Franz Ferdinand - Right Thoughts, Right Words, Right Action
Nevienam nav noslēpums, ka 21. gadsimtā mūzikas biznesā izpratne par to, kas ir stilīgs un aktuāls, mainās vairs ne pa desmitgadēm, bet gan gadiem vai pat dažiem mēnešiem. Tas piespiež mūziķus mainīties, attīstīties, un bieži vien arī eksperimentēt eksperimentēšanas pēc tikai tāpēc, lai nestāvētu uz vietas un spētu apmierināt publikas pieaugošās prasības un ekspektācijas. Ņemot vērā šos apstākļus, Franz Ferdinand ceturtais studijas albums Right Thoughts, Right Words, Right Action pārsteidza nesagatavotu. Vai tiešām tā var būt, ka atgriežoties pie tā, ar ko publika viņus iepazina 2003., arī šodien var izklausīties svaigi un aktuāli?
Iespējams, paviršākam klausītājam varētu likties, ka kopš 2009. gada sākuma, kad dienas gaismu ieraudzīja Tonight: Franz Ferdinand, skoti ir sēdējuši un sūkuši alu, pa vidam izmantojot iespēju paceļot un nospēlēt kādu koncertu. Skaidrs, ka tā nebūt nav — šajā periodā mūziķi gan izdeva Tonight dziesmu dub versijas platē Blood, gan uzrakstīja dziesmu Tima Bērtona filmai Alice In Wonderland, gan pieaicināja vairākus izpildītājus savu dziesmu kaverēšanai, kas rezultējās ar EP, gan arī, protams, daudz komponēja. Sapratuši, ka flirts ar elektroniku, lai gan gaumīgs, viņiem ne līdz galam piestāvēja, kungi ir atgriezušies pie ģitārām un tā, ko vislabāk pieprot, šodien mūs aplaimojot ar ilgi gaidīto ceturto studijas veikumu.
Jau ar pirmo Right Thoughts, Right Words, Right Action klausīšanās reizi kļuva skaidrs, ka šis ir ļoti franzferdinandisks albums. Viennozīmīgi franzferdinandiskākais kopš Franz Ferdinand, un šajā karjeras posmā tas ir labākais, kas ar grupu varēja notikt. Ja pirmais ieraksts iznāca laikā, kad indie ar ģitārām bija stilīgākais žanrs uz planētas, ko spēlēja teju katrs, kuram nav slinkums, tad tagad ko tādu izpildīt ir izaicinājums. Iespējams, ka tas varētu likties nedaudz smieklīgi, taču tā nu tas ir — ieraksts savā šķietamajā vienkāršībā un saprotamībā patiesībā sāk mulsināt — vai tiešām var būt, ka mūzika būs tieši tāda, kādu visi no grupas gaida, bez liekiem mezgliem un sarežģījumiem? Vai tiešām arī 2013. gadā kāds atļausies tik tiešu gājienu, cerot uz panākumiem? Atbilde ir apstiprinoša, un kā izrādās — tieši šāds piedāvājums jau labu laiku indie ir pietrūcis!
Muzikāli jaunā plate izklausās kā starpposms starp debiju un You Could Have It So Much Better. Tajā nav tik spilgtu grāvēju kā Take Me Out un Do You Want To, taču Right Action, Love Illumination un Bullet kvalitātes ļoti tālu neatpaliek, stabili ieņemot vietu starp tādām atzītām blices kompozīcijām kā The Dark Of The Matinee vai Ulysses. Te gan uzreiz jāatzīmē, ka galvenais ieraksta spēks slēpjas vienlīdz augstajā kvalitātē visā tā garumā, iztiekot bez kritumiem, un ko tādu glāzgovieši nebija spējuši panākt kopš 2004. gada. Cita starpā nevajadzētu aizmirst arī to, ka nekur nav pazudusi grupas teicamā humora izjūta, kas īpaši manāma Evil Eye laikā, kuras sākumā dzirdams slavenais āža blējiens. Protams, arī tekstos asprātību netrūkst, taču tajos nekas tik uzkrītoši asprātīgs saklausāms nav.
Iespējams, kāds man oponēs, tomēr gribētos apgalvot, ka indie mūzikā šāda albuma ļoti, ļoti pietrūka. Visdrīzāk, tā radītais impulss nebūs tikpat spēcīgs kā pirms deviņiem gadiem, kad Franz Ferdinand sekotāji saradās kā sēnes pēc lietus, tomēr nešaubos, ka ko līdzīgu radīt jau gana drīz vismaz daži mēģinās atkārtot. Un vairāk indie ar ģitārām mums taču nekaitētu, vai ne?
8,5/10
