Mēneša albums: jūlijs

Lai arī jūlijā mūzikas pasauli (vismaz Eiropā noteikti) joprojām pamatīgi bija pārņēmuši festivāli, jaunu ierakstu klajā laišana pavisam neapstājās, un pavisam svaigas dziesmas un albumi joprojām turpināja ieraudzīt dienasgaismu. Par dažiem no tiem Jūs informēsim arī mēs — lasiet, kas mūs visvairāk uzrunājis vasaras vidū!

Jana Kohno

Mēneša dziesma: Pulled Apart By Horses — Lizard Baby

Gandrīz vai biju piemirsusi, kā Pulled Apart By Horses skan — pārsteidzoši, bet šī dziesma man nepalīdzēja atcerēties, jo neatgādina neko no vecā materiāla, kas, protams, nav peļami. Pagaidām viss jeb divi līdz šim iznākušie singli — Hot Squash un Lizard Baby — liecina, ka Pulled Apart By Horses ir nopietni strādājuši, auguši savā attīstībā, veikuši ievērojamu pagriezienu un gaidāmais albums Blood man pat ļoti patiks. Varbūt tā ir karstās vasaras vaina, bet, atklāti runājot, ilgu laiku neviena dziesma nav mudinājusi izģērbties. Šis ir „karsts”, lipeklīgs singls, kas kliedz pēc klišejiska teikuma: par Lizard Baby daudz nav jārunā, dziesma runā pati par sevi.

Mēneša albums: Woman’s Hour — Conversations

Kad kritiķi cits pēc cita savās recenzijās kliedza, ka „šī nav parasta grupa”, „tā nelīdzinās citām jaunajām”, „nožēlosi, ja neklausīsies tagad”, es sabijos palaist garām mūzikas pasaules brīnumu. Pārbaudīts un novērtēts — neko absolūti jaunu Woman’s Hour gluži nepiedāvā un patiesībā nepārsteidz ne sekundi. Varbūt pie vainas ir manas nesen atdzimušās simpātijas pret grupām ar maigu, valdzinošu sievietes vokālu vai tas, ka mazliet alkstu atkal dzirdēt The XX tipa skaņdarbus, tomēr Woman’s Hour debijas albuma šarms mani negaidīti apbūris, un, jādomā, ka iepatiktos jebkuram. Sintezatoriņi, viegla, gandrīz nepamanāma ģitāras spēle, nedaudz 80.gadu ietekmes, romantisku sapņu un melanholijas — pavisam vienkāršs, bet kvalitatīvām popmelodijām bagātināts albums slinkiem vakariem.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša dziesma: Phantogram — Black Out Days (Future Islands Remix)

Kā jau ierasts, viens no vasaras notikumiem, kas paliks atmiņā uz ilgāku laiku, ir festivāls Positivus. Neskatoties uz dažādiem viedokļiem par muzikālo piedāvājumu, tajā visā bija iespējams atrast arī ļoti kvalitatīvus koncertus. Viens no tiem pavisam noteikti bija sintpopa pārstāvju Future Islands, kas kļuva par neaizmirstamu performanci ikvienam, kurš nolēma viņus redzēt dzīvajā. Pirms sāka uzstāties viņi, savu koncertu sniedza Phantogram, kur spilgtākais brīdis noteikti bija Black Out Days. Dienu pēc festivāla beigām parādījās divu šo mākslinieku saplūšana vienā jeb iepriekš pieminētā skaņdarba remikss Future Islands izpildījumā. Izteikti dzirdamās basa un sintezatora skaņas rada viņiem raksturīgo noskaņu, kura lieliski sader ar Phantogram rokrakstu.

Mēneša albums: Alvvays — Alvvays

Veidojot izlasi ar šīsvasaras dziesmām, nonācu pie secinājuma, ka lielākais īpatsvars pieder tieši elektroniskajai mūzikai. Šo situāciju par labu vērš kanādieši Alvvays, kuri radījuši veselu albumu ar vieglu, vasarīgu ģitārmūziku. Aizvadīto mēnešu laikā viņi nopublicēja divus singlus Archie, Marry Me un Adult Diversion, kas rada priekšstatu platē esošo atmosfēru. Tur var atrast skaņu celiņu gan vasarā negulētām naktīm, gan dienām, kas pavadītas jūras krastos, un daudziem citiem vasarīgiem mirkļiem. Puikas un meitenes no Alvvays radījuši ļoti glītu popmūziku, kas nav muļķīga, turklāt spēj sevī apvienot vieglprātīgu prieku ar veldzējošām skumjām.

Kristaps Zvirbulis

Mēneša dziesma: Elephant Stone — Child of Nature (Om Namah Shivaya)

Ir skaidrs, ka augusts solās būt bagāts ar lieliskiem ierakstiem. Lielo festivālu sezonai pieliekot punktu ir gaidāmi daudzi ieraksti, kurus līdz rudenim varēs neskaitāmas reizes griezt uz riņķi. Viens no tiem būs Elephant Stone trešais studijas ieraksts Three Poisons. Neskatoties uz to, ka otrais singls no gaidāmā ieraksta neaizsniedzas līdz trīs minūšu atzīmei, ir skaidri saklausāms, ka kanādiešu psihodēliķi savu uzņemto kursu mainīt negrasās. Iepriekšējo albumu kompozīcijās jūtamie austrumnieciskie elementi kļuvuši izteiksmīgāki. Uz sītaras balstītie ritmi ir tikai fons lirikām, kuras aizgūtas no Tibetan Book of Dead rindām. Līdzīgi kā Elephant Stone, arī The Beatles reiz smēlās iedvesmu šajā pašā izdevumā, sarakstot dziesmu Tomorrow Never Knows. Britu kvarteta iedvesma atrada vietu vienā no viņu labākajiem ierakstiem un tagad tikai atliek cerēt, ka vēsture atkārtosies.

