Tune-Yards: par dzīvi ceļā, grupas skanējumu un valsts svētkiem

Jau 18. novembrī uz Palladium skatuves kāps amerikāņu indīpopa apvienība Tune-Yards, tāpēc, gatavojoties koncertam, piedāvājam interviju ar grupas līderi Merilu Garbusu — par dzīvi uz ceļa, grupas skanējumu un valsts svētkiem. Ar Merilu sazvanos otrdienas pēcpusdienā, kad ASV, kur viņa tobrīd atrodas, vēl ir rīts. Viņa izklausās nedaudz sagurusi, tomēr ir ļoti atsaucīga un ar atbildēm uz jautājumiem neskopojas, uzturot vieglu sarunas gaisotni.

— Lielāko šī gada daļu esat pavadījuši tūrē, pagūstot apmeklēt ne vienu vien valsti. Kādi līdz šim bijuši iespaidi, un vai paši to izbaudāt?

— Jā, šis darbs nes brīnišķīgu gandarījumu, bet tas var arī būt ļoti smagi, jo nemitīgi jāatrodas ceļā. Tomēr tas ir tā vērts, jo mums ir iespēja doties uz vietām, kas ir tālu prom no mūsu mājām. Jā, ir tiešām lieliski, ka mums ir iespēja darīt to, ko mēs darām.

— Kura no līdz šim tūrē apmeklētajām vietām tev patikusi vislabāk, gan iegūto iespaidu, gan publikas atsaucības ziņā?

— Mums bija iespēja šogad doties uz Austrāliju, kas apskates vietu ziņā ievērojami atšķiras no vietām, kur mēs parasti dodamies. Mēs arī lieliski pavadījām laiku Londonā un citās vietās, kur šogad esam bijuši, un arī Kolumbusā, Ohaio vakar bija lieliski [smejas]. Bieži vien publika mēdz būt lieliska vietās, kur to nebūtu gaidījuši. Šobrīd mēs atrodamies ASV vidienē [intervija notika pirms pāris nedēļām -aut.], ko daudzi parasti neuzskata par ļoti pievilcīgu vietu, bet mums parasti šeit ir lieliski koncerti, tāpēc mums šeit patīk.

— Vai zinājāt to, ka diena, kad spēlēsiet Rīgā, ir mūsu Neatkarības proklamēšanas diena?

— Jā, mēs esam par to informēti, un tas, ko es vēlos zināt ir — vai tā ir laba lieta? Vai cilvēki nāks uz mūsu koncertu, vai tā vietā skatīsies salūtu [smejas]?

— Nē, domāju, ka daudzi apmeklēs svētku pasākumus un tad dosies uz jūsu koncertu.

— Ok, tad parūpējieties par to, lai visi zinātu, ka mēs zinām par šīs dienas nozīmīgumu, un tas būs ļoti īpašs koncerts.

— Gada sākumā jūs arī devāties tūrē kopā ar Arcade Fire, iesildot viņus liela izmēra koncertos. Kādus iespaidus guvāt no šīs pieredzes?

— Tas bija lieliski, viņi ir kā vecākais brālis, no kura ņemt piemēru. Mēs redzam, ka viņi māk to, ko mēs varbūt vēl nemākam, kas šajā gadījumā ir būt par lielu un slavenu rokgrupu, bet viņi ir lieliski. Viņi bija ļoti jauki pret mums. Ņemot vērā to, cik slaveni viņi ir, viņi joprojām ir ļoti jauki pret citiem un viņi dara ļoti labas lietas ar naudu, ko ir nopelnījuši. Mēs daudz iemācījāmies, un man šķiet, ka viņu mūzika joprojām ir ļoti radoša, pat ja tā ir ļoti populāra, kas mums ir ļoti iedvesmojoši.

— Kāda veida koncerti tev pašai vairāk patīk — festivāli un arēnas vai koncerti mazāka izmēra vietās?

