Mēneša albums: aprīlis

Jaunas mūzikas ziņā aprīlis izrādījās ārkārtīgi ražīgs, pie kam tieši aprīlī vairākas jau diezgan pazīstamas grupas un mūziķi izdeva savus ilgi gaidītos albumus. Par to, kas no tā visa attaisnoja mūsu cerības un ko būtu vērts noklausīties, lasi zemāk.

Gundars Zaburdajevs

Mēneša dziesma: M83 — Solitude

Lai arī sākotnēji M83 atgriešanās pie apvāršņa radīja visai polarizētas emocijas, Solitude nākšana klajā lika saprast, ka arī jau iznākušajā albumā viss būs savās vietās. Tikko pieminētā dziesma ir lieliska klavieru un sintezatoru harmonija, kura dažos brīžos rada patiešām kosmisku sajūtu un liek visam apkārt ja ne pazust, tad kļūt nedaudz izplūdušam. Solitude varbūt nav jauna un unikāla zvaigzne pie mūzikas debesīm, bet šāda tipa dziesmu lauciņā M83 ir trāpījuši desmitniekā — šis elektroniski simfoniskais stāsts pavisam noteikti var pacelt tuvāk zvaigznēm.

Mēneša albums: Deftones — Gore

Deftones ir atraduši lielisku formulu, ar kuras palīdzību savu mūziku padarīt gan gana svaigu savu veco fanu un jaunu klausītāju ausīm, gan vienlaikus neveikt tik daudz izmaiņu, kas liktu grupai pazaudēt savu identitāti. Gore ir lielisks metāla albums, kurā agresīvas melodijas tiek papildinātas ar labu devu melodiskuma un skumju. Čino Moreno un kompānija lieliski iekļāvuši skanējumā arī space rock elementus, kuri gan dod atmosfērisku sajūtu, taču tas pat ne mazākajā mērā neliek pazust Deftones pamatskanējumam. Albums, kas skan tieši tā, kā tam vajadzētu skanēt.

Raimonda Miķelsone

Mēneša dziesma: MONEY — Three Days Drinking And As Many Lovers Too

MONEY dziesma ar visai garo nosaukumu tika ierakstīta kopā ar grupas šogad izdoto albumu Suicide Songs (bet tomēr netika albumā iekļauta), tāpēc tā skan kā iepriekš minētā ieraksta loģisks turpinājums, tikai atšķirībā no albuma mierīgā un saturēti melanholiskā skanējuma šī dziesma atbilstoši nosaukumam tiešām izklausās tā, it kā kāds pēc smaga (nu labi, būsim godīgi, ļoti smaga) trīsdiennieka būtu paņēmis rokā akustisko ģitāru un nolēmis izkliegt savu bēdu pasaulei. Septiņu minūšu garā balāde ir emocionāls pārdzīvojums ar poētisku tekstu un tik ļoti sirdi sažņaudzošiem falsetiem, ka grūti palikt vienaldzīgam. Grupas solists Džeimijs Lī par šo dziesmu ir teicis, ka tā būtu jāklausās tad, kad tu naktī esi viens un visnotaļ piedzēries. Es nevarētu pateikt labāk.

Mēneša albums: Weezer — Weezer (White Album)

Vairāki mūzikas kritiķi un fani jau pasteigušies ierindot White Album kā nākamo labāko albumu aiz Weezer klasikas The Blue Album un Pinkerton. Kāpēc? Pirmkārt, White Album ir lieliski atmosfērisks albums — visas dziesmas lieliski papildina viena otru, radot vasarīgi saulainu noskaņu, kas izklausās kā īpaši radīts muzikālais pavadījums pēcpusdienai Kalifornijas saulē. Otrkārt, albumā īsti nav dziesmu, kas liktu uzdot sāpīgo jautājumu “kāpēc” un apšaubīt grupas spēju uzrakstīt pieklājīgu materiālu. Treškārt, lai arī katra dziesma par sevi nav izcila, albumā ir nenoliedzami spēcīgas kompozīcijas, piemēram, episkā oda spēcīgajām meitenēm kombinezonos Thank God For Girls (kas ir dīvaina dziesma pat pēc Weezer mērauklas) un zāles pīpētāju potenciālā himna Do you Wanna Get High (kas vienlaikus arī ir ārkārtīgi jauka dziesma par mīlestību). Un ceturtkārt, White Album vienkārši ir viens no tiem albumiem, kas rada sajūtu, ka dzīvē viss būs kārtībā — un tas jau vien ir brīnišķīgi.