Mēneša albums: Anand Wilder & Maxwell Kardon — Break Line The Musical

Mans mēneša ieraksts ir pozitīvs piemērs tam, ka labas lietas nāk ar gaidīšanu. Tagad, kad no mūziķiem tiek gaidīts gandrīz vai ikgadējs jauna materiāla pienesums, nav viegli izdot ierakstu ar pozitīvām atsauksmēm, kura tapšanai ir bijis nepieciešams ilgāks laiks un piemēri nav tālu jāmeklē. Pāris personāži gan pamanās šo uzskatu apgāzt. 2008. gadā, kad Yeasayer vēl bija tikai tapšanas stadijā, multi-instrumentālists Anands Vailders (Yeasayer vokālists/ģitārists) kopā ar pianistu Maksvelu Kardonu uzsāka darbu pie mūzikla Break Line skaņu celiņa, kas šī gada jūlijā ieraudzīja dienasgaimu albuma formātā. Mūzikla galvenā vadlīnija ir politiskā situācija kādā Pensilvānijas ogļraču pilsētā. Dueta eksperimentālā interpretācija par tēmu spilgti atspoguļojas šajā aizraujošajā skaņu celiņā. Tā saturs sniedz baudāmu klavierspēli un ģitāru akordus, kas sevi atrod folka un gospeļa žanros. Lai gan tapis sešu gadu laikā, skaņu celiņš nav iegrimis kādā no mūzikas pēdējo gadu populārajiem žanriem. Ar lielu plusa zīmī vērtējami Opportunity un They’re Stealing Our Coal, kas ne tikai stilistiski izceļas uz pārējo kompozīciju fona, bet arī iedveš to sajūtu, kādu sagaidītu šī mūzikla apmeklētāji iztēlojoties ogļraču dzīves atdarināšanu uz skatuves. Kā reiz dziedāja viens Liverpūles kvartets — „es tikšu galā ar nelielu palīdzību no draugiem“, ar palīdzīgām rokām un balsīm no Yeasayer, MGMT, Dirty Projectors un Vampire Weekend draugiem, Vailders un Kardons ir radījuši baudāmu noskaņu, kas varētu mudināt daudzus doties pavērot arī pašu mūziklu.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Bon Iver — Heavenly Father

Bija vajadzīgas aptuveni 40 sekundes, lai no šķietami nesakarīgas svilpošanas Heavenly Father galvenais motīvs manās ausīs iesēstos kā pārliecinoši skaistākā melodija, kas šogad ir dzirdēta. Par to varētu runāt daudz un dikti, bet šis jau nu noteikti ir gadījums, kad vienreiz noklausīties ir daudz, daudz vērtīgāk nekā simt reizes kaut ko par to izlasīt. Vienīgais, ko pateikšu — Bon Iver standartiem tā ir ļoti pozitīva dziesma, kurā izcili jūtams viņa saldsērīgums vispārākajā pakāpē. Šis tiešām ir kaut kas debešķīgs!

Mēneša albums: Slow Club — Complete Surrender

Man tik ļoti tuvais britu duets šomēnes atgriezās ar savu nu jau trešo albumu, ar ko man ir izveidojušās gana savādas attiecības. Sākotnēji likās, ka tas ir nedaudz smagnējs un garlaicīgs, tomēr jo vairāk to dzirdu, jo vairāk tas man iepatīkas. Visdrīzāk nevienā citā mēnesī es Slow Club nedotu tik daudzas iespējas sevi apliecināt, tomēr jūlijā, kurā augstākās raudzes ierakstu trūka, tas pamanījās izmantot iespējas un izklausās lieliski. Noklausies šo kādā saulrietā — nenožēlosi!

Gundars Zaburdajevs

Mēneša dziesma: "Weird Al" Yankovic — Now That's What I Call Polka!

Zināmais parodētājs un komiķis "Dīvainais Als" Jankoviks ļoti bieži savos albumus iekļauj dziesmu popūrijus, kas ieturēti polkas ritmos un ļauj uz labi zināmiem skaņdarbiem paskatīties jaunā gaismā. Tā tas noticis arī viņa jaunākajā ierakstā Mandatory Fun. Tikai nedaudz vairāk nekā četrās minūtēs Als saviem faniem liek dejot polku gan pie Mailijas Sairusas Wrecking Ball, gan Gangnam Style, gan pie jau par klasiku kļuvušā nemirstīgā hita Sexy and I Know It, gan pie vairākiem citiem šedevriem. Jautrība garantēta, vai pat vajadzētu teikt — obligāta.

Mēneša albums: "Weird Al" Yankovic — Mandatory Fun

"Dīvainā Ala" jaunais albums ir ievērojams kaut vai ar to, ka viņš ar četrpadsmito mēģinājumu beidzot ir aizsniedzis komerciālās virsotnes, tiekot līdz ASV albumu topa 1. vietai. Arī materiāls ir ļoti labā līmenī. Als ir paspējis parodēt ļoti daudzas aktuālas dziesmas — gan Igijas Azelijas Fancy, gan Robina TikTaka Blurred Lines, pārvēršot to gramatikas mācībstundā, gan citu Farela Viljamsa maģiskajam pieskārienam pakļautu gabalu — viņa paša Happy. Droši var teikt, ka Jankoviks kopš 1970. gadu beigām nav ne tikai novecojis, bet arī nav zaudējis ķērienu.

Foto: pitchfork.com