eRoks.lv 2013. gada albumu TOP25

Noklausoties veselu kaudzi albumu un tad noklausoties vēl nedaudz, liekot kopā viedokļus un tad mazliet pastrīdoties, mūsu daudzpusīgais kolektīvs nonāca pie tā, ko jūs lasīsiet nākamo minūšu laikā — eRoks.lv 2013. gada albumu TOP25. Jau gada sākumā sapratām, ka šis gads būs bagāts ar labas kvalitātes ierakstiem, nonākot pie secinājuma, ka galu galā "šogad albumus izdod visi". Protams, tas bija uzjautrinošs pārspīlējums, bet vienlaikus tam ir ļoti liels pamats.

Albumu tops mums jau ir kļuvis par ļoti īpašu, decembra sākumā paveicamu darbu. Ir jāapzina viss, kas vēl nav dzirdēts, tāpat uzmanīgāk jānoklausās tas, ko līdz šim sanācis iepazīt paviršāk. Tāpēc vienmēr esam priecīgi paveikto atrādīt jums, jo tieši šādu esam redzējuši šo muzikālo gadu, izdarot arī vairākas smagas izvēles.

Arī mums šogad bija gan pārsteigumi, gan vilšanas. Par dažiem albumiem nepratām atrast kopīgu viedokli, bija arī ieraksti, kas izraisīja pamatīgu jautrību un ne tajā glaimojošākajā nozīmē. Ir skaidrs, ka tā gadās vienmēr, un tieši tas padara mūzikas pasauli vēl interesantāku — visā lielajā gūzmā ir jāprot atrast skaņas, kas patiešām patīk. Ja tas ir izdevies katram no mums, tas ir pa spēkam arī jums. Šis gads pavisam noteikti piedāvāja lieliskus albumus dažādu stilu piekritējiem. Uzreiz gan jāpiebilst — pašmāju mūziķus topā ir velti meklēt, jo atrast objektīvus kritērijus, pēc kuriem tos salīdzināt ar citzemju izcilniekiem, atrast nespējām. Protams, arī viņus neaizmirsīsim, bet par to — kādu citu reizi.

Kā jau ierasts, eRoks.lv pārstāvju balsojumi, saliekot secībā tos 25 albumus, kurus atzinām par gada topa vērtiem, ļoti atšķīrās. Bija gana daudz ierakstu, kas paspēja pabūt gan dažādu sarakstu pirmajās, gan pēdējas vietās, un beigās konkurence bija pat ļoti sīva. Ja pirmās vietas izkristalizējas salīdzinoši ātri, tad nedaudz zemāk bija arī gadījumi, kad albumi sakārtojas tikai viena punkta attālumā viens no otra (tieši tik daudz maksāja palikšana ārpus TOP3, TOP6 un TOP10), turklāt vienā gadījumā augstāku vietu deva tikai lielāks augstāku vietu skaits.

Bet nu būs gana runāts, jo ir laiks prezentēt jums eRoks.lv oficiālo 2013. gada albumu TOP 25!

Meklē pleijlistes ar dziesmu no katra albuma mūsu Spotify un Youtube kanālos.

25. Danny Brown — Old

Par Detroitas reperi Deniju Braunu 2013. gada kontekstā būtu vērts runāt arī tad, ja viņš nebūtu izdevis Old, jo pat bez mūzikas Brauns ir tik unikāla un savdabīga personība, ka būtu pelnījis savu animēto personāžu. Kā izteicies hiphopa/horrorcore dueta Insane Clown Posse dalībnieks Violent J., Brauns ir „the absolute epidemy of brand fucking new”, un tieši tāda ir arī viņa mūzika — svaiga un unikāla. Old noteikti ir viens no šī gada labākajiem hiphopa albumiem un iemanījies kā pēdējais (bet noteikti ne sliktākais) mūsu topā.

24. Primal Scream — More Light

Nevienam nav noslēpums, ka Bobijs Gilespijs ne tuvu nav pasaulē labākais dziedētājs (par dziedāšanu dzīvajā nemaz nerunāsim), taču Primal Scream jau kopš 1987. gada visai regulāri izdod ierakstus un savu vietu zem pasaules mūzikas izkarojuši ir. Ja apspēlējam More Light, tad gaisma, kuras tagad ir vairāk, pavisam noteikti ir visās varavīksnes krāsās — šis ir garš un diezgan psihedēlisks ieraksts. Gan gauda ģitāra, gan iesaistās taures, bet agresīvākajos posmos piepalīdz arī sieviešu bekvokāls. Daudz dažādu elementu, un šis mikslis ar pirmo piegājienu var būt arī nesaprotams un nesagremojams, bet, ja jābūt atklātam, iedziļināšanās un izprašana ir tā vērta.

23. David Bowie — The Next Day

Negaidīta atgriešanās, kuras noteikti varēja arī nebūt. Deivids Bovijs jau labu laiku bija pazudis no mūzikas industrijas, un nekas lāga neliecināja par to, ka vecmeistars vēl varētu atgādināt par sevi, kur nu vēl par to, ka šis atgādinājums būs pilnīgi jauna albuma formā. Turklāt kāda albuma — Bovijs nepaļāvās uz atmosfēru un balādēm, bet izveidoja īstu roka ierakstu, kurā netrūkst ģitāru rēkoņas un bungu dunoņas. Tas ir spilgts pierādījums, ka leģendārais mūziķis joprojām ir lieliskā formā, turklāt, galu galā, iznākums varēja būt tikai šāds — ja Deivids būtu jutis, ka The Next Day ir tikai albums albuma dēļ, līdz klausītājiem tas nemaz nebūtu nonācis. Šis varētu būt spēcīgs punkts spilgtai karjerai, bet kas zina — Zigijam Stārdastam var būt vēl kāda ideja padomā.

22. Earl Sweatshirt — Doris

Kad Odd Future kolektīvs pirms dažiem gadiem nokļuva uzmanības centrā un par zvaigznēm kļuva Tyler, The Creator un Frank Ocean, zinātāji teica, ka labākais no šī kolektīva dalībniekiem patiesībā esot Earl Sweatshirt, kurš tobrīd bija kā nozudis no zemes virsas — lielākā daļa nezināja, kur viņš atrodas, bet tie, kas zināja, viņa atrašanās vietu neatklāja. Tomēr nu jau kādu laiku viņš ir atgriezies un šovasar nāca klajā ar vienu no gada interesantākajiem hiphopa albumiem. Līdzīgi kā viņa biedra Taileram šī gada albumā, arī Ērla debijas platē vērojama tendence uz pieaugšanu — puiciskās bravūrības vietā dzirdami nopietnāki un interesanti teksti, kas ļoti labi izceļ viņa liriskos talantus. Rezultātā esam ieguvuši ierakstu, kas ir ne tikai viens no gada labākajiem hiphopa albumiem, bet arī viens no interesantākajiem debijas albumiem, kas hiphopā pēdējā laikā dzirdēti.

21. Kurt Vile — Walkin on a Pretty Daze

Nezinātājam varētu būt diezgan problemātiski noteikt, kad tapušas Wakin On A Pretty Daze kompozīcijas — savā jaunākajā veikumā garmatainais ģitārists vēl vairāk kā jebkad iepriekš jauc laika, stilistiskās un muzikālās struktūras barjeras, radot disku, kas brīnišķīgi iederētos kā četrdesmit gadus senā pagātnē, tā pāris desmitgades tālā nākotnē. Savā piektajā veikumā Vails turpina kļūt arvien episkāks un episkāks, kas raksturojas pirmajā un pēdējā dziesmā, kas ir aptuveni desmit minūtes gari, turklāt sasodīti aizraujoši, eposi. Ar šo manifestu, kas tekstuālajā ziņā ir ļoti atklāts mākslinieka iekšējās pasaules spogulis, Kurts vēl vairāk nocementējas mūsdienu gudrāko izpildītāju sarakstā.

