Arcade Fire - Reflektor

Ir albumi, kurus noklausoties, ir grūti sakopot domas un uzlikt tās uz papīra. Viens no šādiem albumiem ir Reflektor, kas mums atklāja iepriekš neredzētu un nedaudz negaidītu Arcade Fire šķautni. Grupa daudzu gadu garumā ir strādājusi pie sava unikālā rokraksta un skanējuma, un būtu grūti runāt par aizvadīto dekādi mūzikā, ignorējot viņus. Līdzīga ietekme ir vērojama arī uz šo desmitgadi, jo, kaut gan ievērojami mainījusies, apvienība no Monreālas nav ne par mata tiesu mazāk nozīmīga.

Kad parādās pirmās ziņas, ka top jauns ieraksts grupai, kas līdz šim ir spējusi pārsteigt ar katru plati, tajā pašā laikā saglabājot savu skanējumu, radās jautājums, ar ko mēs tiksim pārsteigti šoreiz. Šīs pārdomas mijas arī ar uztraukumu par to, vai tikai kanādieši nebūs sevi izsmēluši un viņu laiks — aizritējis. Kā pirmās, parādījās ziņas par sadarbību ar Džeimsu Mērfiju — vienu no svarīgākajiem vārdiem 21. gadsimta elektroniskajā mūzikā. Nevarētu teikt, ka tās ļoti pārsteidza — galu galā, ar bijušo LCD Soundsystem līderi mūziķiem vienmēr ir bijušas labas attiecības, tomēr šī informācija lika aizdomāties, kāda varētu būt elektronikas loma nākamajā platē. Starp citu, tieši šie pāragrie spriedumi, iespējams, ir iemesls, kas daudziem cilvēkiem vēl joprojām traucē uztvert šo plati.

Reflektor varētu pretendēt uz šī gada gaidītākā singla nosaukumu, jo tieši šai dziesmai bija jāparāda virziens, kurā dodas grupa. Tāpat jāizceļ arī pats albuma sākums, kur izskan Funeral laiku klavieru un vijoļu mikslis, ko varētu dēvēt par ievadu viņu jaunajā daiļradē. Piekritīšu apgalvojumam, ka pirmajā mirklī grūti noticēt, ka tie tiešām ir monreālieši, bet tiklīdz ieskanas Vina Batlera balss, viss nostājas savās vietās. Neskatoties uz sintezatoru, kas atgādina LCD Soundsystem, perkusiju un citu elektronikas efektu klātesamību, tam visam piemīt Arcade Fire rokraksts. Aplami ir apgalvojumi, ka itin viss šajā platē ir pārpildīts ar elektroniku, kas to padarot nebaudāmu. Reflektor nebūtu iedomājāms bez ģitārām, saksafoniem, vijolēm un klavierēm, kas atgādina par grupas saknēm.

Tieši ieskatu rokenrola, nevis elektronikas, tradīcijās sniedz pirmā ieraksta daļa. Jāizceļ Here Comes the Night Time ar zīmīgajām ģitāras partijām, kas lēnām pāriet uz Haiti mūzikai raksturīgiem ritmiem. Par rokmūziku jārunā arī Normal Person gadījumā, kur Vins Batlers pats, pirms ķēries klāt pirmajiem ģitāras akordiem, pajautā klausītājam „Do you like rock’n’roll music? Cos’ I don’t know if I do”. Nonākot pie pēdējā pirmās daļas skaņdarba Joan Of Arc, ir pat piemirsusies visa kņada ap elektroniku, jo tu esi iegrimis ģitāru akordos, kas vijas cauri katrai dziesmai.

Dalījumu divās daļās var pamatot ne tikai ar to, ka kompozīciju garums liedz tās visas salikt vienā platē, bet arī ar to, ka tematiskājā un skanējuma ziņā prasās nodalījums. Otrā daļa iesākas lēnām ar nelielu fragmentu no Here Comes the Night Time, kas skan tas citādāk. Turpmāk melodijas kļūst nosvērtākas un drūmākas, bet ģitāru loma — mazāka, jo klāt nāk jau iepriekš pieminētā elektronika. Here Comes the Night Time II ir ļoti glīta pāreja no viena diska uz otru, jo tas kā tilts savieno dažādos skanējumus.

Pirms Reflektor ieraksta, monreālieši devās gan uz Jamaiku, gan Haiti, kur smēlās iedvesmu sengrieķu mitoloģijā un filozofijā. Tas noteikti ir jāpiemin otrā diska kontekstā, kur šie elementi izpaužās visspilgtāk. Jāatzīst, ka tekstuāli nedaudz pietrūkst stāstu, kas bija atrodami The Suburbs. Šoreiz liriku rakstīšanā ir pamainīta pieeja, kā rezultātā ir atradusies vieta visiem vokāliem. Rodas sajūta, ka lirikas ir darinātas dialoga formā, kur dažkārt saruna ir arī tikai no viena cilvēka puses, monologa veidolā. Pat ja It’s Never Over (Oh Orpheus) gadījumā šī komunikācija notiek starp Vinu un Regīnu Šasānu, klausītājs ir ielikts tās epicentrā un spēj izjust pilno emociju gammu.

Jāizceļ arī Porno un Afterlife, kur, lai arī liriski ir uzburta drūma noskaņa, muzikāli viena tikai viena no tām ir iekrāsota tumšāka noskaņa, turklāt tām ir ļoti labas iespējas kļūt par klausītāju mīļākajām ieraksta dziesmām. Tāpat zemu nedrīkst vērtēt arī noslēdzošo Supersymmetry, ko droši var dēvēt par garāko līdz šim sarakstīto Arcade Fire dziesmu. Tā ir klusa, mierīga un nepārblīvēta, savukārt tās noslēgums, kas ilgst aptuveni sešas minūtes, vispār ir dažādu ambient skaņu sajaukums.

Arcade Fire nav pirmie un nebūs arī pēdējie, kuri nolemj kaut ko pamainīt, lai turpinātu savu pastāvēšanu. Tā būtu bijusi kļūda, ja mūziķi arī šoreiz censtos vēlreiz izmocīt to pašu, ko darīja pirms tam, un pārmaiņas, kas ir piedzīvotas ceturtajā ierakstā, šķiet kā reti pareizs risinājums. Ieskatoties vēsturē, var atrast daudz šādus pārmaiņu paraugus, piemēram, OK Computer, kas šobrīd lielākai daļai ir Radiohead mīļākais ieraksts, kaut tolaik netika līdz galam atzīts. Arcade Fire patika elektronika vēl pirms iepazīšanās ar Džeimsu Mērfiju un debijas albuma izdošanas. To apliecina pirmajā mazalbumā atrodamā Headlights Look Like Diamonds, kur ir elektronika 2003. gadā izpildītā indie roka un barokpopa mērcē. Paies laiks, un arī Reflektor gūs to atzinību, ko tas ir pelnījis, un to jāapzinās gan tiem, kuriem šobrīd ir milzīga nepatika pret grupas jauno skanējumu, gan arī šī diska faniem, kuri šobrīd kvēli cīnās ar plates pretiniekim.

9,5/10