Jana Udovenko

Mēneša dziesma: Flume feat. Tove Lo — Say It

Austrāliešu producentu Flume iepazinu 2012. gadā, kad viņš izdeva savu debijas albumu, taču īsi pēc tam viņš no mana redzesloka nozuda, un nozuda uz diezgan ilgu laiku. Tieši tādēļ biju stipri pārsteigta, ieraugot, ka viņam ir vairāki jauni singli, turklāt ar miljoniem klausījumu. Vispirms nodomāju, ka esmu palaidusi garām lielu daļu Flume diskogrāfijas, jo nevarēju saprast lielo interesi, bet, kā izrādās, nekas nebija nokavēts un izskaidrojums ir gaužām vienkāršs. Jau maija beigās Flume ir gaidāms jauns albums (pirmais četru gadu laikā), un šis laiks ir bijis pietiekams, lai pilnveidotu savas producēšanas prasmes, remiksējot Disclosure, Chet Faker, Arcade Fire un citu slavenu mākslinieku dziesmas, atrastu citus labus mūziķus, ar kuriem sadarboties, un atgrieztos ar pavisam svaigu elpu un skaņu. Savā jaunākajā singlā viņš sadarbojas ar nu jau ļoti labi zināmo zviedru izpildītāju Tove Lo, kuras balss lieliski piestāv dziesmas noskaņai, kamēr Flume bīti lēkā apkārt kā atsperīgas bumbiņas, piedodot dziesmai neparastu struktūru. Uzticīgajiem faniem šis varētu šķist nedaudz pārāk popsīgi un likt nodēvēt mākslinieku par „sell out”, taču, manuprāt, jau labu laiku nedzīvojam pasaulē, kurā laba popmūzika tiek uzskatīta par lamuvārdu.

Mēneša albums: Beyonce — Lemonade

Kārtējo reizi Bejonsē ir izdevusi albumu, kas nokritis kā no zila gaisa. Par šokējošo Limonādi jau ir runāts tik daudz, ka no visām spekulācijām, parodijām un dziļajām analīzēm var viegli apdult. Kamēr viņas fani spēlē detektīvus un cenšas atklāt, kas tad galu galā ir Bekija ar skaistajiem matiem, katrs otrais komiķis jau paspējis uzvilkt plandošu dzeltenu kleitu un iet kaut ko padauzīt ar beisbola nūju. Ja tev šobrīd nav pilnīgi ne mazākās nojausmas, par ko es runāju, tad apbrīnojamā kārtā esi izvairījies no visas šīs ažiotāžas vai gluži vienkārši tev nav pieejas Tidal. Tādā gadījumā ir pēdējais laiks panākt pasauli un atrast veidu, kā albumu noklausīties, jo tik pancīgu un roķīgu Bejonsē tu vēl nebūsi redzējis. Māksliniece, kas ierakstīja/uzfilmēja Limonādi, nav tā pati r’n’b princese, kas Bejonsē bija pirms pieciem gadiem. Viņas mūzikā arvien vairāk sāk parādīties alternatīvās mūzikas šķautnes, kā piemēram, Yeah Yeah Yeahs vārdi, Džeka Vaita ģitāras, Led Zeppelin sempli, sadarbība ar Ezra Koenig un Father John Misty utt. Vidējam Bejonsē klausītājam šie vārdi izsaka tieši neko, tādēļ šis solis pa kreisi ir it īpaši novērtējams masu komerciālās mūzikas kontekstā. ParaugBejonsē pirms pieciem gadiem neko tādu nebūtu atļāvusies, kas nozīme ne tikai to, ka viņa augusi pati, bet arī to, ka viņa turpina audzināt savu auditoriju, un, lai cik banāli tas skanētu, mākslinieki tik tiešām rada vislabākos darbus tieši tad, kad viņiem sāp visvairāk. Nav nozīmes, vai Jay-Z krāpa Bejonsē tikko vai pirms vairākiem gadiem, taču tās emocijas un pārdzīvojumi nekur nav zuduši, padarot šo albumu par lielisku katarsi ne tikai Bejonsē pašai, bet arī viņas mūzikai. Limonāde vēl nekad nav garšojusi tik labi.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma — Andy Stott — Butterflies

