Ceļš uz Positivus 2016 - Charles Bradley
Līdz Positivus festivāla sākumam nu jau palicis mazāk par pāris nedēļām, un jau pāris mēnešus mēs esam iepazīstinājuši ar tajā sagaidāmajiem māksliniekiem. To turpināsim arī šodien, pastāstot par, šķiet, otro vecāko (uzreiz aiz Iggy Pop) festivāla mākslinieku Čārlzu Bredliju.
Kas?
Iesākot šo rakstu, Iggy Pop nepieminēju tāpat vien — viņš, droši vien, ar Čārlzu Bredliju varētu cīnīties ne tikai par festivāla vecākā mākslinieka, bet arī par festivāla interesantākā dzīvesstāsta titulu, tiesa gan, tie ir visai atšķirīgi. Ja viens no viņiem ar mūziku sāka nodarboties jau agrā vecumā un šobrīd aizvada savu sesto desmitgadi uz skatuves, tad otrs sava pirmā ieraksta izdošanas brīdī jau bija pārkāpis 50 gadu vecuma slieksni.
Čārlzs Bredlijs ir dzimis tālajā 1948. gadā un viņa dzīve bijusi visdažādāko līkloču pilna. Pēc tam, kad 8 mēnešu vecumā Bredliju pameta viņa māte (savu tēvu viņš tā arī nekad nav saticis), pirmos savas dzīves gadus viņš pavadīja savas vecmāmiņas aizgādniecībā. Kad viņam bija astoņi gadi, viņš pārvācās uz Ņujorku pie savas mātes, bet jau 14 gadu vecumā aizbēga no mājām, jo vairs nespēja izturēt sliktos dzīves apstākļus. Turpmākos savus dzīves gadus viņš pavadīja strādājot par pavāru dažādos ASV nostūros — citur nodzīvojot ilgāk, citur ne tik ilgi. Visa šī savas dzīves perioda laikā viņš nodarbojās arī ar mūziku, tiesa gan, tā viņam vienmēr bija tikai hobijs, nevis pamatnodarbošanās.
Nozīmīgs pagrieziena punkts viņa dzīvē bija pārvākšanās uz Ņujorku 1996. gadā, lai būtu tuvāk savai ģimenei. Pirmie gadi atpakaļ Ņujorkā viņam bija visai grūti, jo nācās pārdzīvot gan smagu slimību, gan viņa brāļa traģisko nāvi, bet, beigu beigās, tieši pārvākšanās uz Ņujorku noveda viņu pie mūzikas karjeras. Tieši dzīvojot tur viņš uzsāka uzstāties klubos kā Džeimsa Brauna atdarinātājs, un vienā no šiem klubiem viņu pamanīja leģendārās ierakstu kompānijas Daptone līdzdibinātājs Gebriels Rots, kurš viņu pamudināja sākt rakstīt mūziku. Tā rezultātā, 2002. gadā Daptone izdeva Bredlija pirmo singlu, kam turpmākajos gados sekoja vēl vairāki, 2011. gadā desmit no tiem apkopjot viņa debijas albumā No Time for Dreaming. Gadu vēlāk iznāca arī dokumentālā filma par Bredija dzīvesstāstu Soul of America, kas, kopā ar pozitīvajām kritiķu atsauksmēm par viņa debijas albumu, ļavā popularizēt Čārlza Bredlija vārdu. Nu jau viņa kontā ir trīs studijas albumi, jaunākais no kuriem — Changes — iznāca šī gada pavasarī.
Ko spēlē?
Pats Bredlijs par ļoti svarīgu notikumu savā dzīvē nosauc Džeimsa Brauna koncerta apmeklējumu 14 gadu vecumā, kas esot atstājis nekavējošu un ļoti nozīmīgu iespaidu uz viņu. To noteikti var saklausīt arī viņa mūzikā, bet kopumā to aprakstot daudz vārdu nemaz negribas tērēt un tas arī nav nepieciešams — Bredlija spēlēto mūziku visai vienkārši var raksturot kā klasisku soulu ar nelielām fanka iezīmēm. Jā, šī mūzika ir radīta 40 vai 50 gadus vēlāk par laikiem, kad Brauns, Als Grīns, Otis Redings un citi līdzīgi izpildītāji bija slavas zenītā, bet tā skan ļoti autentiski, jo Bredlijs šos laikus tomēr ir pieredzējis arī pats.
Kāpēc jāredz?
Lauris Anstrauts, Intro.lv žurnālists:
Diemžēl klasiskā soula smagsvari mūsdienās, dažādu iemeslu dēļ, nemaz tik daudz vairs nebraukā apkārt pa pasauli vai vispār jau aizgājuši aizsaulē. Tikmēr tie, kas vēl tūrē, Latvijā neiegriežas nemaz tik bieži. Tāpēc man, kā šādas mūzikas cienītājām, šī uzstāšanās liekas ļoti interesanta, jo tā ir iespēja dzīvajā redzēt īstu amerikāņu soulmeni. Noteikti gan iesaku uz šo koncertu aiziet arī tiem, kuri par Čārlzu Bredliju līdz šim neko nav dzirdējuši, jo domāju, ka viņa balss nevienu vienaldzīgu neatstās.
Rūdolfs Sietiņš, Intro.lv žurnālists:
Soulmūzika (tās klasiskajā izpratnē, nerunājot par neo-soulu) ir mirusi, un dažādi mēģinājumi to atdzīvināt, manuprāt, līdz šim nav bijuši pārlieku veiksmīgi. Čārlza Bredlija galvenā veiksme ir tāda, ka viņš ir piedzīvojis īsto soula ēru. Tiesa, nav tajā pārlieku aktīvi darbojies, jo viņa debijas albums iznāca tikai 2011. gadā, bet pārmest viņam neautentiskumu būtu muļķīgi. Jāatzīst, ka arī kā izpildītajam viņam nav ne vainas, īpaši jau nu dzīvajā. Pie tam, arī jaunākais viņa albums Changes, ar fantastisko kaverversiju Black Sabbath dziesmai Changes, ir visnotaļ izdevies.
Staņislavs Fisenkovs, Intro.lv žurnālists:
Čārlzs Bredlijs ar savu grupu kāps uz Lattelecom skatuves svētdienas pēcpusdienā un, godīgi sakot, būtu grūti iedomāties viņu uzstājoties kādā citā laikā, uz kādas citas skatuves. Atliek vien cerēt, ka šajā laikā vēl uzspīdēs saule, kas to visu lieliski papildinātu. Tā zināmā mērā būtu atgriešanās 2013. gadā, kad toreiz šādos apstākļos uzstājās soulmūzikas pārstāvis Maikls Kivanuka. Pateicoties šādu apstākļu un viņa mūzikas salikumam, tas ir palicis atmiņā kā viens no labākajiem tā gada Positivus koncertiem. Tiesa, Čārlzs Bredlijs nav gluži Kivanuka, viņa daiļradē liela nozīme ir arī fankam un R&B, kas, visticamāk, neļaus baudīt koncertu sēžot. Turklāt šo žanru pārstāvji Latvijā neuzstājas bieži, un viņa koncertam ir arī visi priekšnoteikumi tam, lai kļūtu par labāko festivālā, tāpēc, šaubos, ka ko tādu gribētos palaist garām.
Iepriekšējie Ceļš uz Positivus sērijas raksti: