Mēneša albumi: septembris
Pēc nedaudz tukšā augusta, septembris šogad mūzikas pasaulē atnāca vareni ražīgs. Lielisku albumu un dziesmu pagājušomēnes patiešām netrūka, un tas pat mums pamanījās sagādāt nelielas galvassāpes, izvēloties, kurus ierakstus izcelt. Gandrīz katram no mums bija jāizšķiras starp vairākiem vienlīdz spēcīgiem albumiem, līdz ar to, šādas konkurences apstākļos, aiz strīpas palika vairāki ieraksti, kuri atzīšanu par mēneša albumiem bija pelnījuši ne mazāk kā šie. Tieši tāpēc ir skaidrs, ka zemāk atrodamos ierakstus pilnīgi noteikti ir vērts noklausīties.
Normunds Vucāns
Mēneša albums: Bon Iver — 22, A Million
Tā kā abi pirmie Bon Iver albumi viens no otra diezgan ievērojami atšķīrās, bija loģiski gaidīt, ka arī šoreiz Džastins Vernons ar kolēģiem būs gājuši uz priekšu un turpinājuši attīstību. Tomēr 22, A Million spertais solis ir pat lielāks, nekā iepriekš varēja domāt. Arī mani zināmā mērā tas pārsteidza — kaut 22 (OVER S∞∞N) izklausās pēc loģiska dziesmas Heavenly Father turpinājuma, savukārt 29 #Strafford APTS, piemēram, atsauc atmiņā Bon Iver, Bon Iver, kopumā Vernons ir jau atkal ir radījis precīzi to, ko vēlas, nevis centies iekļauties kaut kādos it kā viņam atbilstošos rāmjos. Ja pirmajā brīdī varētu šķist, ka 22, A Million ir grūti uztverams un pārāk eksperimentāls darbs, tad vairākas klausīšanās reizes atklāj tā patiesās krāsas, kas, vismaz noskaņas ziņā, īpaši neatšķiras no priekšgājējiem. Jau šobrīd ir skaidrs, ka šis ir ne tikai viens no ne tikai šī gada labākajiem albumiem, bet viens no albumu albumiem vispār, kura ietekmi uz citiem mūziķiem un industriju kopumā varēsim novērtēt tikai pēc kāda laika.
Mēneša dziesma: The Weeknd feat. Daft Punk — Starboy
Kad pērn iznāca lieliskais Beauty Behind the Madness, diez vai kāds atļāvās domāt, ka jau pēc aptuveni 12 mēnešiem The Weeknd būs atpakaļ, turklāt vismaz tikpat labā formā kā toreiz, taču nu tā ir realitāte. Starboy no vienas puses turpina The Hills un citu dziesmu iesāktās iestrādnes, no otras — dodas pavisam citā virzienā. Īpaši spilgti tas ir jūtams tekstuālajā ziņā un Eibela izskatā — video sākumā viņš nogalina savu iepriekšējo skatuves tēlu, tā vietā piesakot Starboy, superzvaigzni, kam jāsadzīvo ar slavas pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem, kas tiek atspoguļoti arī dziesmas vārdos. Muzikāli šī transformācija varbūt nav īpaši izteikta, taču te jāuzteic Daft Punk radītie bīti — tie lieliski iederās kopējā noskaņā, turklāt rada papildu interesi par to, kas notiks, kad duets izdomās izdot savu nākamo ierakstu. Laikam jau var tikai novēlēt, lai arī viņu atgriešanās ir tikpat kvalitatīva kā šī stāsta galvenajam varonim.
