Dziesmas, kas jādzird šonedēļ (14/03)
Iknedēļas interesantākās jaunās mūzikas apskatā šoreiz atrodami jaunumi no Laura Marling, Wavves, The Knife un daudziem citiem. Ja šķiet, ka kaut kā šeit pietrūkst vai ir kas cits, ko teikt, esat laipni aicināti savu viedokli izteikt komentāros.
Laura Marling — Where Can I Go?
Domāju, ka visiem tiem, kas bija sajūsmā par spilgti blondās britu dziesminieces Loras Marlingas iepriekšējiem diviem albumiem (to skaitā arī man), tīri labi ies pie sirds arī viņas jaunā albuma Once I Was An Eagle pirmais singls Where Can I Go?. Tajā viņa turpina izklausīties vecāka, nekā patiesībā ir, kā arī demonstrē savu spēju radīt patīkamas dziesmas, kas ir neuzkrītošas, bet paliek atmiņā. Šis ir jau trešais viņas albums pēc kārtas, ko producējis Ītans Džonss un šķiet, ka tieši viņam ir jāsaka paldies par īstās vietas atrašanu šai jaunajai dāmai ar akustisko ģitāru un nedaudz piesmakušo balsi. Visu cieņu Loras bijušajiem grupas biedriem Noah And The Whale ar viņas bijušo mīlnieku Čārliju Finku priekšgalā, kā arī citam viņas bijušajam mīlniekam Markusam Mamfordam ar viņa dēliem, bet esmu pārliecināts, ka tieši Lora Marlinga ir talantīgākā no mūziķiem, kas saistīti ar tā dēvēto Londonas folkmūzikas skatuvi. Un izklausās, ka ar jauno albumu viņa spers vēl vienu soli tuvāk sava vārda ierakstīšanai žanra vēsturē.
/Lauris Anstrauts/
Wavves — Demon To Lean On
Jaunais singls Demon to Lean On ir pēc kārtas otrais no jaunā Wavves ieraksta, kas gaidāms marta beigās. Neitana Viljamsa ceturtais albums, sola mazu novirzi no grupas iepriekš iestaigātās surf rock taciņas, lielākoties izpaužoties garāžroka virzienā. Šķiet, ka Wavves jaunākais gabals izstrāvo nobriedušākas mūzikas pazīmes. Vai to saukt par pieaugšanu? Vai lietoto narkotiku daudzums strauji samazinājies? Vai varbūt tā tomēr vienkārši ir sadarbība ar Warner Bros ierakstu studiju, kas ierakstam dos papildus kvalitāti salīdzinājumā ar iepriekšējiem albumiem?
/Kristaps Zvirbulis/
The Knife — A Tooth For An Eye
Jau pavisam drīz beidzot tiks izdots ilgi gaidītais The Knife ceturtais studijas albums, un, lai padarītu patīkamāku jau vairāk nekā septiņus gadus ilgušo gaidīšanu, vēl pirms Shaking The Habitual izdošanas mums tiek piedāvāts tā otrais singls A Tooth For An Eye. Duetam ierastās dīvainās skaņas un Karinas Dreijeres Anderssones spocīgā balss šeit lieliski savijas ar rotaļīgu ritma partiju, padarot šo par vienu no mazāk drūmajiem The Knife gabaliem aiz Heartbeats (es taču neesmu vienīgais, kas tā domā, vai ne?). Varbūt šis nav labākais, ko viņi jebkad ir radījuši, bet A Tooth For An Eye ir ļoti solīds papildinājums The Knife iespaidīgajai diskogrāfijai. Nobeigumā vēl vēlējos piebilst, ka līdz šim dzirdētais jaunā albuma materiāls, šķiet, pierāda to, ka viņiem veltītās nerimstošās slavas dziesmas ir pamatotas. Kāpēc? Tāpēc, ka 2013. gadā The Knife skan vairāk vai mazāk tāpat kā 2006. gada albumā Silent Shout un tas joprojām ir tikpat svaigi un soli priekšā visiem citiem kā pirms septiņiem gadiem.
