Bon Iver - Bon Iver
Ir dīvaini vērot kā daudzi lieliski mūziķi vai arī lieliski albumi paliek nosacītā ēnā un pietiekami ātri aizmirstās plašākām masām tikai tāpēc, ka nedaudz vēlāk uzrodas kaut kas cits, ļoti līdzīgs, vien attiecīgajā brīdi aktuālāks. Tieši tā 2008. gada sākumā arī notika ar Viskonsīnas dziesminieku Džastinu Vermontu un viņa draugiem no Bon Iver. Izdevuši, manuprāt, jaukāko (un, ļoti iespējams, arī labāko) 2008. gada ierakstu For Emma, Forever Ago, kolektīvs neguva pelnīto atzinību gada noslēgumā tikai tāpēc, jo vasaras vidū (šī stāsta varoņi savu veikumu atrādīja februārī) ar lielu troksni pirmo pilno studijas veikumu publicēja Fleet Foxes... Ir pagājuši trīs gadi, un jau atkal stāsts atkārtosies, tikai šoreiz — mainītās lomās.
Nav nekāds noslēpums Bon Iver citu starpā izceļas ar apbrīnojamu muzikalitāti un spēju katru uzstāšanos (un arī ierakstu) padarīt par kaut ko īpašu — piemēram, viņu jau pieminētais debijas albums katrā koncertā izklausījās citādi, jo ja tūres sākumā tas tiešām bija For Emma, Forever Ago, tad tās beigās katrs gabals bija apaudzis ar neskaitāmiem papildinājumiem, kas dabiski radās uzstājoties. Tie, kas to piedzīvojuši, atzīst, ka pārmaiņas bijušas neticamas! Zīmīgi, ka apaudzējot ļoti trauslās (muzikāli) un vienkāršās melodijas, grupa spēja izvairīties no to pamatdomu zaudēšanas, viņi joprojām izklausījās skaidri un tīri, ļoti ticami. Principā, esmu gatavs apgalvot, ka tieši Bon Iver, nevis jau pieminētie Fleet Foxes ir īstie, kuriem pienāktos „tīras un nevainīgas” folkmūzikas pirmo un galveno popularizētāju gods. Jo ja otrie reizēm skan pārāk kristāldzidri un cilvēki jau sāk neticēt viņu brīžam pat pārmērīgajai vienkāršībai albumā Helplessness Blues, tad par šo kvartetu šaubu nav nevienam — viņi patiešām spēlē mūziku tāpēc, ka ļoti, ļoti mīl spēlēt mūziku!
Atzīšos, ka pirms Bon Iver izziņošanas nedaudz raizējos par to, vai jaunais darbs nebūs solis nepareizajā virzienā, jo ir taču bijuši neskaitāmi gadījumi, kad izcilai debijai atbilstoša turpinājuma nav. Tāpat nedaudz biedēja arī Džastina darbība GAYNGS un parādīšanās Kanjes Vesta pagaidām pēdējā albumā — visi šie projekti bija labi, tomēr vai tie nepareizi neietekmēs Bon Iver? Par laimi, jau pirmais pieejamais vēstnesis Calgary (interesanti, ka visi 10 skaņdarbi nosaukti kādas pilsētas vārdā, vien divas no tām ir izdomātas) visas šaubas izgaisināja — jā, muzikāli apvienība ir kļuvusi nedaudz citādāka, tas vairs nav muzikāls ultraminimālisms, kas, galvenokārt, sastāv no ģitāras un bungām, tomēr tas viss ir saprotams, jo šī plate nav ierakstīt būdiņā meža vidū kā 2008. gada veikums. Šoreiz bez iepriekš dzirdētā parādījušās arī klavieres, tomēr pamanāmākā izmaiņa ir dažu elektronisku motīvu parādīšanās. Protams, tas joprojām ir neticami izjusts folks, vien tagad pāris neuzbāzīgi akordi, kas akcentē īstās noskaņas, arī ir radīti ar t.s. „nedzīvajiem” instrumentiem.
Patīkami, ka arī savā vārdā nosauktajā albumā mūziķi ir radījuši pāris gabalus, kas šķietami ne ar ko neizceļas uz kopējā fona (gluži kā burvīgais Skinny Love iepriekš) un lieliski iekļaujas kopējā plūdumā, tomēr kuriem ir potenciāls nokļūt arī pamatīgās radio rotācijās. Manuprāt, vislabākās iespējas ir ievadošajam Perth, tomēr nebūšu pārsteigts, ja lielākos panākumus gūs tam sekojošais, savienotais, ja tā var teikt (viena kompozīcija beidzas ar to pašu, ar ko otra sākas) Minnesota, WI, Holocene, vai arī jau pieminētais Calgary. Tāpat nedrīkst aizmirst un nenovērtēt arī noslēdzošo Beth/Rest.
Kā jau ievadā minēju, esmu diezgan drošs, ka atkārtosies 2008. gada scenārijs ar Bon Iver un Fleet Foxes, kurā vienus nepelnīti aizmirsīs, jo otri būs radījuši ko grandiozu, vien šoreiz ar mainītām lomām. Aptuveni 2,5 gadu laikā, kopš recenzēju albumus, nekas nav bijis tik tuvu maģiskajam "10" kā šis. Izskatās, ka mūsu priekšā ir gada albums! CIETI!
9.5/10