Kristaps Zvirbulis
Mēneša albums: Nick Waterhouse — Never Twice
Pēdējos gados aizsākusies diezgan pamanāma vecā R&B, soul un retro mūzikas atmoda. Viens no šīs kustības veicinātājiem ir dziesminieks, solists un ģitārists Niks Vaterhauss. Pēdējo piecu gadu laikā viņš pamanījies izdot trīs patiešām lieliskus ierakstus. Pēdējais no tiem, Never Twice, izdots pavisam nesen — septembra beigās. Albuma lielākais trumpis ir tieši tas, kas mūzikā spēlēja lielu lomu piecdesmitajos un sešdesmitajos gados — prasme. Vaterhausam un viņa pavadošajai grupai The Tarots tās pilnīgi noteikti ir pietiekami. Ja pirmajos divos piegājienos Vaterhauss pats ļoti veiksmīgi komandēja parādi, tad trešās plates saturā un, it sevišķi, dziesmā Stanyan Street ir ļoti labi dzirdams, ka savu prasmi demonstrēt ir iespēja arī pilnīgi visiem pavadošās grupas dalībniekiem. Niks gan pilnībā prožektoru gaismu neatdod grupai un joprojām spēj komandēt jebkuru kompozīciju ar pārliecinošu un pat mazliet bravūrīgu vokālu. Tāpat liels pluss noteikti ir arī singls Katchi ar Leona Bridžesa klātbūtni. Žanram, kas jau gadu desmitiem nevalda topu virsotnēs, to pārstāvošo jauno mūziķu apvienošanās zem vienas studijas jumta, pat pie ne pārāk nopietnas dziesmas, ir labs solis tā turpmākajai attīstībai.
Mēneša dziesma: Peter Doherty — I Don't Love Anyone (But You're Not Just Anyone)
Kad no gadiem krātiem putekļu kalniem izraktie demo ieraksti atraduši mājas gan paša Pītera Dohertija, gan The Libertines albumos, pienācis laiks beidzot atrādīt arī jaunāku solo materiālu. I Don’t Love Anyone (But You’re Not Just Anyone) ir kompozīcija, kuru izdzirdot var priecāties vai bēdāties. Bēdīgajiem liekas, ka katra sīkākā kompozīcijas detaļa jau ir dzirdēta kādā no iepriekšējiem viņa skaņdarbiem (izņemot neraksturīgi skaidro vokālu). TIkmēr, skatoties no gaišās puses, tas, ka Dohertijs joprojām muzicē un nav nodevies rakstīšanai vai jebkurai citai nodarbei, kas viņa māksliniecisko dvēseli notur viņa ķermenī, ir ļoti laba zīme. Sen jau ir skaidrs, ka vecais The Libertines un Babyshambles Pīts ir kaut kur aprakts. Tomēr, tik ilgi, cik viņa rokās atradīsies ģitāra, būs iespējams dzirdēt kaut vai mazus uzplaiksnījumus no tā, kas Dohertija mūzikā šos gadus ir bijis īpašs.
Lauris Anstrauts
Mēneša albums: Angel Olsen — My Woman
Lai gan amerikāņu dziesminieces Eindželas Olsenas talants ir bijis acīmredzams jau no viņas karjeras pirmssākumiem, tieši viņas trešajā studijas albumā My Woman, kas iznāca septembra sākumā, tas, manuprāt, atklājas visā pilnībā. Protams, nevar noliegt to, ka lielisks albums bija arī viņas pirms diviem gadiem izdotais Burn Your Fire For No Witness, tomēr tā drīzāk bija uzlabota viņas debijas albuma versija, tikmēr šajā albumā viņa ir izmēģinājusi kaut ko jaunu sev. Jau albumu ievadošā dziesma Intern iesākas ar sintezatora skaņām, un šis instruments Olsenai iepriekš nepavisam nav bijis raksturīgs (tiesa gan, tas šeit izmantots viņai ierastajā, pieklusināti minimālistiskajā stilā). Interesanti arī, ka pie šī albuma viņa strādājusi kopā ar producentu Džastinu Reisenu, un viņš visvairāk pazīstams ar producenta darbu tādām dziedātājām kā Charli XCX un Sky Ferreira, kuras skanējuma ziņā ir visai atšķirīgas no Olsenas. Protams, šeit viņš ir pielāgojies Olsenas iepriekšējam skanējumam, palīdzot viņai to apaudzēt ar jaunām skaņām, vienlaikus saglabājot arī labākos elementus no viņas pirmajiem albumiem. Šīs pārmaiņas ir arī visai likumsakarīgas, proti, pirmie divi viņas albumi ļāva Olsenai sevi pierādīt kā lielisku lo-fi dziesminieci, bet viņa nevēlējās vienmēr tikt ievietota šī viena žanra rāmjos, tāpēc ar My Woman viņa ir mēģinājusi attīstīt savu skanējumu. Kā jau varat noprast, iecerētais pilnīgi noteikti ir izdevies — kā lielisks piemērs ir albuma singls Never Be Mine, kas ir viena no gada lipīgākajām kompozīcijām. Tiem, kam patika viņas pirmie divi albumi, gan arī nav jāuztraucas — visa centrā joprojām ir Olsenas sirdi plosošās dziesmas, tikai tagad tās papildina muzikāli daudz krāšņāks pavadījums.
