Mēneša albums: augusts

Vasaras beigas mūzikā parasti ir laiks, kad ievilkt elpu pirms lielajiem rudens darbiem, kad teju katru dienu parādās kas jauns un interesants. Arī šis augusts neatšķīrās no lielā vairuma un simtiem jaunu ievērības cienīgu plašu mums nedāvināja, tomēr šis tas ļoti kvalitatīvs saklausāms bija, par ko sīkāk uzzini šajās rindās.

Jana Udovenko

Mēneša dziesma: King Krule — Neptune Estate

19 gadīgā jaunekļa debijas albums 6 Feet Beneath the Moon jau tagad ir ērti iekārtojies mana gada labāko albumu topa augšdaļā, taču Neptune Estate manās ausīs ir nepārspēts šedevrs un labākā dziesma viņa debijas platē, tādēļ gribējās to izcelt jo īpaši. Šajā dziesmā ir viss, ko vien es varētu vēlēties — indie, elektronika, džezs, unikāls vokāls, izjusts teksts, oriģinalitāte, melanholija, intimitāte. Vienvārdsakot, fenomenāla noskaņa. Minoties uz divriteņa saulainā rudens pēcpusdienā ar Neptune Estate ausīs, šķiet, ka nekas labāks pasaulē nav izdomāts. Un tad pienāk dziesmas kulminācija un spalgās taures pieliek treknu punktu uz i. Daudzi runā par to, ka Ārčijam Māršalam muzikāli vēl ir daudz jāaug, taču, manuprāt, tad viņa mūzika pazaudēs amatierisma rozīnīti, kas to pašlaik izceļ garlaicīgi noslīpēto kompozīciju vidū.

Mēneša albums: Ski Lodge — Big Heart

Pirmo reizi izdzirdot šo grupu, varētu šķist, ka tas ir parasts, neskaitāmas reizes dzirdēts indie, taču Ski Lodge mūzika nāk no dziļākiem ūdeņiem. Līdzīgi kā savā laikā The Smiths izkustināja neskaitāmu cilvēku gurnus pie saviem melanholiskajiem un sarkastiskajiem tekstiem, tā arī jaunie bruklinieši veiksmīgi jauc balto krāsu ar melno. Ja klausās virspusēji, šīs četrotnes radītā mūzika izklausās pēc saules pielietas telpas, taču, līdzko ieklausās vārdos, kļūst pamanāms, ka šajā telpā ir arī tārpi un prusaki. Puišu debijas albumā Big Heart ir apspēlēts gan alkoholisms, gan neveiksmes, gan citi sirdēsti, taču tie ir tik prasmīgi apslēpti, ka neviļus attopies bezprātīgi dejojam pie vārdiem You were a simple man with a simple life, but you drank yourself into a tomb vai Does it bring you down to know you’re nothing? Pa lielam tāds Let’s Dance to Joy Divison vien sanāk, bet es uzskatu, ka grupas balsij un kodolam Endrjū Māram ir liels potenciāls kļūt par mūsdienu Moriseju (ar The Smiths ģitārista uzvārdu).

Gundars Zaburdajevs

Mēneša dziesma: Nine Inch Nails — Copy of A

Lai arī ne tik spēcīgs kā pirmais vēstnesis Came Back Haunted, Trenta Reznora Nine Inch Nails jaunā albuma otrais singls ir spējīgs noraut jumtu. Copy of A ir vairāk nekā piecas minūtes garš industriāls piedzīvojums, kurā pamazām iesaistās arvien vairāk elementu. Visu laiku rodas iespaids, ka tūlīt sekos pamatīgs "sprādziens", taču lielākajā daļā gadījumu Reznors radušos spriedzi un enerģiju līdz galam neizmanto, liekot klausītājam palikt niknam un nepacietīgi gaidīt pēc turpinājuma. Tas, starp citu, jau ir iznācis un par Hesitation Marks varat lasīt arī eRoks.lv.