20. Frightened Rabbit — Pedestrian Verse

Skotijas dēlus Frightened Rabbit kāds kādreiz bija nosaucis par Lielbritānijas atbildi The National, un šim salīdzinājumam pat gribas nedaudz piekrist. Šogad izdodot jaunus albumus, abas grupas gan atradās dažādās pozīcijās. The National iepriekšējais veikums High Violet bija viens no viņu karjeras augstākajiem punktiem un padarīja viņus par vienu no pasaules lielākajām rokgrupām, savukārt Frightened Rabbit, lai gan bija ieguvuši pietiekami daudz uzticīgu fanu, savu lielo izrāvienu vēl turpināja gaidīt. Tomēr pēc Pedestrian Verse, kas patiešām ir piesaistījis lielāko publikas uzmanību no visiem viņu albumiem, ir kļuvis skaidrs, ka viņiem to arī nevajag. Frightened Rabbit vislabāk ir palikt vidēja lieluma grupai, kas taisa lieliskus albumus. Un Pedestrian Verse tāds patiešām ir — tāpat kā visos pārējos viņu albumos, šeit atrodami fantastiski dziesmu teksti un emocionālā atklātība, kādu mūsdienu mūzikā ir grūti atrast jebkur citur.

19. Arctic Monkeys — AM

Ja mums būtu jānosaka gada seksīgākais albums, AM noteikti būtu viens no šī titula galvenajiem pretendentiem. Par to varēja pārliecināties jau pērn, kad tā pirmais vēstnesis — R U Mine? — ierindojās mūsu dziesmu topa otrajā pozīcijā. Bija grūti neievērot seksapīlu un attieksmi, kas no skaņdarba lauzās ārā pa visām vīlītēm, un tieši tādā pašā noskaņā ir ieturēts arī viss disks. Tas ir ļoti pretenciozs darbs, kurš nepazīst kompromisus un nevienam ceļu negriezīs, burtiski kliedzot, ka ir pats labākais, skaistākais, gudrākais un visādi citādi lieliskākais. Ja Arctic Monkeys mērķis bija radīt plati, pret kuru vienaldzīgs nevar būt neviens, tad viņiem tas ir izdevies. Ar uzviju.

18. King Krule — 6 Feet Beneath the Moon

Rudā galva Ārčijs Māršals izdeva debijas albumu 6 Feet Beneath the Moon savā 19. dzimšanas dienā, taču retais, kas King Krule izdzird pirmo reizi, būtu spējīgs šai balsij dot mazāk par 29 gadiem. Kalsns puisis ar liela vīra tembru licis saausīties ne vienam vien, tādēļ viņa debijas LP bija viens no šī gada gaidītākajiem debijas ierakstiem, lai saprastu, vai viņš spēj piedāvāt ko vairāk par savu unikālo balsi vien. Viedokļi par to dalās joprojām — daļa saka, ka ieraksts ir pārāk vienmuļš, taču citi to slavē bez mitas. Lai vai kā, 6 Feet Beneath the Moon ir noteikti TOP25 cienīgs materiāls un ievērības vērta debija.

17. Laura Marling — Once I Was An Eagle

Ar katru nākamo albumu Laura ir pacēlusi iepriekšējā uzstādīto kvalitātes latiņu arvien augstāk un augstāk, un arī ceturtā plate Once I Was An Eagle nav nekāds izņēmums. Tas ir ļoti nobriedis dzīvesgudras sievietes darbs, kurš atklāj liriskās varones iekšējo pasauli, viņas naivumu, cerības un alkas pēc mīlestības. Šajos stāstos nav ne miņas no simtiem reizes atražotām klišejām — tas būtu zem Mārlingas goda. Turklāt arī muzikāli tas ir ļoti komplicēts materiāls, kas sadalīts trīs daļās. Pirmās četras kompozīcijas (kas tikpat labi varētu būt uzskatāmas par 16 minūtes garu eposu) veido melanholisku, sāpīgu ceļu, kurā viņa apzinās skarbo realitāti, nākamais četrinieks ir šo domu apstrādāšana, kamēr pēdējie astoņi skaņdarbi ir kā simboliska atdzimšana, neliela fokusa maiņa, apjaušot, ka ne vienmēr iedomātie mērķi ir tie, kurus patiesībā būtu jāsasniedz, jo brīžiem patiesai laimei vienkārši pietiek ar paskatīšanos uz lietām no citas puses. Mēs jau pirms tam zinājām, ka Mārlinga ir neticami talantīga, taču ar Once I Was An Eagle viņa apklusina visus kritiķus un pierāda, ka ir starp šobrīd labākajām dziesminiecēm pasaulē.

16. Jon Hopkins — Immunity

Šī gada sākumā par Džonu Hopkinsu eRoka kolektīva biedri zināja vai nu pavisam maz vai vispār neko. Tomēr gada beigās, apkopojot tā labākos albumus, gandrīz visi no mums to iekļāva savās listēs. Un ne tikai Mercury nominācijas dēļ. Hopkinsam ir izdevies radīt visai unikālu albumu, kas lieliski apvieno gandrīz visas elektroniskās mūzikas šķautnes — no liegiem klavieru motīviem līdz spēcīgām baslīnijām un raupjiem sintezatoriem. Līdz ar to Immunity ir viens no tiem albumiem, kuriem stilu noteikt praktiski nav iespējams — tajā dzirdamajos skaņdarbos var atrast pa druskai no visdažādākajiem elektroniskās mūzikas stiliem. Kādam citam izmēģinot šādu kombināciju, iespējams, sanāktu kaut kas pagalam haotisks, tomēr Džonam Hopkinsam šoreiz nav misējies. Tieši otrādi — viņš ir radījis albumu, kas skan ļoti dažādi, bet tai pat laikā viendabīgi, kā arī ļoti skaisti (pat ja dažbrīd tā neliekas).

15. Volcano Choir — Repave

Klausoties Volcano Choir, gribot negribot prātā nāk līdzības ar Bon Iver. Un tas nav tikai tāpēc, ka abās grupās radošais motors ir Džastins Vernons un tās abas muzikāli ir gana līdzīgas. Nē, šīs asociācijas galvenokārt rodas pateicoties tam, cik skaistas ir albuma dziesmas — tā ir nevainīga, ļoti trausla daile, kura mūsdienās ir teju vai izzudusi. Repave nav disks, par kuru rakstīt, tas nav arī disks, kuru vērtēt. Tā ir mūzika, kas ir jābauda, izdzīvojot mirkli pilnībā, un, ja tas tiek darīts, šīs skaņas aizvedīs prātu neticamos ceļojumos.

14. My Bloody Valentine — mbv

2013. gada 2. februāris pasaules vēsturē iegāja ar to, ka apstājās internets un vismaz uz dažām sekundēm bija jauna pasaulē labākā grupa — My Bloody Valentine izdeva jaunu albumu. Nevis vienkārši albumu, bet turpinājumu Loveless. Turklāt to izdarīja pēc 22 mokošiem gadiem muzikālajā ellē. Ja nebūtu My Bloody Valentine, mēs tiešām dzīvotu ellē. Paldies tev par to, Dievs, ka apžēlojies un atsūtīji savu eņģeli, kas lika noticēt brīnumam. Laikā, kad brīnumi nenotiek. Jā, un pats albums ir labs. Pat ļoti.

13. These New Puritans — Field of Reeds

Ir grupas, kas savu skanējumu attīsta pakāpeniski un pamazām, taču ir arī grupas, hameleoni, kas maina savas krāsas pie katra jauna albuma ierakstīšanas. Briti These New Puritans bija pieklusuši uz trim gadiem, lai šogad no nepieradinātas elektroniskās mūzikas frīkiem pārtaptu par rezgaļiem, kas rausta aiz ūsām neoklasikas lauvu. Turklāt rausta ļoti veiksmīgi, jo Field of Reeds ir izdevies modernās klasikas un eksperimantālās mūzikas šedevrs, kas ieguvis daudzu mūzikas kritiķu simpātijas. Arī mūsu kolektīvs godā šo albumu par jūsu uzmanības vērtu, tādēļ kopvērtējumā atzīts par trīspadsmito labāko.