/Lauris Anstrauts/
Kakkmaddafakka — Bill Clinton
Kamēr par jaunu albumu no norvēģu akustiskās indie mūzikas dueta Kings of Convenience nav nekādu ziņu jau vairākus gadus, viens no tā dalībniekiem — Erlends Eje — ķēries klāt jau pie otrā viņa tautiešu Kakkmaddafakka albuma producēšanas. Pagaidām jaunajam albumam vēl joprojām nav nosaukuma, bet ir zināms, ka tā izdošana paredzēta jūnijā. Bergenas Kakkmaddafakka ir tikpat smieklīgi kā grupas nosaukums. Bill Clinton ir jautrs un ironisks stāsts par cilvēku attiecībām, sliktajiem zēniem un tikpat sliktajām meitenēm, un, lai to labāk ilustrētu, dziesmai samontēts video no filmas Youth in Revolt. Bezrūpīgs meldiņš, vasarīga atmosfēra un patīkama melodija — nu, kā jau īstenā Kakkmaddafakka stilā.
/Jana Udovenko/
Fractures — Twisted
Austrālietis Marks Zito jeb Fractures piesaka sevi starptautiskajai mūzikas skatuvei ar dziesmu Twisted, kas visai labi patiks Bon Iver, Daughter un Bena Hovarda piekritējiem. Nejaukt ar angļu metāla grupu Fractures un amerikāņu radio personību un komiķi Marku Zito! Pagaidām gan neko daudz par mūziķi pat no mīļās, labās Googles nevar izspiest, toties var paklausīties vēl divas Marka dziesmas — padrūmu, atmosfērisku miera mūziku — iekš YouTube.
/Sanita Kacuba/
Lapalux — Without You Feat. Kerry Leatham
Šajā rubrikā jau pieminētais britu producents Lapalux turpina aktīvi gatavoties sava debijas albuma izdošanai, kas gaidāma jau pēc nepilnām divām nedēļām. Tam par godu ir izveidots video skaņdarbam Without You, kurā piedalās arī vokāliste Kerija Lītema, ļaujot ar to iepazīties vēl pirms albuma izdošanas. Jāsaka, ka Without You nedaudz atšķiras no tā, kas iepriekš dzirdēts no Lapalux. Jā, šeit ir atrodamas viņam raksturīgās sagrieztās vokālu cilpas un greizās sintezatoru skaņas, bet viņa mūzikai raksturīgais balanss starp elektroniku un R&B šoreiz vairāk nekā parasti pabīdīts R&B virzienā. Tomēr tas nenozīmē, ka Lapalux šeit skan sliktāk nekā parasti. Gala iznākums ir noslēpumaini juteklisks skaņdarbs, kas iederēsies attiecīgās noskaņās radīšanai paredzētajā plejlistē.
P.S. Tiem, kam vēl nav 18 un tiem, kam vāji nervi, video skatīties neiesaku, jo tas ir, kā tagad stilīgi teikt, NSFW.
/Lauris Anstrauts/
Kissaway Trail — Nørrebro
Pēc trīs gadu pārtraukuma beidzot ar jaunu singlu ir atgriezušies sirsnīgie dāņi The Kissaway Trail. Pa šo laiku no grupas aizgājuši divi dalībnieki — basģitārists Rune Pedersens un ģitārists Daniels Skjoldmose — un izskatās, ka līdz ar viņiem no grupas nosaukuma pazudis arī artikuls „the”. Pirmais singls no jaunā albuma Breach nosaukts kāda Kopenhāgenas rajona vārdā un pašlaik ir nopērkams tikai Skandināvijā, taču puiši šobrīd cītīgi montē dziesmas videoklipu un sola, ka drīzumā singls būs pieejams arī citās valstīs. Pagaidām ļoti iepriecina tas, ka grupas dalībnieku skaita samazināšana nav kaitējusi Kissaway Trail jauneklīgajam indie rock skanējumam, un arī savos dziesmu tekstos puiši aizvien atļaujas apskatīt tumšākas tematikas („You were up, I was down. You got up, I was still down”). Gaidām kādus vēl stāstus dāņu trijotne būs sagādājusi jaunajā albumā!