Mēneša albums: Newsted — Heavy Metal Music

Īpaši lielā sajūsmā nebiju par nevienu no augustā izdotajiem ierakstiem, turklāt monopols izvēlē uz vienu jau no tā nedaudzajiem favorītiem Franz Ferdinand pieder kolēģim Normundam. Tāpēc neatlika nekas cits kā vien izvēlēties vienu no retajiem metāla ierakstiem, kas pēdējo mēnešu laikā pavīdējis manu acu un ausu priekšā. Man vienmēr ir paticis Džeisons Ņūsteds, jo viņa fona vokāls laikā, kad mūziķis vēl raustīja basa stīgas Metallica sastāvā, vienmēr radīja episku sajūtu, turklāt arī pati basģitāra viņam lielas problēmas nav sagādājusi. Tāpēc ar lielu prieku noklausījos viņa jaunās apvienības debijas albumu, kas varbūt nav nekas ļoti īpašs vai izcils, tomēr piedāvā pieklājīgas kvalitātes metālu, kas skan tieši tā, kā es no Ņūsteda arī biju gaidījis. Tātad — labi.

Kristaps Zvirbulis

Mēneša dziesma: Glass Animals — Black Mambo

Lai gan šis singls tautās tika palaists jau jūlijā, mani tas uzrunāja ar nelielu aizkavēšanos. Black Mambo nav raksturīga citām dziesmām, kuras mēdz pielipt ar pirmo klausīšanās piegājienu. Kompozīcijā nav sastopami lipīgi ģitāras rifi kā, piemēram, The Rakes un Bloc Party, kas ietekmējušas šo Oksfordas kvartetu. Nosvērtība un miers visvairāk raksturo dziesmas gaitu. Ļoti patīkams balss tembrs kombinācijā ar skaņdarbu tekstiem. Iespējams, ka daudzi teksti ieguvuši savu formu pateicoties solista studijām psihiatrijas nozarē. Galu galā šī ir lieliska braukšanas mūzika, ja jāmēro tālāks ceļš vienatnē.

Mēneša albums: Drenge — Drenge

Vel pirms debijas ieraksta iznākšanas biju pamanījies aprakstīt vienu no grupas singliem, kas uz to mirkli man likās daudzsološs. Mūzikā tā nav reta parādība, kad ierakstu reklamējošie singli izrādās daudz spēcīgāki par kompozīcijām, kas sastāda atlikušo tā daļu. Arī Drenge tā daļēji gadījies, tomēr ieraksts turas kopā no sākuma līdz pat tā beigām. Starts tiek dots ar enerģijas pārpilnām kompozīcijām kā I Want to Break You In Half un Bloodsports, kas liek tikai aizdomāties, kādas lietas darās dueta dzīvajā izpildījumā. Stiprākais veikums ir un paliek singls Backwaters, kurš tad arī atspoguļo šo vienkāršo panākuma formulu — liriskās inteliģences apvienojums ar vienkāršu un brīžiem pat prastu troksni. Lielākais prieks šajā debijā ir sastopams ieraksta otrajā daļā. Enerģija un temps mazliet noplok, bet tikai tāpēc, lai atdotu savu vietu dusmu uzplaiksnījumiem, kas tiek ieskauti muzikālajā ziņā nedaudz liriskākā ietērpā I Don’t Want to Make Love to You un Fuckabout formā. Negribētos ticēt, ka liriskā puse turpmākajos ierakstos ņems virsroku, tam mums ir The Vaccines. Kopumā vērtējot, Drenge visticamāk nav gada labākais jaunais ieraksts, bet tajā ir ielikts līdz galam nenostrādātais rokmūzikas pieskāriens, kas ir pietiekoši labs attīstības turpināšanai.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: RAC feat. Kele & MNDR — Let Go

