Alise Joste - Alise Joste

Alise Joste savu mūziķes darbību ir sākusi pirms trim gadiem, draugiem.lv mūzikas sadaļā publicējot pašas komponētas miniatūras vai iespējamo dziesmu motīvus. Albuma noformējumu, savukārt, radījis mākslinieks Krišs Salmanis, laikmetīgās mākslas vidē zināms kā šī gada Purvīša balvas kandidāts. Tajā dominē diskrētas rozā/gaiši zilo/zaļo toņu pārejas, tikai nedaudz akcentējot plūduma līnijas.

Patīkami, ka mūziķa ierakstu noformē latviešu mākslinieks, un, cerams, ka šāda modeļa sadarbība nezudīs turpmāk (līdzīgi kā Prāta Vētras un mākslinieka Otto Zitmaņa kopdarbs Tur Kaut Kam Ir Jābūt vāciņam).

Klausoties ierakstu pirmoreiz, iespaidi šķiet mānīgi. Proti, ieraksts kopumā ir tehniski kvalitatīvi nostrādāts, taču sākotnēji monotons. Dziesminieka žanrs, manuprāt, ir viens no sarežģītākajiem un sociāli/politiski/personiski atbildīgākais attiecībā pret klausītāju. Tas paredz emocionālu spriedzi un līdzpārdzīvojumu (kā piemēru minu zviedru Hosē Gonsalezu). Saskaņā ar iepriekš minēto, dziesminieka darbs ir grūts— šķietami mierīgais formāts pieprasa dubultu darbu gan tekstuāli, gan „dzīvajā”, esot ar klausītāju.

Raugoties Latvijas jauno dziesminieču kontekstā, analogu piemēru Alisei atrast ir grūti. Vismaz tiktāl, cik runa ir par ierakstu kā atskaites punktu. Šis, tā vai citādi, ir mūziķes debijas albums, un pagaidām tajā saklausu vien kautrīgus mēģinājumus uzdot lielos dzīves jautājumus. Tai pat laikā, dziesmu teksti ir bagāti ar introvertiem stāstiem par jūru, vientulību un ilgām. Tos vērtēju kā galveno šī albuma kvalitāti, nākotnē cerot uz dažādību dziesmu melodijās.