Instrumenti: Procrastination tapa patīkama afekta stāvoklī

Maija beigās savu otro studijas albumu Procrastination izdeva viena no populārākajām Latvijas grupām Instrumenti. Īsi pēc ieraksta izdošanas aicināju Reynsi un Shipsi uz garāku sarunu par koncertēšanu, diska tapšanas procesu un nākotnes plāniem.

— Nedēļu pēc albuma izdošanas [intervija notika 28. maijā — aut.] varat pabaudīt tādu kā brīvdienu režīmu, vai arī darbu skaits mazāks nav kļuvis?

Reynsi: Bišķi ir, bišķi ir brīvdieniņas.

Shipsi: Nu skaits varbūt nemainās. Teiksim, tie darbi ir tādi — jāiedzer kafija, jāpastaigājas. Vakaros jāiet gulēt.

R: Tā kā darbi ir, viss notiek.

S: Saraksts ir pilns. Bet tādā koncertiskā ziņā ir tāda padarīta darba sajūta. Tagad līdz kādiem divdesmitajiem jūnijiem ir tāds brīvs režīms.

— Ko parasti darāt, kad ir tāds brīvāks režīms?

R: Tad paveicam visu to, ko nepaspējām izdarīt, kad bija aktuāli visi mūsu noteiktie muzikālie plāni.

S: Izkravā kaut kādus vecos čemodānus, kas vēl palikuši no ceļojuma...

R: [pārtrauc] Samazgā veļu.

S: Jā, samazgā veļu no tiem koferiem, bišķi piekārto virtuvi un tā. Visu to nedēļas nogali pirms mūsu albuma prezentācijas bijām prom — Londonā un Braitonā, kur notika The Great Escape festivāls, ko nevarēja laist garām, tāpēc sanāca visi darbi vienlaicīgi. Notika ļoti nozīmīgs pasākums Latvijā, bet tajā pat laikā ar citu nozīmi pasākums tur, tāda kā atrādīšanās, kuru saukt par nesvarīgu nevar. Tiesa, tas noderēja, jo Londonā mēs pirmatskaņojām jaunās dziesmas, kas deva labu sajūtu pirms pasākuma Palladium. Bija ļoti laba reakcija no publikas, un vispār tas bija tiešām interesants koncerts, ko spēlējām uz pusēm ar Prāta Vētru. Soundčekā nevarējām saprast, spēlēt tās drošās lietas, kas ir pilnīgi samēģinātas un tā, vai arī noriskēt. Patiesībā skaņojoties, vētras džekiem klātesot, mēs pirmo reizi tā pa īstam apčamdījām savas jaunās dziesmas un bijām ļoti satraukušies. Beigās gan viss bija ļoti forši, mūs lieliski uzņēma. Spēlējām Heartcore,Don’t Hold Onto Me, Poision Tree un The King Of The Wild Things, un visas četras dziesmas bija baigi forša sajūta. Tas deva pārliecību arī par Rīgu.

— Spēlējāt divatā vai ar sastāvu, kas jūs pavada lielākajos koncertos Latvijā?

R: Tādos pasākumos kā Londonā, kad galvenais ir spēja reaģēt ārkārtīgi ekstrēmos apstākļos, mēs līdz šim kaut kā esam pieraduši darboties divatā, jo mobilitāte un ātrums ir izšķirošas lietas.

S: Tur nevari aizrauties ar stundas pārbūvi, piemēram. Ir desmit, piecpadsmit minūtes, kuru laikā jāsagatavojas.

R: Ir noteikts beigu laiks, kad obligāti jābeidz uzstāšanās. Ja līdz tam esi tikai pabeidzis krāmēties, piemēram, tad principā ar to viss arī beidzies. Līdz ar to šī galīgi nav pirmā reize, kad esam tādos apstākļos iemesti, tāpēc mēs spējam izdzīvot. Pusstundas koncerts un skrienam tālāk.

- Procrastination materiālu maz ir iespējams nospēlēt divatā, lai nezustu episkums, kas ir dzirdams ierakstā?

S: Ir. Zini, kaut kā viss ir vairāk atkarīgs no tā, lai būtu pienācīga aparatūra, kur tas skan. Tas laikam vispār varētu būt novēlējums visiem — šo albumu klausīties uz mazliet jaudīgākām un kvalitatīvākām tumbiņām. Albums ir tāds, kurā ir svarīgi sajust lielo skaņa vilni, tad atveras pilnīgi citas durvis vaļā uz šo materiālu. Bet tādā atskaņošanas ziņā — man šķiet, ka arī divatā to var paveikt.

-Tīri tehniski — ar ko aizstājat, piemēram, pūšaminstrumentus, kuriem tomēr ir ļoti liela loma diskā?

R: Ar Stīva Džobsa labākajiem izgudrojumiem.

S: Mēs aizstājam to ar emo. Emocionalitāti. [smejas]

— Teicāt, ka tehniski ir svarīgi, lai albumu būtu iespējams klausīties uz labas tehnikas. Kas vēstījuma ziņā ir svarīgākais, ko gribētos, lai klausītājs pamana?

S: Man negribētos pateikt, kas ir jāsadzird. Gribētos, lai tas notiek dabiski, nevis pēc mūsu dotajām norādēm, kā tas ir jāklausās. Galvenais ir īstā brīdī atrast momentu, kad vari to noklausīties, pievērst uzmanību tām emocijām, kuras tā mūzika rada un saprast, kas bija jādzird.

R: Un tas nemaz nav iespējams, tā nav tāda kā izvairīšanās no atbildes. Tiešām nav iespējams dot šādas norādes. Albums ir par dzīvi tās visplašākajā formā, cik tālu sniedzas mūsu iztēle par to, kas esam, ko darām. Cik tālu vien varam aizdomāties, tik tālu arī ir jādomā. Mēs ar šo albumu cenšamies dot kaut kādus impulsus, lai cilvēki sāk par to domāt. Un tas, kā viņš to tālāk iznes, jau ir katra individuālā interpretācija.

S: Tā ļoti raupji ieskicējot to tematiku — tā ir izšķilšanās tematika.

R: Putnkopība vairāk.

S: Jā, kad ieraugi pasauli mazliet citās krāsās, pēc tam, kad ir notikusi kaut kāda otrā piedzimšana, ir dažādas skarbas atklāsmes un tā tālāk. Zinot, ka tas ir kaut kādas jaunas kvalitātes vārdā.

— Salīdzinot ar to, ko jūs darījāt Tru laikā, šis materiāls ir gandrīz vai pārdrošs. Vai nebija bail, ka cilvēki varētu novērsties un nobīties no tā, ko piedāvāsiet?

S: Zini, nebija laika baidīties.

R: Kas ir labākais, kas ar mums ir noticis šī albuma sakarībā.

S: Mēs visu izdarījām tādā kā ļoti patīkama afekta stāvoklī. Pēc ilgas prokrastinācijas mēs iekļuvām radošu darbu virpulī un attapāmies Palladium.

R: Nē, pie šī jautājuma!

S: Vienkārši nav bijis laika par to domāt, bet man tiešām liekas, ka tas ir labākais, kas varēja notikt. Tas ir galēji ne uz aprēķinu balstīts veikums. Emocionāli varbūt tāds, kas ir mazliet jāpaklausās otro un trešo reizi, un ar katru reizi varētu būt, ka ar to mūziku izveidojas jaunas attiecības. Tā noteikti nav tik ļoti izklaidējoša kā atsevišķi piemēri no pirmā albuma, bet katrā ziņā arī otrā galējībā neesam mērķtiecīgi gājuši, lai tas speciāli būtu sarežģītāks vai pašmērķīgi ambiciozāks. Tās ir ļoti dabiskas sajūtas, ko piedzīvojām pēc pirmā albuma, un domāju, ka diezgan nepastarpinātā veidā sajūtamas jaunajā mūzikā. Tā ir no dabiskām sajūtām radusies mūzika, un tai nevajadzētu šķist svešādai cilvēkam, kurš kaut ko jūtu un mazliet arī domā.

— Kā ar Vestardu Šimku nonācāt līdz idejai par sadarbību?

R: Vēsture stiepjas jau tālajā 20. gadsimta nogalē, kad mēs ar Vestardu, sīki pintiķi būdami, deldējām tos pašus Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas solus.

S: Prokrastinējāt.

R: Jā, prokrastinējām! [smejas] Vispār nē, es noteikti prokrastinēju, Vestards gan ar šo jēdzienu nav bijis tuvās attiecībās. Lai vai kā, tā kā šis cilvēks bija labi zināms man, pazīstams arī Šipītim, kurš kaimiņos deldēja nedaudz citus solus un basketbola bumbas.

Laikam ejot, Vestards mūsu acīs bija izpelnījies dziļu apbrīnu par savu mērķtiecību un muzikālo redzējumu. Neskatoties uz to, ka viņš nāk no nosacīti konservatīvas, akadēmiskās mūzikas, vides, kurā diemžēl pārsvarā tas konservatīvisms ir vairāk pielīdzināms tādiem kā aizspriedumiem par nenopietnās un nopietnās mūzikas jēdzieniem. Viņš tādā nozīmē ir atvērts dažādām jaunām lietām, un tas viss notika dabiski. Atceros, ka jau Sapņu Fabrikas koncerta laikos pirms nez cik, četriem gadiem [2010. gada nogalē — aut.], kad vienkārši atskaņojām skaistos Pētera Čaikovska klavieru koncerta akordus, iedomājāmies, cik forši būtu, ja arī Vestards tur piedalītos, spēlējot lidojošas klavieres. Toreiz tas tā arī palika, gaisā karājoties, un te likās, ka beidzot ir laiks spert nākamo soli. Iespējams, būs vēl kāds solis, bet tik tālu, cik šobrīd esam aizgājuši kopā, viss ir baigi forši un kolosāli iznācis.

S: Tīri tehniski tas notika tā, ka Reinim bija viena muzikāli askētiska un tīra ideja, par kuru jutām — tā varētu būt albumā, tomēr pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem tam kaut ko pielipināt, likās, ka viss atgrūžas no tās. Domājām, kas ir tas, kas varētu ar to sadziedāties. Cilvēks to nevarēja — likās, ka tas, kas ir cilvēcisks, tekstuāls vai balsisks, uzreiz piešķir tādu ļoti spēcīgu... Tas kļūst kaut kas ļoti konkrēts.

R: Es teiktu, ka mainās substance.

S: Jā, rodas substanču nesaderība, un tad šķita, ka tas, kas varētu tur dziedāt, varētu būt klavieres, kuras tādos klavieriskos vārdos prokrastinācijas ideju varētu paust daudz tēlaināk un poētiskāk, un kaut kādā ziņā — daudz precīzāk kā teksts. Un tad tālu nebija jāmeklē, jo mēs jau iepriekš bijām ar Vestardu runājuši, ka tas ir nepiedodami, ka tik ilgi neesam sākuši kaut kādā veidā mijiedarboties. Tā doma un vēlme mums un viņam ir bijusi jau labu laiku. Laikam viens no pēdējiem pilieniem bija raidījums 100 gramikultūras, kur netīšām visi trīs bijām uzaicināti. Neatceros, tas bija no raidījuma vadītāja puses vai kā, bet parādījās jautājums, vai kopā kaut ko negrasāmies paveikt. Tas notika pagājušā gada nogalē, kad iznāca mūsu blue-ray, bet Vestradam bija koncerti Splendid Palace. Šķiet, ka tad nolēmām, ka ir jādara.

— Pieminēji ideju par lidojošajām klavierēm. Vai ko tādu varam gaidīt arī Palladium?

S: Līdz Palladiumam ir pusgads.

— Vai tad nav jāsāk gatavoties?

R: Nu... Vestards ir solījis atnākt pie mums uz šejieni [intervijas notika grupas studijā Tru — aut.], un padomāt, ko mēs kopā varētu turpmāk interesantu saveidot. Par to lidošanu pagaidām nekomentēšu.

S: Skaidrs, ka par to pusgadu es teicu tādēļ, ka zinot mūs, visas idejas var transformēties un transformēties tūkstošiem reižu. Šis ir tas mirklis, kad mēs sākam tās idejas...

R: Slaucīt lielā čupā, kurā...

S: Tās sāk dīgt, bet līdz tam vēl ir iespējamas ļoti daudzas rokādes.

R: Tā kā mēs paši sevi vairs ļoti nopietni neuztveram, attiecībā uz pirmajām idejām. Tās vajag savākt, bet ne rēķināties nopietni.

— Bet kāpēc Palladium? Gan popularitātes, gan ideju vērienīguma ziņā noteikti esat tuvāk Mežaparka estrādei vai vismaz Skonto stadionam kā Palladium. Turklāt koncertsērija tomēr nav tas pats, kas viens gigantisks šovs.

S: Tieši tāpēc — gribējās koncertsēriju, gribējās, lai bauda mums pašiem ir ilgstošāka. Otrs ir tas, ka uztaisot tāda formāta koncertu, droši var braukt tālāk uz Tallinu, Viļņu, Skandināviju, Maskavu un tā tālāk, nedomājot par to, ka viss ir jāsadala pa reizinātājiem, kā tas bija ar Arēnas koncertu, vedot kaut kādas daļas no visa priekšnesuma. Tā tomēr ir atšķaidīta manta. Bet tad, ja viss ir veidots kompaktāk, nevis būvēts uz konkrēta vizuālā elementa, kā toreiz bija lielā video projekcija, braukāt apkārt ir vieglāk. Šādi apstākļi tomēr ir ļoti reti sastopami, lai neteiktu, ka mēs nevaram spēlēt Arēnas koncertus ārpus Latvijas, kur mūsu popularitāte nav tik liela. Mūsu klausītāju loks ir gana pieklājīgs, lai tas varētu pretendēt uz tādu lielāku klubu, kā Palladium, formātu, tāpēc tās ir tās labās ziņas, ko gribējām apvienot. Patīkamo ar tīri praktisko iemeslu. Arī šeit Rīgā gribējām izbaudīt, ka cilvēki nopērk biļetes, un tad varam likt klāt vēl vienu, vēl vienu, vēl vienu koncertu un spēlēt tik, cik vien gribās, cik vien Palladium būs spējīgi mūs uzņemt. Nebūs jāsatraucas, ka mums obligāti vajadzētu izspiest visu sulu uz kaut kādu milzīgu uzstādījumu. Teiksim, ja tagad mēs būtu atvēzējušies uz Skonto stadionu. Tāpēc arī muzikāli varam justies daudz brīvāk, jo varam gaidīt tikai tos, kurus tas tiešām uzrunā, un ļaut tiem piedzīvot ko tādu, kas būs kas vairāk par izklaidi, būs tāds dziļāks baudījums.

R: Vēl arī novembrī pavēss varētu būt. Tas tā tīri no praktiskās puses.

— Tā kā albums izdots tieši pirms novembra, tā tiešām ir liela problēma. Lai vai kā, šodien saņēmu ziņu, ka Viļņā iesildīsiet Depeche Mode, ar ko arī apsveicu. Ziņā bija minēts, ka pie šīs iespējas tikāt, kad kāds solistam iedeva jūsu DVD. Izklausās pēc ļoti neticama stāsta!

S: Mums laikam ceļi ved caur citām zemēm. Piemēram, Maskavā, teiksim tā, mūsu aģents, kas rūpējas par mūsu stratēģisko attīstību tur, bija saticis Martinu Goru, un ieteica mūs. Bija domas, ka tas varētu notikt arī citur, bet nonācām pie Viļņas koncerta, kas ir brīnišķīgi, jo ir iestājies tāds kā mūsu attīstības otrais etaps, mums ir sava auditorija, un tur tieši prasījās tāds lielāks koncerts. Lietas ir sākušās vēlāk, nekā Tallinā, bet arī tur ir sācies tāds spēcīgs un straujš publikas attīstības lēciens. Tas ir tāds labs nākamais solis, uzrunāt publiku, kas mūs varbūt nezinās un iepazīs pirmo reizi tādā Depeche Mode milzkoncertā.

— Kā ar Kasabian, kā iepazināt viņus? Un vai tur izdevās novērot efektu, ka cilvēki, kas iepriekš nebija dzirdējuši par Instrumentiem, kļuva par jūsu atbalstītājiem?

S: Dažus mēnešus pēc tam mums Maskavā bija pirmais solokoncerts, un vismaz trešdaļa bija cilvēki, kas bija arī tur. Tā kā cilvēki ir pamanījuši, sākuši sekot. Ar Reini jau esam runājuši, ka krievu līdzjutēji ir ļoti uzticīgi. Ja reiz iemīl, tad uz visiem laikiem. Jau tagad ir daļa krievu auditorijas, kas pērk biļetes uz Palladium koncertiem, brauks uz Rīgu mūsu koncerta dēļ! Tas ir vienkārši neticami! Mūsu temperamentā to pat grūti iedomāties, ka kāds tik ļoti seko visam, kas notiek ar grupu! Ir krievu meitenes, kas dzied Pilnīgi Vienslatviski, mācās latviešu valodu, tas ir vienkārši kolosāli!

— Varētu teikt, ka tā ir tā valsts, kurā jums vislabāk veicas, atskaitot Latviju?

 R: Droši vien pēc cipariem tā nevarētu teikt. Krievija ir tik ārprātīgi liela, ka tas nav tik viennozīmīgi. Drīzāk tas ir tādā kā mentalitātes, attiecību ziņā. Ir neticams tas siltums, ko šajā konkrētajā mirklī dod nevis simttūkstošgalvainais pūlis, bet varbūt dažsimts fanu bāzīte, kas ir tāds tiešām, teiksim tā, ekstrēms grupējums. Drīzāk es teiktu, ka Baltijas valstīs mums ir šobrīd tāda stabilākā pozīcija.

— No visiem šovkeisiem, pa kuriem braukājiet pēdējos gados, esat guvuši konkrētus rezultātus, piedāvājumus uzstāties kādā festivālā un tamlīdzīgi?

S: Bieži vien ir tā, ka viens tevi aizved pie nākamā. Un arī nokļūšana The Great Escape ir sasniegums, par ko paši esam ļoti priecīgi, jo tur nav tik viegli tikt pie iespējas spēlēt. Ar to droši vien ir saistīti citi pasākumi. Eurosonic Noordeslag, kurā esam viesojušies jau divreiz, noteikti izrietēja no kādiem mazākiem, piemēram, Tallinn Music Week. Teiksim,Tallinn Music Week ir kolosāla parādība, jo tas apvieno ļoti spēcīgus cilvēkus. Varbūt kvantitatīvi to nav tik daudz, bet tie visi ir ļoti pieejami, un ir daudz lielāka iespējamība, ka viņi atnāks uz tavu koncertu. Tur tos cilvēkus neplēš uz visām pusēm kā lielākajos šovkeisos vai festivālos.

— Par The Great Escape runājot, cik dzirdēts, jums esot bijis lielisks koncerts. Kas tajā bija tik īpašs?

