Instrumenti: Mums ir svarīgi augt kopā ar klausītājiem

Augusta pēdējās dienās dienas gaismu beidzot ieraudzīja Instrumentu debijas ieraksts Tru. Nolēmu, ka tas ir īstais laiks aicināt duetu uz garāku sarunu gan par blices pirmsākumiem, gan jauno albumu, tāpēc pagājušajā trešdienā satiku viņus abus veikalā Upe, kur notika autogrāfu sesija. Kaut gan sākām runāt pēc tam, kad šķietami visi gribētāji bija saņēmuši parakstus uz diskiem, arī sarunas laikā atnāca ne viens vien autogrāfu tīkotājs.

— Varbūt tas skanēs banāli, bet kādas ir sajūtas pēc albuma izdošanas, arī lielās cilvēku atsaucības šodien uz autogrāfu sesiju?

Shipsi: Sajūtas ir ļoti labas! Ir sajūta, ka kaut kāds posms ir noslēdzies, bet ar tādu tūlītēja turpinājuma sajūtu, ka ir jāiet tālāk. Patīkami ir tas, ka, kaut gan kādas durvis ir aizvērtas ciet, mēs esam nonākuši citā istabā. Tas mudina domāt tālāk, pirmkārt, par koncertu, bet pēc tam arī par jaunu albumu.

Reynsi: Par laimi sajūta ir tāda, ka šo nākamo soli, kas ir koncerts 10. decembrī Arēnā Rīga, gaidām ne tikai mēs, bet arī vēl daži cilvēki.

— Manuprāt, šis ir īstais laiks, lai atskatītos uz to, kā tas viss sākās. Pastāstiet, kā izdomājāt, kamēr vēl bijāt Cosmos sastāvā, ka gribat darīt kaut ko diametrāli pretēju, gribat kļūt par Instrumentiem?

S: Manuprāt, mēs neizdomājām kļūt par Instrumentiem, tas tā vienkārši notika. Nebija tā, ka mēs vienreiz apsēdāmies un domājām — „eu, tagad divas stundiņas ir brīvas, taisām grupu!”

R: Jā, šitādu gadījumu es neatceros (smejas)! Patiesībā pats sākums, tas pats, pats sākums, nebija grupas ideja, jaunas muzikālas apvienības vai kaut kāda sastāva ideja, bet gan mūzikas ideja. Vienkārši mēs radījām kaut kādu mūziku, par kuru tajā brīdī nebija īsti skaidrs, kur un kad tā nonāks, bet laiks visu sakārtoja. Šobrīd esam šādā sastāvā un skatīsimies, kas būs tālāk. Toreiz neko neplānojām.

— Tātad sākot to visu nebija konkrētu ideju par to, ko gribas spēlēt, gluži vienkārši vēlējāties realizēt dažādas muzikālās iestrādnes?

S: Jā, bija gatavas konkrētas muzikālās idejas. Toreiz nebija skaidrības par žanriem vai kaut kādām stilistiskām kategorijām, patiesībā, tas nav skaidrs vēl joprojām. Mēs vienkārši darām to, kas ienāk prātā.

— Arī pāreja no ļoti popsīgiem gabaliem pašā sākumā uz eksperimentālākiem vēlāk notika salīdzinoši nejauši?

S: Jā, tā laikam bija loģiska attīstība.

R: Tā galvenokārt ir interese pašiem par sevi. Tajā brīdī, kad mēs sākam sevi nedaudz garlaikot, mēs pārlecam uz nākamo soli. Tas mums neprasa ilgu laiku vai garas pārdomas mēs vienkārši rīkojamies tā, kā tajā mirklī šķiet, ka ir jārīkojas.

— Zinot to, ka Latvijas mūzikas klausītājs tomēr ir diezgan konservatīvs, vai nebija bažas, ka tad, kad pēc Life Jacket Under Your Seat, (Back Of Your) Drawer un, jo īpaši, Apēst Tevi, sākāt eksperimentus, paliksiet nesaprasti?

S: Domā šito (fonā skan Freaked Out — aut.)?

— Jā, piemēram.

S: Bažas nebija, bija interese, kā tas būs, kā jau veicot jebkuru izmaiņu dzīvē, ja esi gatavs pārmaiņām, un domāju, ka mēs visu laiku esam gatavi pārmaiņām. Tas mums ir gluži kā tāds interesants hobijs.

R: Kā jau mēs kaut kur esam to teikuši, tajā brīdī, kad sākām to visu darīt tā, kā ikkatrs parasti to diez vai darītu, dabiski atlasījās tie īstenie mūzikas mīļotāji, kas mūs jau bija ievērojuši, viņi, tā teikt, nostiprināja saknes mūsu mūzikā. Tie, kas bija pavilkušies uz kādu smuku mažoriņu vai pandas masciņu, dabiskā kārtā varbūt arī atlasījās. Mēs gribam iet uz to, ka kopā ar saviem faniem un klausītājiem augam, kopā atklājam jaunus mūzikālos apvāršņus.

— Tieši par to vēlējos jautāt — kā paši izjūtat, cik ļoti ir mainījusies jūsu klausītāju auditorija? Vai ir sajūta, ka sākumā klausījās vieni, bet tagad — pilnīgi citi?

R: No sākuma tas vispār bija viens liels eksperiments, mēs negribējām rādīt sevi, tāpēc rādījām citas sejas un skatījāmies, kas notiek. Vērojām, kā cilvēki reaģē uz mūziku un neko citu, bez jebkādām cerībām vai asociācijām par mūsu iepriekšējo darbu. Šobrīd man liekas, ka līdz ar mūsu attīstīšanos un jaunu...