12. Savages — Silence Yourself

Šajās dienās kādam paziņot, ka tu spēlē grupā, nenozīmē neko daudz. Tāda klišejiska parādība, vai ne? Tikai ne tad, ja esi viena no ansambļa Savages dalībniecēm. Tumšs, nikns un mazās devās arī romantisks ir asociācijas, kas rodas ar grupas debijas ierakstu Silence Yourself. Tas ir pilns ar lieliski nostrādātām, post-punk stilā ieturētām melodijām. Tam visam pa vidu Londonas kvartets izceļas ar ļoti nopietno attieksmi, kas ieguldīta visos viņu radošajos apvāršņos un it īpaši dzīvajā izpildījumā.

11. Nick Cave & The Bad Seeds — Push The Sky Away

Starp šī gada topā iekļuvušajiem veterāniem visaugstāk izdevies uzrāpties Nikam Keivam un viņa pavadošajai grupai The Bad Seeds. Push the Sky Away satur jau sen zināmo Keiva stāstītāja un rakstnieka talantu, kuru jau gandrīz 30 gadus pavada izaicinošas lirikas, bet Vorens Eliss radījis melodijas ar maiguma un ievainojamības sajūtu. Ieraksts, iespējams, nav majestātiskuma kalngals, bet nepilnajās 45 minūtēs Keivs un Co ir nonākuši diezgan tuvu tam, lai to par to varētu diskutēt.

10. James Blake — Overgrown

Džeimss Bleiks, lai arī turpinājis ceļu pa jau iestaigāto taku, 2013. gadā ir manāmi pāraudzis to Džeimsu Bleiku, kurš izdeva paša vārdā nosaukto debijas albumu 2011. gadā. Overgrown ir nopietns ieraksts, daudz pieaugušāks par krietni vien rotaļīgāko debiju, taču joprojām saklausāmas tās pašas pazīstamās vadlīnijas — viegls dabsteps, patīkams, maigs, vijīgs vokāls, kas mazliet atgādina tumšādainas sievietes dziedājumu, daudzbalsība un reverberācija. Skaisti un profesionāli. Pēc šī gada Mercury balvas iegūšanas noteikti par Džeimsu Bleiku dzirdēsim vēl — Overgrown, lai arī nopietns, ir arī parastam radio klausītājam tīkams albums, kas nav sarežģīti uztverams, tātad bizness noteikti zeļ un plaukst.

9. Foals — Holy Fire

Sākotnēji bija diezgan grūti noteikt, cik labs vai slikts ir Holy Fire, tomēr laika zobs darīja savu, un ar katru mēnesi Inhaler ģitāras rifi skan arvien agresīvāk, My Number piedziedājumam līdzi gribas kliegt arvien skaļāk, bet Janisa balss liekas izjustāka un noslīpētāka. Foals savā līdzšinējā karjerā ir bijuši ļoti mainīgi, tomēr tas viņiem nav liedzis saglabāt savu īpašo „es”. Vienīgi šis „es” ir nemitīgi papildināts un nu jau ir gana grūti iedomājams bez elektronikas akcentiem vai šķietami minimālām, tomēr ļoti nozīmīgākam stīgu partijām, kas veido ieraksta vaibstus. Šis ir Foals nobriedušākais, bet tajā pašā laikā arī emocionālākais albums, kurā īsto sajūtu ar pirmo reizi nenoķert. Toties kolīdz tas ir izdarīts, pēcgarša ir pamatīga!

8. Los Campesinos — No Blues

Los Campesinos! ir viena no tām grupām, pie kuras albumiem ir samērā grūti piekasīties, jo tie muzikāli un liriski vienmēr bijuši labā līmenī. Laikam ejot, viņi ir kļuvuši vēl elektroniskāki, bet tajā pašā laikā saglabā savus agrīnos instrumentus — ģitāras, kuras šoreiz mēdz ieņemt lielāku lomu nekā sintezatori. Iemesls, kāpēc daudziem ir patikusi un patīk šī grupa, noteikti ir trāpīgās lirikas, un arī tās nekur nav zudušas. Garets Peisijs katru vārdu izdzied tieši tādā manierē un intonācijā, kādā tas būtu jādara. Piejaucot klāt arī labāko no vairāku gadu pieredzes, radies augstvērtīgs muzikālais pamats, kas ietērpj katru izdziedāto vārdu rindu atbilstošās skaņās. Atliek cerēt, ka Los Campesinos! jau drīz turpinās mūs pārsteigt vēl.