Es neesmu pārliecināts, ka tas ir pats labākais, kas augustā dzirdēts, bet šķiet, ka RAC singls Let Go ir ieraksts, kurš šajā mēnesī uz mani atstājis vispozitīvāko iespaidu. Jā, tas nav gluži muzikālās ģenialitātes paraugs (lai gan jāatceras, ka viss ģeniālais ir vienkāršs), un RAC principā šeit ekspluatē tieši to pašu formulu, ko viņi jau vairākus gadus ir izmantojuši savos remiksos, bet esmu diezgan pārliecināts, ka radīt ko superoriģinālu šajā gadījumā arī nav bijis mērķis. Visticamāk, ka RAC producentu kolektīva mērķis šeit ir bijis radīt pēc iespējas lipīgāku indie diskotēku himnu, kas arī ir visnotaļ izdevies. Izdevies tieši tik labi, ka dziesmas lipīgie divbalsu vokāli un apbrīnojami kustinošā ritma sekcija liek dziedāt un dejot līdz tā, it kā rītdiena varētu arī nepienākt.

Mēneša albums: Washed Out — Paracosm

Laikam jau attiecībā uz Washed Out jāsaka, ka šoreiz trīs lietas patiešām izrādījušās labas. Ja pirmie divi nopietnie viņa ieraksti — Life of Leisure EP un debijas albums Within and Without — man epizodiski patika visai labi, tomēr kopumā spēcīgu un paliekošu iespaidu atstāt nespēja, tad pie nākošā no tiem — viņa otrā studijas albuma Paracosm — esmu nonācis līdz tam, ka rakstu par to mēneša labāko albumu apkopojumam. Kā tas notika? Es patiešām nezinu. Respektīvi, nekas jau tik radikāli viņa mūzikā nav mainījies, bet atsevišķas detaļas kļuvušas patīkamākas. Šķiet, ka viņš vienkārši ir atradis pareizo balansu savam skanējumam, kas ļāvis vieglāk uztvert viņa ierakstu kā kopumu, nevis tikai atsevišķas veiksmīgas dziesmas, un liela nozīme tajā ir bijusi mazām detaļām. Pirmkārt, jau tas, ka šeit ir mazāk lo-fi skaņas kā iepriekš, kas noved pie citas detaļas — aranžējumi šķiet rūpīgāk nostrādāti, attīstot Washed Out skanējumu. Kā trešo detaļu varu minēt nelielo psihodēlijas piegaršu, kas Paracosm piedod nedaudz patīkamas dīvainības. Kopumā sajūta ir tāda, ka, iepriekšējie ieraksti, atbilstoši tā brīža vizuālajam tēlam, ir bijuši tonēti sēpijā vai attēloti polaroīdu krāsās, savukārt Paracosm atklāj Washed Out pilnā krāšņumā, un to es nebūt nesaku tikai Don't Give Up krāsainā videoklipa dēļ.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša dziesma: Franz Ferdinand — Stand On The Horizon

Ziņa par to, ka šogad Franz Ferdinand atgriezīsies ar jaunu studijas albumu, tika uzņemta gan ar lielu prieku, gan uztraukumu. Tāpēc pats labākais veids, kā to sagaidīt, bija vienkārši nedomāt, kas un kā būs. Tādēļ tas uzradās klusi, nemanāmi, tomēr piedāvājot augstu vērtējamu materiālu, ko novērtēs ne tikai grupas uzticīgākie fani. Izvēlēties tikai vienu dziesmu no šī kopuma ir grūti, jo gandrīz katrai ir potenciāls kļūt par singlu. Noteikti arī Stand On The Horizon varētu būt kā viens no Right Thoughts, Right Words, Right Action singliem, kas iekristu radiostaciju rotācijā un ieņemtu labas vietas topos. Vīri turpina radīt asprātīgu, dejojamu un aizraujošu ģitāru indie un jāpiekrīt kolēģiem, ka šāda albuma tiešām ļoti pietrūka.

