Mēneša albums: augusts 2016

Jāatzīst, ka augusts nebija diez ko ražens mēnesis ievērības cienīgu albumu ziņā. Daži lika nedaudz vilties, citi bija labi, bet nekas izcils, taču šie pieci albumi mums katram īpaši iekrita sirsniņā, tādēļ labprāt padalītos tajos arī ar jums, un, protams, kā jau ierasts, tam visam klāt arī jaunākie singli, kas mūsu melomānu prātus priecējuši visvairāk.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: Bon Iver — 33 "GOD"

Ieskandinot savu jauno albumu, Bon Iver augustā izlaida veselus trīs singlus, un visi no tiem būtu mēneša dziesmas titula cienīgi, bet tieši trešais no tiem — dziesma ar nosaukumu 33 "GOD" — man atmiņā iespiedās visvairāk. Tā vislabāk no līdz šim dzirdētajām jaunā albuma dziesmām demonstrē Bon Iver skanējuma attīstību — sākotnēji tas bija Džastins Vernons vienatnē ar savu ģitāru, bet jau labu laiku Bon Iver ir grupa, un arī tās skanējums ir daudz vairāk piepildīts ar dažādiem elementiem. Šis virziens tika uzsākts jau iepriekšējā albumā, kur gan visas sastāvdaļas bija pašu grupas dalībnieku iespēlētas, tikmēr, klausoties jaunās dziesmas, rodas iespaids, ka Vernons ir ietekmējies no saviem draugiem hiphopā un elektroniskajā mūzikā, jo visai nozīmīgu vietu dziesmu uzbūvē tagad ieņem samplēšana. Tas dzirdams arī 33 "GOD" — dziesma iesākas ar vienkāršu klavieru motīvu un Vernona balsi, bet atmiņā visvairāk paliek vēlāk dzirdamā bungu partija un interesantie sampli, kuru izmantojums nedaudz atgādina elektroniskās mūzikas pionieru The Durutti Column dziesmu Otis. Kādam no Bon Iver faniem šī skanējuma maiņa varbūt nepatiks, bet, manuprāt, šī un pārējās divas līdz šim dzirdētās albuma dziesmas ir priekšvēstnesis lieliskām lietām.

Mēneša albums: Katie Dey — Flood Network

Šī gada augusts nebija gluži piepildīts ar ilgi gaidītiem albumiem, bet tam ir arī savs labums — vairāk uzmanības iegūst arī ieraksti no līdz šim mazāk pazīstamiem māksliniekiem. Kā piemēram, austrāliete Keitija Deja un viņas debijas albums Flood Network. Pirmā lieta, ko sanāk pamanīt attiecībā uz šo albumu, ir tā neparastais garums — lai gan tajā ir veselas 17 dziesmas, tas ir tikai 32 minūtes garš. Tas tāpēc, ka tikai divas no albuma dziesmām ir garākas par trim minūtēm, un liela daļa ir īsākas par divām, pie tam, interesanti, ka dziesmas savā starpā saplūst un viss albums izskan kā vienots veselums no sākuma līdz beigām. Kā var noprast no augstāk rakstītā, šim albumam ir visai savdabīgs skanējums. Tajā pilnīgi noteikti ir kaut kas gan no indie pop, gan klasiskas popmūzikas, kam pievienojas arī orķestrāli aranžējumi, elektroniskās mūzikas skaņas un freak folk, nedaudz atsaucot atmiņā Animal Collective. Flood Network nav albums, kuru ir viegli klausīties un, vēl jo vairāk, saprast, bet, pievēršot tam pietiekami daudz uzmanības, atklājas patiešām skaists albums.