7. Chvrches — The Bones of What You Believe

Chvrches īsā laikā no maz zināmas grupas ir kļuvuši par jauno britu mūzikas sensāciju (it kā jau gads nav nemaz tik īss laiks, bet citām grupām tas mēdz aizņemt vairāk), kas izpārdod visai lielas koncertzāles. Tomēr kopumā atliek tikai nobrīnīties, ka tas nav noticis jau agrāk, jo viņiem ir viss, kas tam varētu būt vajadzīgs — interesantas muzikālās idejas, iepriekšējā pieredze dažādos vidēji veiksmīgos muzikālos projektos, harizmātiska (un arī izskatīga, kas noteikti nenāk par ļaunu) soliste, kā arī patīkams publiskais tēls. Tam visam, protams, klāt nāk arī tas, ka viņu mūzika ir sasodīti aizraujoša un spēj radīt nelielu eiforiju. Tik episkas sintezatoru skaņas negadās dzirdēt pārāk bieži, un arī vokāli uz to fona neatpaliek. Pie tam, izrādās, ka soliste šajā grupā nav vienīgā, kas māk dziedāt. Kā noprotams no visa augstāk minētā, gala rezultāts ir viens no gada interesantākajiem debijas ierakstiem, līdz ar to tam pilnīgi noteikti bija jānonāk eRoka gada TOP25.

6. Queens of the Stone Age — ...Like Clockwork

Džošs Oms un viņa Queens of the Stone Age orķestris, pārvarot visdažādākās grūtības, šogad pēc sešu gadu pārtraukuma atkal spēja priecēt mūzikas pasauli ar pavisam svaigām dziesmām. Grandiozi izziņotais ...Like Clockwork attaisnoja uz sevi liktās cerības, gan piedāvājot klasisko grupas skanējumu, gan pārsteidzot ar dažu labu balādi. Vājo vietu nav, ir tikai tādas, kas nedaudz atpaliek no pašām labākajām, un visam cauri, smagu ģitāras skaņu pavadīts, vijas tumšās krāsās tērpies šarms. Galu galā, kurš gan cits, ja ne QOTSA, var savā albumā uzaicināt veselu baru slavenu viesmākslinieku, bet pārsvarā atļauties viņiem dot tikai dažus mirkļus (pat sekundes) sevis parādīšanai?!

5. Baths — Obsidian

Baths lielisko debijas albumu Cerulean varēja raksturot ar trīs īpašībām — naivumu, sapņainību un krāsainu noskaņu. Tam sekojošajā Pop Music/False B-Sides dažas no šīm lietām jau sāka pazust, savukārt šī gada Obsidian, ar dažiem izņēmumiem, ir kā pilnīgs pretstats — izklausās tā, it kā no naivuma un sapņainuma viņš būtu nolaidies pie realitātes, kas ir tumša, drūma un samaitāta. Vislabāk šīs pārmaiņas ilustrē dziesma No Past Lives, kurā rotaļīgs klavieru motīvs mijas ar brutālu baslīniju, bet arī pārējās dziesmas ir kā melnas krāsas šļāciens uz krāsainas sienas salīdzinājumā ar iepriekš dzirdēto materiālu. Šķiet, ka tik radikālas pārmaiņas varētu kaitēt, tomēr albums, kas radies šīs transformācijas rezultātā, ir tikpat labs, ja ne pat labāks par to, kas no Baths dzirdēts iepriekš. Tāpat arī spēja bez lielām problēmām mainīt muzikālo virzienu ir lielisks apliecinājums mākslinieka universialitātei, kas ļauj viņam nopelnīt papildus punktus mūsu acīs un kļūt par eRoka kolektīva visaugstāk novērtēto elektroniskās mūzikas albumu šogad.