R: Tur bija pat vairāki koncerti, bet viens bija īpaši labs. Kaut kā viss labi sakrita toreiz. Tur bija tehniskie apgrūtinājumi, par ko jau stāstīju. Ir jāspēj visu izdarīt, lai arī emocionāli būtu gatavs dot labāko, uz ko attiecīgajā mirklī esi spējīgs.

S: Tas noteikti ir saistīts arī ar to mūsu šī brīža pieredzi, un mēs vairs tik ļoti nepārdzīvojam, ka Reinim pēkšņi nav šķīvju vienā koncertā. Nu viss ir labi!

R: Ar laiku to sanāk pieņemt kā tādu kā izaicinājumu, nevis kā tādu kā baigo feilu, pēc kura es vairs neko nevaru. Principā jau var, visu var izdarīt, jautājums ir par attieksmi tikai. Bet viss sakrita — bija forša uzņemšana, klubs, cilvēki.

S: Mēs spēlējām visi trīs pēc kārtas — Prāta Vētra, Ewert And The Two Dragons un mēs.

R: Foršs lainaps, vienvārdsakot, labs piedāvājums no Baltijas.

— Vai ir patīkamāk spēlēt tad, ja apkārt ir savējie, nevis pilnīgi nejaušs lainaps?

S: Nu ar prātiniekiem, kaut vai cilvēcīgi, bija baigi forši. Jau ilgu laiku nebija sanācis kopā nekur aizbraukt, un līdz ar to bija tāda mājīga sajūta. Viņu tehniskā komanda, kuru mēs arī zinām labi, un kuri zina mūs, un tad tehniskajā ziņā ir tāds kā atbalsts. Piemēram, tas koncerts, kurā nebija šķīvji, ja būtu Roga, mēs būtu izpestīti.

R: Vai arī mums abiem kopā nebūtu šķīvju.

S: Tādā uzstādījuma vai skatuves setapa ziņā mēs ļoti labi varējām spēlēt principā uz viena un tā paša uzstādījuma. Vien mēs divatā, Reinis, teiksim, bungu pozīcijā, bet es — Mihelsona pozīcijā, un man ļoti labi derēja visi tie viņa sintezatori. Man nekā tāda nebija līdzi, un viņš laipni ļāva izmantot to visu, un likās, ka tā ir ļoti forša sadarbība un draudzīga attieksme no viņu puses. Kā tas vienmēr ir bijis, un par ko esam ļoti pateicīgi. Viņi vienmēr ir ļoti iedrošinājuši un atbalstījuši. Un arī šobrīd viņi izmanto katru iespēju Krievijā aizlikt kādu labu vārdu par latviešu mūziku un to, ko mēs darām. Tā ir tāda ļoti forša vecākā brāļa attieksme, tāda kā mazliet aizbildniecība par to, lai kaut kas turpinās.

— Kāds ir galvenais fokuss un plāns līdz gada beigām?

R: Galvenais... Nu kā lai pasaka. Ir rudens koncerti, uz kuriem ar vienu aci noteikti skatīsimies visu vasaru, domājot par tiem un veidojot visu šovu, bet tagad tuvākais mums ir vasara, kas pilna ar festivāliem un visāda veida koncertiem.

S: Šķiet, tuvākais ir Maskavas festivāls, tad Gruzijā, Tbilisi, bet tad — Permā. Tas viss notiek ap Jāņu laiku. Nav tā, ka tas mežonīgi iepriecinātu. Datumos, kas viņiem neko nenozīmē, bet mums ir ļoti svarīgi, ir tā, ka mēs braucam prom. Toties esam priecīgi turp braukt un šobrīd priecājamies par jebkuru iespēju spēlēt un rādīt — kas tā latviešu mūzika tāda ir. Tad ir Depeche Mode, un tad augusts — tuvākā vieta, kur būsim redzami — Galapagaifestivāls Lietuvā.

R: Tas nu tā, sarakstiņš jau noteikti papildināsies.

Foto: Delfi.lv