— Abi. Festivāli var būt lieliski, bet arī biedējoši, savukārt ar koncertiem arēnās ir interesanti, jo beigu beigās parasti sajūta ir kā pavisam mazos koncertos, tāpēc, ka nevari redzēt neko tālāk par cilvēkiem, kas ir pašā skatuves priekšā. Līdz ar to, sajūta ir tāda it kā tu spēlētu pāris simtiem cilvēku, nevis desmit tūkstošiem. Man patīk abi. Man šķiet, ka šajā biznesā jābut pieradušam pie abiem variantiem, jo es joprojām gribu doties uz Latviju un spēlēt tur, lai gan es zinu, ka uz mūsu koncertu neatnāks tūkstotis cilvēku, tāpēc, ka mēs vēl nekad tur neesam bijuši. Tomēr es joprojām ļoti izbaudu spēlēšanu ikvienam, kam patīk mūsu mūzika un kurš ir priecīgs mūs redzēt. Tāpēc man patiešām patīk abi no šiem variantiem, un man šķiet, ka, ja būtu jāizvēlas tikai vienu vai otru, tas sabojātu visu prieku. Ir labi spēlēt lielākās vietās un pēc tam atgriezties pie tā, ka mēs neesam arī tik slaveni, mēs joprojām varam uzspēlēt arī dažiem simtiem cilvēku.

— Šajā tūrē ļoti interesants bijis arī skatuves un grupas vizuālais izskats. Kur tika rasta tam iedvesma?

— Tas tika radīts ciešā sadarbībā ar mākslinieci Morīnu Toviju [Maureen Towey]. Viņa uztvēra manu vēlmi pēc kaut kā jautra un bērnišķīga — mēs ņēmām piemēru no daudziem bērnu televīzijas raidījumiem. Ideja ir tāda, ka vizuālajā izskatā ir daudz rotaļīguma, lai mūzika varētu būt tumša, jo mūsu mūzikā ir daudz tumšu motīvu, bet mēs arī gribam lai cilvēkiem mūsu koncertos būtu patiešām jautri. Man šķiet, ka rozā toņi nāk no tā, ka es daudz domāju par košļājamo gumiju, par to, kā tā simbolizē bērnību, laimi un rotaļīgumu, bet vienlaikus tā ir nedaudz pretīga un lipīga. Man patīk lietas, kam ir pa druskai no abiem. Nedaudz jautrības un nedaudz drūmuma.

— Man šogad jau bija iespēja redzēt jūsu dzīvo uzstāšanos Londonā, un mani pārsteidza abas bekvokālistes, kuras ļoti iespaidīgi papildināja dzīvo grupu. Kā aizsākās jūsu sadarbība?

— Mums vienkārši bija atvērtā noklausīšanās uz kuru viņas ieradās, bet viņas abas bija daļa no tobrīd San Francisko notiekošas muzikālā teātra izrādes, ko viena no viņām arī kopā ar savu vīru bija radījusi. Viņām abām ir šī muzikālā teātra pieredze, tāpēc viņu atstātais iespaids uz skatuves vairāk balstās uz teātri, kamēr daudzas rokgrupas vienkārši skatās uz grīdu un cenšas izskatīties vēsi. Tāpēc daudzi rokmūzikas koncerti man šķiet garlaicīgi, jo uz skatuves nekā daudz nenotiek, ja vien paši izpildītāji nav ļoti dinamiski. Es esmu ļoti pateicīga, ka man apkārt ir cilvēki, kas nāk no teātru vides, tāpat kā es, lai mēs kopā varētu radīt jaunu versiju par to, ko nozīmē atrasties uz skatuves un aizņemt šo vietu.

— Es pamanīju arī, ka šobrīd ļoti reti spēlejat dziesmas no sava pirmā albuma. Vai tas ir tikai tāpēc, ka mēģinat vairāk atrādīt jauno materiālu, vai arī vairs nav sajūtas, ka šīs dziesmas joprojām atspoguļo tevi?

— Es domāju, ka es tās spēlētu, ja man kādā brīdī sagribētos tās spēlēt [smejas]. Man šķiet, ka es jūtos ļoti paškritiska pret dažām no šīm dziesmām. Dažas no tām mēs joprojām spēlējam, piemēram, Fiya, citas nespēlējam, jo tās neiekļauj visu grupu. Piemeram, agrāk bieži spēlēju Hatari, bet tajā es spēlēju viena pati. Patiesībā, es arī par šo iedomājos vakardienas koncertā, bet īsti nezinu, kāpēc tā ir. Domāju, tas varētu būt tāpēc, ka mūzika, ko spēlējām tad, šķiet pārlieku vienkāršota. Man šķiet, ka es esmu kļuvusi par labāku dziesmu rakstītāju kopš tiem laikiem, bet es arī gribu spēlēt to, ko cilvēki ir priecīgi dzirdēt. Mēs centīsimies spēlēt vairāk veco dziesmu. Mēs turpināsim tās spēlēt mēģinājumos, tomēr dziesmu daudzums, ko grupa vienlaicīgi ir spējīga iemācīties, ir ierobežots, bet mēs pie tā strādājam. Ja atnāksiet mūs redzēt savā neatkarības dienā, domāju, ka dzirdēsiet arī kādu vecāku dziesmu.

— Var teikt, ka šīs jums ir bijis labs gads, un jaunais albums ir bijis visai veiksmīgs. Vai šie panākumi bija gaidīti, vai arī tas ir nācis kā pārsteigums?

— Nē, man šķiet, ka es gaidīju tieši pretējo, ka tas būs pārāk dīvains, lai tas pa īstam cilvēkus aizķertu. Esmu priecīga, jo panākumus var mērīt dažādos veidos — es varētu uz to skatīties domājot, ka mēs nepārdodam tik daudz ierakstu kā Teilore Svifta, tātad mums nekas nav izdevies. Ir tiešām tik daudz veidu kā novērtēt savus panākumus, tomēr man radīt mūziku, ko no visas sirds vēlos radīt un kas, manuprāt, ir ļoti prasīga no klausītāja un dīvaina daudzos veidos, vienlaikus jūtot, ka mēs ar to esam sasnieguši nelielus panākumus, ir patīkams pārsteigums. Man šķiet, ka, pēc ieraksta pabeigšanas, mēs ar Neitu (Brenneru — otru grupas pastavīgo dalībnieku -aut.) nodomājām: “Ko gan mēs esam izdarījuši?”. Mums likās, ka klausītāji to neieredzēs un teiks, ka gribēja vēl vienu Bizness vai ko citu, ko iepriekš jau esam radījuši. Man šķiet, ka mēs radījām ko jaunu, un bija lieliski sajust, ka ļoti daudzi to pieņēma.

— Pie vairākam šī albuma dziesmām jūs strādājāt kopā ar producentiem Džonu Hilu un Malay, kuri abi ir strādājuši ar ne vienu vien ļoti pazīstamu mākslinieku. Vai tas bija apzināts gājiens, lai padarītu savu skaņu pieejamāku tiem, kas par jums vēl nav dzirdējuši, vai arī tas notika nejauši?

— Es domāju, ka tas bija apzināti. Tas, kas mums patīk no viņu abu iepriekšējiem darbiem, patiesībā skan nedaudz dīvaini. Citiem vārdiem sakot, mēs novērtējām to, kas viņiem ir. Viņiem abiem ir arī sapratne par savu darbu un mūziku. Viņi nav vienkārši nospodrināti Losandželosas puiši, bet viņiem ir rīki un prasmes, kuru mums nebija. Tas, kā radīt ļoti populāru dziesmu vai arī producēšanas metodes, ko viņi izmanto. Strādājot ar viņiem un lasot grāmatu par to, kā uzrakstīt populāru dziesmu, mēs meklējām veidus kā radīt visnotaļ dīvaino mūziku, ko spēlējam, un padarīt to pieejamu auditorijai, ko mēs cenšamies aizraut. Tā kā jā, tas noteikti bija apzināti. Arī lai mēs paši to iemācītos, jo gan es, gan Neits vēlamies būt producenti, patiesībā mes abi jau esam producenti savai mūzikai. Tā kā mēs vienkārši savtīgos nolūkos vēlējāmies iemācīties amata noslēpumus [smejas].

