantojam skaistus un skanējuma ziņā lielus akordus — šādas situācijas viņš labo, uzliekot pa virsu dīvainu troksni. Nav taču iespējams normāli muzicēt, ja kāds tā visu laiku dara! [smejas] Tieši tāpēc arī mēs nespēlējam normālas lietas.

M: Neesmu jau es vienīgais ļaunais — piemēram, ja kaut kur jūtama kāda džeza ietekme, Džeikobs speciāli sāks spēlēt greizi, lai tikai to sabojātu.

D: Laikam jau varētu teikt, ka katrs cenšas kaut ko sabojāt citu radītājā, un tāda veidā top mūsu mūzika.

— Kādus bojājumus esat radījuši materiālam, pie kā pašlaik strādājat?

Dž: Šodien spēlēsim sešas jaunas dziesmas, no kurām daļa ir diezgan garas, un noteikti tiks iekļautas nākamajā albumā. Tāpat izpildīsim arī sešas Knots kompozīcijas, tā kā jauno skanējumu varēs ērti novērtēt un salīdzināt ar pašreizējo.

M: Liekas, ka tas ir agresīvāks un mazāk jauks, dīvaināks un skaļāks. Turklāt tajā pašā laikā — arī dzīvīgāks.

T: Jā, nedaudz eiforisks. Tajā sadzirdams arī šis tas no deju mūzikas.

— Teici, ka dažas no dziesmām, ko šodien atskaņosiet, ir diezgan garas. Kas pēc jūsu standartiem ir diezgan gara dziesma?

Dž: Šīs konkrētās — ap desmit minūtēm. Bet mēs nekad neesam spēlējuši īsas dziesmas, visas iet piecas sešas minūtes, garākās — pat 12-13.

M: Manuprāt, tas tā ir tāpēc, ka grupā esam deviņi cilvēki. Paiet zināms laiks, līdz katram ir iespēja izpausties.

— Atgriežoties pie šodienas pasākuma, kā izlēmāt, ka meklēsiet ierakstu kompāniju Latvijā, kāpēc jums interesē šis tirgus?

Dž: Principā, mēs vienkārši gribējām atgriezties šeit un uzspēlēt, un šādā veidā to noorganizēt bija visvieglāk. Divreiz bijām bijuši Positivus, tāpēc pajautāju Ģirtam Majoram, vai viņš nevar ieteikt kādu foršu ierakstu kompāniju Latvijā. Tā no jauna tikām sapazīstināti ar Bruno, kuram, kā uzzinājām, ir forša kompānija. Bruno jau bija mūsu albuma fans, tāpēc sarunas gāja ļoti raiti un ātri vienojāmies par sadarbību.

M: Man gan liekas, ka galvenā motivācija bija tā, ka vajadzēja izdot albumu, lai atgrieztos un Džeikobs atkal varētu redzēt šejienes skaistās sievietes! [smejas]

Dž: Jā, es aprecēšu šeit kādu! Vai vairākas!

T: Ja godīgi, ir brīnišķīgi doties tūrēs. Tā ir iespēja tikt prom no īstās dzīves, ģimenēm un draudzenēm, lieliski pavadīt laiku. Dzert vietējo alkoholu, pabūt vietās, kur vēl neesam bijuši. Man ļoti gribētos nokļūt Čehijā un Polijā.

E: Zviedrijā!

A: Somijā un Norvēģijā!

Dž: Mēs nesen pirmo reizi bijām Austrijā, lielisks brauciens! Bet jā — mums ļoti patīk pieredzēt jaunas lietas.

— Tātad labprātāk braucat tūrēs, nekā spēlējat Lielbritānijā?

A: Noteikti. Man liekas, ka Eiropā visi daudz vairāk atbalsta mūziķus un vienkārši izbauda atpūtu. Lielbritānijā visi ir ļoti skeptiski. Turklāt visiem trūkst naudas, viss ir pārlieku dārgs un smagais darbs mūzikā teju nekad neatmaksājas.

— Man šķiet, ka tā ir visur un visiem, ka cilvēki daudz vairāk novērtē ārzemju grupas, jo tās nav sastopamas tik viegli kā vietējās.

E: Iespējams, bet man liekas, ka cilvēki Eiropā vienkārši labāk saprot mūsu mūziku.

T: Ziemeļeiropā jo īpaši.

E: Jā. Šeit laikam mentalitāte ir mums piemērotāka, ļaudis ir atvērtāki visādām dīvainībām.

M: Vēl viena problēma ir tā, ka Anglijā dauzi domā, ka tāpēc, ka mēs tūrējām ar Mumford & Sons, mēs skanam tieši tāpat kā viņi. Es saprotu, kāpēc koncertu organizatori to nepārtraukti uzsver — viņi grib pārdot vairāk biļetes un tas ir labs veids, kā to izdarīt. Cilvēki nopērk biļetes un gaida folkgrupu, bet tāda mēs patiesībā neesam. Šeit tomēr cilvēki ir ar atvērtām ausīm un acīm, viņiem nav nepareizu priekšstatu. Viņi ir gatvi ņemt un vērtēt jebko, ko sniegsim.

E: Starp citu, es ļoti gribētu atgriezties uz Positivus. Ceru, ka šodienas koncerts palīdzēs tam notikt.

D: Cerams, ka uz to laiku jau būsim izdevuši jaunu albumu, tas varētu būt vēl viens iemesls, lai to izdarītu.

— Vai kaut ko jau esat tam ierakstījuši?

M: Jā, lielāko daļu.

Dž: Patiesībā es tev varu atklāt albuma nosaukumu!

T: Mums jau ir nosaukums?

Dž: Tūliņ jūs to uzzināsiet!

D: Vai to sauc I Hate My Band? [smejas]

Dž: Nē!

E: I Hate My Band But I Love Surprises? [smejas]

Dž: Nē, es par to esmu daudz domājis, un man liekas, ka tas grupai labi atbilst — Nothing Apart, Nothing Together. Un es to saku pavisam nopietni

E: Āaaa, tas ir tik mīļi!

— Kā nonāci līdz šādai idejai?

Dž: Kādu dienu atrados darbā un domāju par grupu. Vasaras laikā Sons Of Noel and Adrian manās acīs apstājas, jo cilvēki ir citos projektos aizņemti.

E: Nākamvasar mēs pilnībā fokusēsimies tikai uz šo grupu.

Dž: Cerams, bet parasti tā nav. Man ir bijis laiks par to domāt, un tā es to izdomāju. Kad mēs esam kopā, mēs esam ļoti kopā, kad esam šķirti — ļoti šķirti. Vispār, tas izklausās gandrīz kā brīvas attiecības. Jā, mums ir brīvas attiecības! [smejas]

— Tad jau jānovēl, lai nākamgad tās kļūst mazāk brīvas, vai ne?

E: Šāds novēlējums man patīk!

Dž: Jā, tas ir labs. Vienojamies tā — kad tiksimies nākamreiz, noskaidrosi, cik brīvi mēs esam, sarunāts?

Foto: Linda Vintere