Mēneša dziesma: Wiley — Can't Go Wrong
Grime cienītāji šogad ir sagaidījuši albumus no vairākiem žanra smagsvariem, to skaitā arī Giggs, Kano un Skepta, pie tam, pēdējais no tiem septembra vidū ieguva prestižo Mercury Prize. Šķiet, ka ar to jau pietiktu, lai 2016. pasludinātu par ļoti labu gadu šim žanram, bet, kā papildus odziņa tam visam, oktobra beigās gaidāms arī albums no grime pioniera Wiley. Šim albumam, kam dots nosaukums The Godfather, bija jāiznāk jau septembra sākumā, bet, nepilnu mēnesi pirms tā, Wiley paziņoja, ka tomēr neizdos to, jo viņam vairs nekas neesot jāpierāda, tāpēc viņš albuma izdošanai neredzot jēgu. Beigu beigās viņš tomēr nāca pie prāta, nolemjot albumu tomēr izdot, un septembra sākumā tika laists klajā tā pirmais singls Can't Go Wrong. Jau pirmajās sekundēs uzmanību piesaista dziesmas lieliskais bīts, pie kā strādājis Darq E Freaker, bet arī pats Wiley, kā jau ierasts, ir līmenī, ar savu ātro vārdu plūsmu un tekstu rindām, ko, dziesmu izdzirdot, tā vien gribas izbļaut līdzi. Šī patiešām ir lieliska izvēle albuma pirmajam singlam, jo, laikā, kad žanrā uzrodas arvien vairāk spēcīgu jaunu vārdu, Can't Go Wrong apliecina, ka arī Wiley pulveris joprojām ir sauss.
Rūdolfs Sietiņš
Mēneša albums: Cymbals Eat Guitars — Pretty Years
Par Cymbals Eat Guitars mēdz sacīt, ka viņi ir pārāk emo, lai patiktu indie auditorijai un pārāk indie, lai patiktu visiem emo. Rezultātā, grupa līdz šim saņēmuši visai piezemētu atzinību, lai gan, pēc visiem objektivajiem kritērijiem, ir grūti iedomāties grupu ar tādu stabilitāti. Vismaz gitarmuzikā un mūsdienās. Viņu jaunais albums Pretty Years ir grupas koķetēšana ar popmūziku un rokmūziku no astondesmitajiem, tiesa gan arī grupas emo perspektīva nekur nav pazudusi. Dziesmu teksti ir ļoti atklāti un personīgi, tāpat arī melodijas lipīgas. Un ģitāras un sintezatori skan sulīgi moderni. Tāpēc Pretty Years droši var atzīt par vēl vienu lielisku albumu grupas diskografijā.
Mēneša dziesma: Nick Cave & The Bad Seeds — Girl In Amber
Grūti izraut kādu mazu gabaliņu no albuma, kuru drīzāk varētu uztvert kā ļoti skaistu audio noveli. Bet tomēr, Girl In Amber ir dziesma kas šogad izrauj sirdi no krūtīm visvairāk. Nikam Keivam drīz būs jau 60 gadu un viņa balss ar katru gadu, dažādu loģisku iemeslu dēļ, paliek arvien vājāka. Tāpēc izdziedat šo dziesmu viņam sagādā milzīgas fiziskas mocības un dziedājums ir raudoši histērisks. Un tas šim jau tā skumjajam stāstam liek līdzi dzīvot ar asarām acīs.