/ Jana Udovenko/
Breton — Little Knives
Breton, kas pagājušogad izdeva savu debijas plati, atgriežas ar jaunu EP un grāmatu (abi gaidāmi marta beigās), kura būs 24 lapaspuses bieza un sastāvēs no fotouzņēmumiem, kas tapuši grupas pastāvēšanas laikā (no 2011. gada). Tirāža ierobežota — 250 eksemplāri. Savukārt Little Knives ir mazs ieskats drīz gaidāmajā EP. Atšķirībā no pērnā veikumā Other People's Problems, jaunais Escalation ir instrumentāls ieraksts. Kā gan labāk izpausties 5 jauniešu grupai, kas remiksējuši tādus māksliniekus kā Tricky, The Temper Trap un Local Natives citu starpā, ja ne izdodot instrumentālu ierakstu ar eksperimentālās elektroniskās mūzikas piegaršu? Kā dzirdams, puišiem melodiju sapludināšana glītos skaņdarbos problēmas nesagādā, un nemitīgās ritma raustīšanās un maiņas pie katras iespējas ir pa īstam Breton garā.
/ Kristaps Zvirbulis/
Watsky — Tiny Glowing Screens Pt. 2
Es neklausos hiphopu, par žanru kopumā vispār neinteresējos. Tomēr te nu es esmu, iesakot hiphopa dziesmu, kurā man patīk itin viss — teksts, lakoniskā melodija, Watsky balss un skaitīšanas ātrums. Džordžs Virdens Vatskis no vidējā repera atršķiras ar to, ka ir vairāku nacionālo slam poetry sacensību čempions. Paralēli citiem mūzikas projektiem ar Watsky dalību, 12. martā iznāca repera otrais solo studijas labums Cardboard Castles, bet tas vēl nav viss! Ierakstot iepriekšējo albumu, interesenti varēja sekot līdzi YouTube mini seriālam Watsky's Releasing An Album, un tagad klāt ir otrā sezona.
/Sanita Kacuba/
City and Colour — Of Space and Time
Aptuveni pusotru nedēļu pirms došanās Alexisonfire atvadu turnejā, grupas vokālista blakusprojekta City and Colour Facebook lapā parādījās ziņa, ka viņi ir paguvuši pabeigt jaunā albuma ierakstīšanu. Tagad, kad Alexisonfire vārds jau ir vēsture un Dallasam Grīnam ir laiks atvilkt elpu pirms došanās nākamajā turnejā, lielajos stadionos iesildot skotu rokerus Biffy Clyro, nepacietībā gaidošajiem faniem beidzot tiek piedāvāts pirmais vēstnesis no jaunā, vasarā gaidāmā City and Colour albuma — dziesma Of Space and Time. Lielos vilcienos nekas nav mainījies — Dallass vēl joprojām stūrē folkroka virzienā un spēlējas ar dvēseles stīgām, sacerot bezdievīgi skaistas melodijas. Arī dziesmu tekstos vēl joprojām saklausāmas ilgas un melanholija, kas noteikti saistāmas ar biežo ceļošanu, bet tieši tā, manuprāt, arī ir City and Colour veiksmes atslēga. Dallass saprot vienkāršības skaistumu un prot precīzi un tēlaini aprakstīt savas izjūtas akustiskās ģitāras pavadībā, tādēļ ne mirkli nešaubos, ka arī jaunais albums plūks laurus un daudzu meiteņu sirdis.
/Jana Udovenko/