S: Muzikālu reģionu apgūšanu.

R: Jā, jaunu muzikālu reģionu apgūšanu, mēs attīstāmies un kļūstam gudrāki. Tas pats notiek arī ar mūsu klausītāju, to ļoti labi var just, jo arvien biežāk un biežāk koncertos esam uz viena viļņa, un tas ir kaut kas!

— Pastāstiet par tekstu nozīmēm, kas ir tas vēstījums, ko gribējāt nodot klausītājiem?

R: Šis reiz ir tas gadījums, kad dziesmas ir radušās ilgā laika periodā, tāpēc kopēju mesidžu šim albumam atrast būs grūti, jo tas tomēr nav konceptuāls darbs. Bet varbūt mūsu vārdradis var bilst kādu komentāru par šo jautājumu?

S: Grūti atbildēt, iepriekš neviens nepiedomā, kas tas viss būs kopā. Tu sāc ar mazu graudiņu un kaut kā būvē to albumu. Nedomāju, ka mūsu tekstiem ir kāda kopēja nozīmē, tie ir tādas atsevišķas esejiņas par konkrēto sajūtu vai brīdi.

— Iepriekš lasīju, ka uz albuma ierakstu sesijām jums bija sešpadsmit septiņpadsmit skaņdarbi, no kuriem izvēlēties. Vai pārējos skaņdarbus kaut kur plānojat publiskot, vai arī tie šobrīd atrodas tādā tālākā plauktā?

R: Jā, tie ir atlikti, mums tā bieži notiek.

S: Es domāju, ka tās skanēs Arēnā.

R: Jā, tā varētu būt, ka tās skanēs Arēnā, tāpat kā tādas dziesmas, kuras pat nekandidēja uz šo albumu. Tā notiek, citreiz dziesma vienkārši vēl nav pietiekami nobriedusi, lai mēs to publiskotu.

— Vai jau ir konkrētas idejas par to, kur ārpus Latvijas tiks izdots albums?

S: Idejas ir diezgan konkrētas, bet vēl nav līdz galam norunāts, tā teikt, šo ideju realizētājs. Ir skaidrs, ka mēs to izdosim ārvalstīs, bet vēl jāizrunā visas nianses.

— Cik aptuveni ilgi jāgaida līdz relīzei?

S: Domāju, ka tas ir kādu divu triju mēnešu jautājums.

— Kā ir ar plāniem par atrādīšanos dažādos showcase festivālos?

S: Noteikti, ka plānos ir nākamā gada The Great Escape un SXSW, tie tradicionālie showcase festivāli. Tur ir svētīgi un vērtīgi braukt, īpaši tad, ja tev ir līdzi albums. Tieši tāpēc nākamais ir mūsu gads, kad turp doties ir vislielākā jēga.

— Vienmēr esat izcēlušies ar netipiskām un oriģinālām mārketinga idejām. Cik daudz no tā visa izdomājat paši, cik daudzi visi tie cilvēki, kam vakar, prezentācijā, teicāt „paldies”?

S: Bieži vien tādus pirmos, vai arī vidējos, impulsus, dodam mēs, mēs labprāt pieslēdzamies pie domāšanas, kā mūsu mūzika nonāk pie klausītājiem. Domāju, ka mēs jūtamies tuvu un ļoti identificējamies ar to cilvēku, kurš klausās mūsu mūziku, jo mums patiešām ir svarīgs tas cilvēks, kas ir tur galā. Protams, mums ir padomdevēji un darba komanda, kas diendienā strādā pie tā, bet pārsvarā par visiem šiem procesiem esam lietas kursā.

R: Jā, man nav ko piebilst. Atbilde bija izcila (smaida)!

S: Jā, mēs ļoti labi saprotamies (smejas)!

— Kuri varētu būt, jūsuprāt, trīs svarīgākie mirkļi, neskaitot albuma izdošanu, jūsu vēsturē, kuri visvairāk ir ietekmējuši jūs līdz tam, ko mēs redzam pašlaik?

S: Pirmais mirklis varētu būt pirmais mēģinājums, otrais — Positivus festivāls 2009. gadā, trešais — Sapņu Fabrikas koncerti.

R: Es vēl pielikšu ceturto, kas bija pirms Positivus, kad mēs kopā ar Tomu Grēviņu, kurš bija svarīga figūra tajā sākuma fāzē, lai iedrošinātu un pabakstītu mūs uz konkrētām rīcībām, pirmo reizi mūsu vēsturē, uzstājāmies.

— Andrejsalā?

R: Jā, Andrejsalā, kad mēs pirmo uzstājāmies kā grupa Instrumenti.

S: Domāju, ka šis izkonkurē pirmo mēģinājumu, jo tie mēģinājumi sākumā mums īsti nesanāca.

R: Jā, tas noteikti ir svarīgākais moments.

— Kad jūs intervēju pirms Sapņu Fabrikas koncertiem decembrī, jautāju, ko novēlēt 2011. gadā, un atbilde bija, ka jūs gribētu saglabāt skrējiena tempu, kas bija uzņemts līdz tam. Tas ir izdevies?

S: Man liekas, ka tas ir piepildījies ar uzviju, reizēm pat tas temps ir pat nedaudz par ātru!

R: Jā, uz nākamo gadu vajadzētu nedaudz piebremzēt!

— Tad atbilde uz jautājumu, ko novēlēt turpmāk ir skaidra?

S: Jā, vajadzētu piebremzēt, bet...

R: Nesamazināt tempu!

S: Jā, sabremzēt, bet turpināt iesākto!

Foto: Publicitātes foto