Židrūns – Židrūns un tas, ko nevar nest
Latvijas neatkarīgās mūzikas vēsturē 2010. gads ieies galvenokārt ar izdevniecības Tornis beigām, kad tā tika izlikta no Āgenskalna ūdentorņa telpām. Tāpat šis gads palicis atmiņā arī ar to, ka SKYR izdeva grupas Židrūns albumu Dzeltenbaltdzeltenais. Lai arī turpmākajos gados apvienība sniedza vairākus koncertus, tomēr šķita, ka tās darbībai pielikts punkts un 2010. gada ieraksts ir tās pēdējais. Sajūtas mainījās pirms gada, kad apvienība atgriezās ar pāris koncertiem un tostarp jaunām dziesmām. Atlika vien cerēt, ka tam sekos arī ieraksts.
Cerības nebija veltas, jo šī gada maijā tīmeklī tika publicēts jauns singls Tomiņš. Tā bija pārliecinoša atgriešanās ar lipīgu skaņdarbu par vienu no slavenākajiem valsts laikapstākļu vēstnešiem. Lai arī skanējumā varēja novērot izmaiņas, tas vēl joprojām bija Židrūns, ko daudzi iepazina pirms vairākiem gadiem. Dziesmas teksts, muzikālais pavadījums kopumā, kā arī videoklips nedaudz atgādināja, piemēram, pirms krietna laika izdoto Inga mūžamziedošā. Starp citu, atgriešanās notiek jau I Love You Records paspārnē, kas laikā, kad grupa izdeva savu otro albumu, bija vēl pavisam jauna izdevniecība. Gados, kad grupa klusēja, apgāds ieguva daudz pieredzes, sniedza lielu ieguldījumu neatkarīgās mūzikas scēnā, un šāda pāreja liekas kā visai loģisks solis grupas tālākai darbībai.
Židrūns un tas, ko nevar nest, kas ir grupas trešā albuma nosaukums, tiek ievadīts ar Grass. Tā teksta pamatā ir somu dzejnieces Heli Lāksonenas dzejolis, kas atdzejots lībiskā dialekta Vidzemes izloksnē, kas līdz šim latviešu rokmūzikā, šķiet, nav dzirdēta. To atdzejoja Guntars Godiņš, kura dzeja ņemta par pamatu dziesmām Esmu un Varat Cerēt. Jāsaka, ka Godiņa dzeja un Židrūna mūzika ir veiksmīgs salikums, kas papildina viens otru. It īpaši tas salikums nostrādā Varat Cerēt gadījumā, kas ir viens no ieraksta labākajiem skaņdarbiem. Atlikušajos skaņdarbos izmantoti pašas grupas teksti, turklāt Kalna Daviņas pat kaķu valodā.
Jaunākais albums no iepriekšējiem atšķiras ar kvalitatīvāku un noslīpētāku skaņu. Plati varētu sadalīt divās daļās, no kurām otrā sākas pēc skaņdarba Tur, kur neķer. Noslēdzošie Esmu, Ka ir un Tuten ir salīdzinoši garāki skaņdarbi, un, runājot par tiem, gribas izcelt tieši muzikālo pusi. Otrās puses skanējums varētu būt arī tuvāks senāku Židrūna garadarbu cienītājiem. Sākums ir vieglāks, melodiskāks un brīžiem pat gribas izteikt kādus salīdzinājumus ar rietumu indie mūzikas blicēm, piemēram, brīžiem atmiņā ataust Foals agrīnie skaņdarbi. Visā visumā muzikāli tas ir ļoti kvalitatīvs indie rock, kādu Latvijas mūzikā nemaz tik bieži nesastapt.
Par to, vai Židrūna cienītājiem šis būs mīļākais un, viņuprāt, labākais albums, vēl visticamāk kādu laiku noritēs diskusijas, jo kādam pēc tā var palikt mazuma pēcgarša vai kāds ilgosies pēc iepriekšējo ierakstu skaņas estētikas. Taču neapšaubāmi var teikt, ka šī ir viena no labākajām šīgada neatkarīgās rokmūzikas platēm. Židrūns un tas, ko nevar nest nāk īstajā laikā un kļūs par vienu no pašmāju mūzikas klausītākajiem rudens jaunumiem. Piecu gadu gaidīšana bija to vērta, un gribētos cerēt, ka nenotiks pāreja uz piecu gadu ciklu un nākamā plate tiks izdota ātrāk.
8/10