4. Arcade Fire — Reflektor

Arcade Fire ar katru no saviem albumiem pilnveidoja savu skanējumu un dziesmu rakstīšanas mākslu, līdz 2010. gadā izdeva The Suburbs. Episku ierakstu, pēc kura bija skaidrs — tajā virzienā vairs nav, kurp iet tālāk, jo viss, ko vien varēja pateikt, ir pateikts. Tieši tāpēc nepārsteidza, ka grupa nolēmusi iet pa citu ceļu, tomēr zināmu šoku radīja tas, kurš ceļš tika izvēlēts. Klausoties Relfektor, ļoti daudzi ir tik ļoti aizņemti ar elektronisko detaļu meklējumiem un šausmināšanos (vai sajūsmināšanos, kā nu kurš), ka aiz kokiem pazaudē mežu. Tie joprojām ir tie paši vecie, labie Arcade Fire, kuri joprojām spēj piedāvāt mums vienas no spēcīgākajām melodijām mūzikā, vien ar plašāku muzikālo izteiksmes līdzekļu klāstu. Reflektor varbūt nav tik smuks un nopulēts kā tā priekšgājējs, tomēr attieksmes tam ir daudz vairāk. Turklāt attieksme visās šī vārda nozīmēs, kas klausītājam dod iespēju uziet ko jaunu nepārtraukti.

3. Kanye West — Yeezus

Ko mēs varam sagaidīt no Kanjes Vesta nākotnē? Visticamāk, ka neko, jo Yeezus pēc visiem loģikas principiem būtu jābūt viņa pēdējam albumam. Vai ir iespējams uzlēkt vēl augstāk, ja tavā albumā kā viesmākslinieks piedalās pats Dievs? Nē, nav, bet, tā kā Kanje ir pilnīgi nenormāls un uzskata, ka ir labāks par Dievu, tad varam sagaidīt vēl lielākus muzikālos nedarbus arī nākotnē. Nenoliedzami — šī dīvainā personība ir viens no mūsdienu labākajiem mūziķiem, kas nozīmē, ka viņš atradīs, kas ir vēl augstāks pakāpiens par šo.

2. The National — Trouble Will Find Me

The National ir kā sena mīlestība — ļoti spilgta un spēcīga, taču nemanot ir sanācis attālināties un jau ilgu laiku neredzēties. Liekas, ka visas jūtas ir gaisušas un par kādreizējām simpātijām liecina vien atmiņas, taču tad atkal sanāk satikties. Iespējams, nejauši, bet uzreiz kļūst skaidrs, ka iepriekšējās sajūtas nekur nav pazudušas. Ir dīvaini to teikt, bet Trouble Will Find Me ir grupas gaišākais albums līdz šim. Tieši tik gaišs, cik vien gaišs var būt The National. Izrādās, ka tas ir arī labākais ņujorkiešu albums, turklāt to pa īstam sanāk izbaudīt tieši tagad — laikā, kad pirmie iespaidi jau sen ir zuduši un pa īstam atklājas, kas ir kas.

1. Vampire Weekend — Modern Vampires of the City

Ja katru eRoks.lv gada topa albumu salīdzina ar Radiohead albumiem, tad Yeezus, protams, būtu Kid A, kamēr Modern Vampires of The City ir Vampire Weekend OK Computer. Tas ir kā lielisks parasto studentiņu bakalaura darbs, kuru pasniedzēji slavēs vēl ilgi un dikti. Vampire Weekend ir atraduši lielisku indī mūzikas veiksmes formulu, kas reizēm skan ļoti saulaini, reizēm nedaudz smeldzīgi, bet pārsvarā vienkārši tā, ka pretošanās šai mūzikai ir bezmaz vai bezjēdzīga. Modern Vampires of The City sev līdzi nes tik lielu bagātību, ka nekur citur, kā tikai mūsu topa pirmajā vietā tas atrasties nevar. Jūsu uzmanībai — šis ir mūsu 2013. gada albums.