Jana Udovenko

Mēneša dziesma: Yung Lean — Eye Contact

Dažbrīd es vēl joprojām nevaru saprast, vai Yung Lean ir liels joks vai absolūts ģēnijs, taču, klausoties viņa jaunāko singlu Eye Contact, gribētos domāt, ka viņš ir tuvāk otrajam. Pa lielam šajā dziesmā mani piesaistīja tumsnējais muzikālais noformējums, kurā taures sastopas ar trap bītiem, kas kopā ar Yung Lean monotono repošanas stilu rada īpatnēju noskaņu, kas liek man justies it kā es peldētu tumšā mežā vai būtu sapīpējusies. Grūti izskaidrot, bet kaut kas šajā gabalā un vizuālajā noformējumā ļoti aizķēra un lika spiest “atkārtot” pogu, iespējams, biežāk nekā vajadzētu, tādēļ Eye Contact šoreiz pienākas manas mēneša dziesmas tituls.

Mēneša albums: Frank Ocean — Endless/Blonde

Ir noticis neticamais. Pēc, šķiet, ilgākajiem četriem gadiem mūzikā, desmitgades gaidītākais albums beidzot ir klāt. Dažbrīd jau šķita, ka lielā slava Frenku ir aizbiedējusi tik ļoti, ka otru albumu no viņa nekad nedzirdēsim, bet ilgo prombūtnes laiku Frenks ir kompensējis ar uzviju — viena albuma vietā dabūjām divus, turklāt ar pavadošo filmu/video projektam Endless. Savā ziņā ir grūti izvēlēties favorītu starp Endless un Blonde, jo vienā ir lieliskas idejas, kuras nav sastopamas otrā, un otrādi. Endless ir ļoti intīma, uz klavierēm un bītiem balstīta moderna interpretācija par soul un R’n’B mūziku, kas vairāk līdzinās skaņu kolāžai, savukārt Blonde ir stipri komerciālāks projekts un, līdzīgi kā tā priekštecis Channel Orange, ir ļoti kinematogrāfisks. Tieši tādēļ Blonde nemaz nav vajadzīgs vizuālais pavadījums, jo Frenkam piemīt lielisks talants uzburt noteiktu laiku un telpu ar savu mūziku. Protams, lai to panāktu, neiztikt bez sempliem un viesvokāliem, bet, kas mani patīkami pārsteidza, bija šo semplu un viesvokālu piezemētība, jo bieži vien lieli vārdi albumos un singlos tiek izmantoti pompozitātei, taču šajā albumā to mērķis ir tikai un vienīgi kalpot dziesmai. Piemēram, Beyonce dziesmā Pink & White pat neizdveš nevienu vārdu, bet tikai piedzied bekvokālu ar savu enģelisko balsi, Kendriks Lamārs dziesmā Skyline To pasaka labi, ja trīs atsevišķus vārdus, un ir burtiski nepamanāms, savukārt Džeimsa Bleika vokāls pēkšņi uzpeld White Ferrari dziesmas beigās un līdzinās vairāk Bon Iver nekā Bleikam pašam. Blonde ir pārpildīts ar šādām smalkām muzikālām detaļām, tādēļ ar katru klausīšanās reizi sanāk atklāt kaut ko jaunu, kas padara to par grower jeb albumu, kuram noteikti jādod laiks, jo ar pirmo klausīšanās reizi nemaz nevar uztvert visas skaņu un liriskās nianses, turklāt pāri visam jāuzteic Frenka vokālais sniegums, kas skan tik labi, kā vēl nekad. Atliek vien pateikt, ka Frenks to ir paveicis atkal jeb radījis kārtejo klasiku, par kuru runās vēl ilgi.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša dziesma: Sampha — Blood on Me

Pirmo reizi lielākā daļa melomānu par Sampha dzirdēja pirms aptuveni pieciem gadiem, kad tika izdota SBTRKT debijas plate. Kopš tā laika viņš pats ir izdevis vienu EP un piedalījies daudzu citu mākslinieku ierakstos, taču vēl joprojām nav izdevis savu debijas albumu. Nu izskatās, ka tuvāko mēnešu laikā šo debiju (ja to tā var dēvēt) mēs varētu beidzot sagaidīt. Pirms pāris mēnešiem dzirdējām jauno Sampha singlu Timmy’s Prayer, vēlāk publicēta akustiskā versija dziesmai Plastic 100°C, bet augusta beigās izdots singls Blood on Me. Katrs no šiem trīs skaņdarbiem parāda kādu citu šķautni no Sampha daiļrades. Blood on Me šajā gadījumā vairāk atgādina to, ko viņš darīja ar SBTRKT, bet skanējumā vēl vairāk iesaistot pats savu balsi, gan spēlējoties ar dažādiem efektiem, gan papildinot bītu ar balss fragmentiem. Spriežot pēc jau dzirdētajiem singliem, šķiet, ka gaidīšana būs attaisnojusies un par Sampha debijas albumu vārēs teikt "kas ilgi nāk, tas labi nāk".