Līdz pat pēdējam brīdim nevarēju izšķirties — vai par mēneša albumu nosaukt Moderat vai Endija Stota veikumu? Tā kā šajā kategorijā izvēle sliecās par labu pirmajiem, nolēmu, ka vismaz mēneša singla titulu gan varu piešķirt Stotam. Jāsaka, ka, pirmo reizi izdzirdot viņa jaunā albuma galveno singlu Butterflies, biju nedaudz pārsteigts. Lai gan šim producentam vienmēr ir bijis raksturīgi sajaukt dažādus žanrus, nebiju gaidījis, ka šoreiz tiem pievienosies arī viņa interpretācija par r&b. Tomēr gandrīz uzreiz bija skaidrs, ka arī šoreiz viņa eksperimentēšana ir vainagojusies ar panākumiem, radot aizraujošu un noslēpumainu skaņu ainavu.

Mēneša albums: Moderat - III

Elektronikas supergrupas Moderat trešais albums ir bijis plānots kā noslēdzošais triloģijā, ko ievadīja viņu 2009. gada debijas albums, un to visai labi ir iespējams saklausīt. Galu galā, grupas dalībnieku projekti ārpus grupas ietvariem skan visai atšķirīgi, tāpēc bija nepieciešams laiks, lai atrastu perfekto balansu starp Apparat melanholiju un Modeselektor nedaudz raupjākajām skaņām, un šķiet, ka šajā albumā tas ir izdevies. Tas gan nenozīmē, ka III ir saklausāmas radikālas izmaiņas (ja neskaita lielāku uzsvaru uz Moderat vokāliem), jo, atskatoties uz Moderat iepriekšējiem ierakstiem, kļūst skaidrs, ka šī albuma mērķis nav bijis kaut ko radikāli mainīt, bet gan turpināt būvēt uz grupas pirmo divu albumu pamatiem. Šis varbūt nav Moderat labākais albums (šo godu es atstāšu viņu otrajam albumam), bet tas skan kā loģisks noslēgums viņu debijas albumā iesāktajam. Tagad atliek tikai gaidīt, lai uzzinātu, kādā virzienā viņi dosies ar savu nākamo ierakstu.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Band of Horses — Casual Party

Tā kā Band Of Horses jau gadiem bijusi viena no manām mīļākajām grupām, nav nekāds brīnums, ka viņu svaigāko ierakstu uztveru kā lielu notikumu. Īpaši, ja tas ir tik labs kā Casual Party — protams, šobrīd ar prognozēm par diska kvalitāti vēl ļoti nevajadzētu pārsteigties (Knock Knock arī bija labāks par visu iepriekšējo albumu), taču pirmās indikācijas ir ļoti pozitīvas. Visādi citādi šis ir gana ierasts grupas gabals, ieturēts labākajās aktīvo kompozīciju tradīcijās, tā kā — ja Tev patika Laredo, piemēram, par Casual Party būsi sajūsmā!

Mēneša albums: Frightened Rabbit — Painting of a Panic Attack

Frightened Rabbit jau ilgāku laiku ir nonākuši tajā karjeras fāzē, kurā ar savu mūziku diez vai kādu īpaši pārsteigs, turklāt no viņiem neviens nekādus pārsteigumus pat negaida. Tiesa, tas nenozīmē, ka blice stagnē — nē, no tā veiksmīgi izdodas izvairīties, tā vietā visu laiku nedaudz jaunā veidā paskatoties uz tām pašām lietām, kas iepriekš ir nostrādājušas. Painting of a Panic Attack ir ierakstīts The National studijā Bruklinā, un tā producents ir šīs pašas apvienības dalībnieks Ārons Desners. Neteikšu, ka amerikāņu ietekmes jaunajā darbā būtu acīmredzamas, taču skanējumā zināmas paralēles starp abiem kolektīviem varētu vilkt. Starp citu, nu droši varu teikt, ka Get Out ir, manuprāt, labākā dziesma, ko šie skoti jelkad ir radījuši. Un tas vien Painting of a Panic Attack dod nozīmīgu vietu grupas diskogrāfijā.