— Tev ir sanācis dzīvot dažādās vietās viscaur Ziemeļamerikai. Kā šīs vietas, kur esi dzīvojusi, ir ietekmējušas tavu mūziku?

— Domāju, ka katra vieta, kur esmu dzīvojusi ir ietekmējusi manu mūziku. Ouklenda pilnīgi noteikti, jo dzīvojot kādā vietā tu absorbē skatus un skaņas, un Ouklenda ir skaista un smieklīga, tāpēc man šķiet, ka manā mūzikā ir daudz prieka un dejiskuma. Tomēr tur ir arī dažas nopietnas problēmas. Sociālas problēmas, kā arī tas, ka iestājoties lielam sausumam, mums nepaliek daudz ūdens, kas ir visai biedējoša perspektīva cilvēkiem Kalifornijā. Water Fountain ir dziesma, kas neeksistētu, ja es nebūtu bijusi Kalifornijā. Tāpāt mēs arī devāmies uz tuksnesi, lai rakstītu dziesmas, un, atrodoties tuksnesī, tu patiešām sajūti, ko nozīmē palikt bez ūdens un kā ir izdzīvot ar pavisam nelielu daudzumu ūdens. Man šķiet, ka tad, kad dzīvoju Monreālā dziesmu rakstīšanai bija pavisam cita sajūta. Ziemā tā bija vairāk kā ieslīgšana ziemas miegā, savukārt vasarā tas bija prieks satikt cilvēkus. Lielā mērā tā bija vairāk dziesminieka pieeja dziesmu rakstīšanai — es tās biežāk rakstīju viena pati uz ukuleles. Ouklendā tas daudz vairāk balstās uz bungām un bungu mašīnām. Radīt ierakstu man vienmēr nozīmē atsaukties uz to, ko esmu piedzīvojusi tā radīšanas laikā, tā kā jā, to vienmēr ļoti ietekmē tas, kur atrodos.

— Nobeigumā jautāšu, vai ir jau radušies plāni jaunam ierakstam, vai tā ir attālā nākotne, kurā vēl neesi ielūkojusies?

— Jā un nē. Pirmkārt, man ir ļoti daudz muzikālu ideju, tai pat laikā man ir 35 un ir sajūta, ka kādā brīdī mana dzīve varbūt vairs nebūs tāda kā šobrīd, kad tik lielu daļu gada pavadu tūrē. Ar to nedomāju tuvākos divus gadus, bet, kad tuvojies 40, sāc domāt par to, ko darīsi ar savu atlikušo dzīvi. Esmu braukusi tūrēs kopš man bija 22. Tas ir ilgs laiks, ko pavadīt uz ceļa, lielākā daļa manas dzīves. Es daudz domāju par to, kā mūzika var būt mana dzīve, bet dažādās formās un veidos. Tomēr man vienmēr ir daudz muzikālu ideju. Efektu pedāļi ir lieliski eksperimentēšanai un improvizācijai, un es tikai ceru, ka kļūšu vēl labāka visā, ko es daru. Labāka bungu spēlēšanā, labāka dziedāšanā un labāka dziesmu rakstīšanā. Tā kā, tad jau redzēs. Es zinu, ka tā ir nenoteikta atbilde, bet tas ir tas, kā es šobrīd jūtos. Nenoteikti [smejas].

— Paldies par interviju, un es ceru, ka visi palaidīs garām salūta pēdējo daļu, lai paspētu uz jūsu koncertu!

— Paldies! Es arī tā ceru. Mēs esam priecīgi doties uz Rīgu un nepacietīgi gaidām koncertu.