Mēneša albums: King Krule — 6 Feet Beneath the Moon

Rudens pirmās dienas daudziem asociējas ar jaunu sākumu — sākas jaunas gaitas skolā, atgriežas seriāli ar jaunām sērijām, arī daudzām sporta līgām sākas jaunās sezonas. Mūzika arī pēc nelielas atpūtas vasarā sāk atgriezties ar jauniem albumiem, māksliniekiem no kuriem daudzi ir pat ļoti gaidīti. Šo atmošanos šogad visspilgtāk, manuprāt, uzsāk tieši King Krule ar savu debijas plati. Ārčijs Māršals mums sniedz tieši to, ko varētu gaidīt ikviens, kuram jau iepriekš nācās viņu sastapt. Taču senāk liela uzmanība tika vērsta uz viņa balsi un ģitāru, bet kopš King Krule EP rakstīšanas viņš ir paplašinājis savu skaņu arsenālu. Klausoties debijas albumu, var just viņa vēlmi paplašināt iespējas un paeksperimentēt ar dažādiem instrumentiem. Ieraksta rakstīšanas laikā Ārčijs paguva arī sadarboties ar Moutn Kimbie no kura pavisam iespējams guva kādu mācību elektroniskās mūzikas piejaukšanā. Par laimi visi eksperimenti un pieredzes samaisoties ir radījuši klausāmu ierakstu ar ierasto atmosfēru, kas skatam aiz loga kļūstot drūmākam kļūs vēl baudāmāks. Netiek apdalīti arī tie, kuri cerēja dzirdēt kādu no vecajiem, pat Zoo Kid laiku skaņdarbiem, jo albumā tie pierādās. King Krule ir izdevis veiksmīgu debijas ierakstu un atstājis vietu turpmākai izaugsmei, kas noteikti gaidāma drīz.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Glasvegas — If

Pavisam nemanāmi Glasvegas pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par man ļoti tuvu grupu, kuras ieraksti vienmēr mani ļoti aizrauj. If it kā ne ar ko īpaši neatšķiras no visa cita, ko grupa ir izdevusi — muzikāli tomēr viņiem ir gana izteikts rokraksts, kuru var atpazīt jau pa gabalu. Tomēr ieklausoties kārtīgāk (ko augustā arī gana daudz darīju, jo jūlija sākumā, kad dziesma iznāca, skaņdarbu kaut kā palaidu garām) atklājas, cik ļoti skaņdarbs ir daudzslāņains. Turklāt arī tekstuāli, ja vien izdodas atkost tik sarežģīto skotu akcentu, gabals ir līmenī, tādējādi sevi ieceļot gada beigu topa potenciālo kandidātu vidū.

Mēneša albums: Franz Ferdinand — Right Thoughts, Right Words, Right Action

Jau kopš tā brīža, kad pirmo reizi tautās tika palaistas ziņas par to, ka tiek gatavots Right Thoughts, Right Words, Right Action, man bija skaidrs, ka, ja vien nenotiks baigie brīnumi, mēnesī, kurā tas iznāks, tas būs mans mēneša albums. Par laimi, mana visu laiku mīļākā grupa nepievīla, pat vēl vairāk — viņi pārsniedza jebkuras manas cerības par to, ko savā ceturtajā studijas albumā varētu radīt. Atgriezušies pēc garākas pauzes, skoti nebaidījās pārsteigt, piedāvājot akurāt to pašu veiksmes formulu, ar ko debitēja pirms nu jau deviņiem gadiem, un tā nostrādāja. Ja vārdu salikums Franz Ferdinand tev nozīmē ko vairāk kā grupas nosaukumu vai vēsturiskas politiskās personas vārdu, ja tev ir tuvas lietas, ko kvartets dara, nešaubos, ka plati jau esi pamatīgi padrillējis, jo tā ir pārsteidzoši lipīga!