Mēneša albums: Alex Cameron — Jumping the Shark

Pēdējo gadu laikā var novērot tendenci, ko var dēvēt par „Bandcamp atradumi“. Viens no aktuālākajiem piemēriem ir Car Seat Headreast, kurš jau gadiem ilgi neatkarīgi publicēja ierakstus Bandcamp vietnē, taču tad Matador Records atrada tos un pārizdeva daļu ierakstu. Līdzīgs stāsts ir ar Alex Cameron, austrāliešu izcelsmes mūziķi, kurš šobrīd dzīvojas pa Berlīni, un jau iepriekš publicēja ierakstus Bandcamp lapā. Tur tika publicēts arī albums Jumping the Shark, ko divus gadus vēlāk, šī gada augustā, pārizdod Secretly Canadian. Tas gan nepadara ierakstu sliktāku, un mākslinieks, pateicoties pārizdošanai uz lielāka leibla, gūst lielāku atpazīstamību. Palasot par Alex Cameron, rodas jautājums, cik nopietni viņš ir jāuztver, jo viņa publicētie apraksti un video liekas visai komiski, taču, klausoties viņa debijas ierakstu, par to vairs netiek domāts. Tas ir ļoti kvalitatīvs albums, kurā ir vairākas pērles kā She’s Mine, ko noteikti varēs klausīties vēl daudz. Tās var skanēt arī diskotēkās, toties daži skaņdarbi ir visai atmosfēriski un tos būtu jāklausās intīmākā gaisotnē. Viņa mūzika rada asiociācijas ar citiem aktuāliem synth-pop vārdiem, piemēram, John Maus un Future Islands. Tiesa, viņa daiļradē, it īpaši lēnākos skaņdarbos, viņš vēl vairāk pieturas pie astoņdesmito skanējuma un ietekmēm. Jumping the Shark ir patīkams atklājums, ar kuru noteikti ir vērts iepazīties, ja palaidāt to garām pirmajā reizē, kad tas tika izdots.

Kārlis Arājs

Mēneša dziesma: NOFX — I Don’t Like Me Anymore

NOFX ir vieni no skeitpanka un poppanka pionieriem. Jau kopš deviņdesmitajiem gadiem grupa, kuras līderis ir Fat Mike, izdod ierakstus, kur asprātīgi politiski teksti tiek papildināti ar spēka akordiem. Lielāko daļu šī laika Fat Mike ir sevi raksturojis kā alkoholiķi, bet nu tas ir mainījies — ir apmeklēta rehabilitācijas iestāde, un Maiks vairs nedzer tik daudz. Tas ir aktuāli tieši šajā dziesmā, kur viņš apskata to, kādēļ tas bija nepieciešams un to, ka katram pienāk tā diena, kad, paskatoties spogulī, cilvēks saprot, ka pats sev vairs īsti nepatīk un kaut kas ir jādara. Savienojot to ar nu jau tipisko NOFX skaņu, tiek iegūta dziesma, kas apliecina to, ka NOFX ir atgriezušies un ka viņu jaunais albums būs kaut kas īpašs.

Mēneša albums: Vomitface — Hooray for Me

Vomitface ir grupa, par kuru jau esmu rakstījis, jo viņi sevī iemieso labāko no deviņdesmito gadu muzikālās kultūras — asprātīgi teksti, netīras ģitāras un anarhiska enerģija. Kopumā tas veido ierakstu, kurā saplūst modernās pasaules nihilisms ar deviņdesmito gadu bezcerības noskaņu. Šis albums ielūdz sevi uzlikt fonā, kad tiek darītas kādas vecumam neatbilstošas aktivitātes un aicina aizmirst īstās pasaules nopietnību, un atgriezties pie tā, kādi mēs visi esam bijuši savos tīņu gados. Tas to nedara ar tekstiem, bet gan ar mūziku un noskaņu, ko tas spēj uzburt. Jau rakstot ieraksta recenziju, es rakstīju par to, ka Beach Slang spēj radīt ļoti līdzīgu izjūtu, un, jo vairāk tiek klausīts Hooray for Me, jo vairāk arī Vomitface aicina nopirkt pudeli lēta vīna un doties pastaigā pa pilsētu.

Raimonda Miķelsone

Mēneša dziesma: American Football — I’ve Been Lost For So Long

Tie, kuru sirdīs īpašu vietu ieņem vecās skolas emo mūzika, augustā noteikti nopriecājās par to, ka pēc sešpadsmit gadu ilgas pauzes jaunu dziesmu izdeva arī šī žanra vectēvi American Football — grupa, kuras 1999. gadā izdotais vienīgais ieraksts American Football ir ieguvis un noturējis kulta albuma statusu. Viņu jaunais gabals I’ve Been Lost For So Long pierāda, ka pat pēc tik ilga pārtraukuma grupa ir spējīga sarakstīt kvalitatīvu materiālu — tā ir tikpat melanholiska un cilvēcīga, cik vienmēr, tomēr jūtams arī zināms briedums, līdz ar to, klausīties šo ir kā atgriezties mājās pēc ilgas prombūtnes — viss ir pazīstams un tuvs, bet tomēr citādāks. Tas ir labs sākums un rada cerību, ka arī drīz gaidāmais grupas atgriešanās albums nebūs gluži zemē metams.

Mēneša albums: Moose Blood — Blush

Ja jau esam iekāpuši emo tematikā, tad vērts pieminēt arī britu kolektīvu Moose Blood. Tā ir viena no visai daudzajām grupām, kas pamanījusies veiksmīgi ielekt pēdējo gadu emo revival vilcienā, taču, ja pirms diviem gadiem viņu firmas zīme bija liriskās atsauces (savās dziesmās viņi pieminējuši gan Čārlzu Bukovski, gan High Fidelity, gan Death Cab for Cutie), un mūzika, kurā dzirdams viss tuvais un pazīstamais, tad ar Blush grupa ir atmetusi šo tieksmi atsaukties uz visu, kas bēdīgiem un mūzikas apsēstiem jauniešiem ir svarīgs, un vairāk pietuvojusies popa teritorijai. Blush, lai gan diemžēl ne tik drosmīgs, lai ietu pāri žanra robežām, ir pilns ar visai popsīgām un ārkārtīgi lipīgām dziesmām, kuru tekstos dominē nevis uzspiests dzejiskums, bet vienkāršība, kas no vienas puses nozīmē, ka ierakstā īpaši nav šķebinošu klišeju, bet no otras puses — to, ka no tā var arī negaidīt ne īpašu inovāciju, ne dziļu emocionālo pārdzīvojumu. Albumu par pieminēšanas vērtu padara tā atmosfēra — vietām salda, vietām skumīga, vietām saldsērīga un ārkārtīgi nostalģiska, bet kopumā tomēr viegla. Principā noskaņas ziņā Blush varētu būt pielīdzināms tam, ko dara The 1975, taču, lai arī no Blush nevar gaidīt tik lielu daudzveidību kā no The 1975 pēdējā veikuma, tajā nav arī tā milzīgā ego un ārkārtīgās pretenciozitātes, kas attiecīgi padara Blush par “draudzīgāku” albumu, ar kuru vieglāk rezonēt klausītājam. Līdz ar to, tas varbūt nav albums, kas būs aktuāls arī pēc desmit vai divdesmit gadiem, bet šeit un tagad tas iederas un ir pat ļoti klausāms.